[Dzīves piepildījums]
Ir pagājis jau varbūt pusgads, kopš eju ar domu, ka tūlīt viss noskaidrosies un es uzzināšu, kas īsti man jādara? Jau pusgads varbūt un vairāk, un sāk likties – nekas nenoskaidrosies. Es nekā neuzzināšu. Nekas nenotiks. Es neko nepaveikšu. Neko svarīgu, neko tādu, ko vajaga un ko gribu. Jo es nezinu – es nezinu nekā par to, ko vajag. Nekas nav tas. Pat vislabākajā – arī nav pietiekami tā. Es spēlēju un jūtos labi kādu stundu. Tā ir pasaule, ko es eju kopā ar daudz citiem. Varbūt kāda viena atsevišķa cilvēka radīta pasaule – melodija, mūzika. Vai viņš zinājis – ko viņš rada? Vai mēs atrodam – ko viņš radījis? Mēs, gadsimtu vai vairāk spēlēdami viņa atrasto, – ko mēs atrodam? Viņu? Katrs sevi? Katrs kaut ko no viņa? Katrs kaut ko no cita? Es spēlēju un zinu, to pašu ir spēlējis Filips. Visi mūziķi ir spēlējuši tos pašus gabalus, no mazu dienu. Ir labi tagad zināt, ka Filips tos ir spēlējis, ko es spēlēju – noti pa notij. Tikai viņš ir spēlējis citādi, mācījies citādi, dzirdējis citādi. Un tomēr – kaut ko to pašu.
Bet arī tas – šīs dažas labas spēlēšanas stundas – neapmierina pilnīgi. Ar Filipu tas citādi – varbūt viņu tas apmierina, jo viņš spēlē citādi. Viņa dzīves viss – ir spēlēšana. Bet vai ir?
Vienalga. Es negribu uzminēt, kā ir ar viņu. Es minu par sevi. Lai arī – tas ir par visiem.
Tātad – spēlējot arī es neiegūstu to, ko gaidu, kam jānotiek, kas jādara. Atnāk kāds, un es spēlēju, un viņš spēlē vai dzied, vai svilpo, vai dungo, vai domā līdz. Atkal liekas – ir piepildījums. Ir kāda daļa. Bet – es saku, liekas. Jo drošs nekas nav. Un tas izplēn. Tas arī ir tikai it kā ceļš uz to, kas jādara, ceļš uz kaut ko, uz ko nevar aiziet.
Es mīlu māju. Māja ir varbūt tas, kas jāiegūst. Bet – vai ir kāds ieguvis? Bērniem ir mājas. Pieaugušie tās pazaudē. Bērniem ir ziemsvētki un citi svētki, un dzīve, kas nepārtrūkst, pilna, bez tukšumiem. Bet – tikai bērniem. Un varbūt tiem, kas ir kā bērni.
Bet – varbūt, varbūt arī kādiem, kas ir īsti pieauguši? Es nezinu.
Man nav mājas. (Bet reiz bērnībā, jaunībā bija.) Un es nevaru ieiet arī neviena cita mājā. Es sēžu kādreiz pie galda kādā mājā un riju ēdienu, sarunas, mājas gaisu, lietas, mājas būtību – dvēseli, bet velti, es sen vairs neko nespēju paņemt. Es ieriju ēdienu un dažus vārdus, ko es vēlos paturēt – tam, kas man jādara. Iemūrēt tanī, kas man jāmūrē. Bet es nezinu, kas.
Kad biju iespiesta darbā un cita gribā, es ilgojos un cīnījos brīvības, jo es domāju – es nekavējoties tad piepildīšu savu dzīvi. Atradīšu – nē – darīšu, tūlīt darīšu, kas man jādara. Tagad mani gan vēl spiež darbs, bet mani nespiež neviena cita griba. Es esmu brīva. Bet es vairs nezinu – kas man jādara? Es nezinu – kas būtu manas dzīves piepildījums? Es domāju visu laiku. Es maz runāju ar cilvēkiem, izvairos, lai netērētu laiku. Es kavējos ceļā, ielā, vientulībā un drūzmā, kas netraucē kā upe, jo visi sveši – un domāju, meklēju, jūtu ar visu savu būtību – kas man jādara?
Es nezinu. Es uzrakstu šo to, ko sauks varbūt par dzeju. Bet – vai tā ir dzeja? Kas man pašai ir vairāk dzeja, tas citiem parasti – ir mazāk.
Un cik svarīga ir dzeja manā dzīves uzdevumā? Labākā dzeja ir tā, ko es nekad neuzrakstīšu. Kur paliek tā?
Tā – kur satiekos ar kādu lapu, gaismu, svešu drēbju krāsu. Cilvēki parasti pretīgi. Visi pretīgi – līdz pēkšņi no visiem kāds, kas bijis un ir tāds pats kā visi citi, pēkšņi ar kaut ko atver sevi, un tā ir pasaule, vesela pasaule – tikpat liela un svarīga kā mana. Notiek, ka dažreiz tā top man tikpat dārga kā mana, un es tanī laužos iekšā vairāk kā savā. Es iemīlos. Es mīlu. Es atrodu bezgala daudz. Es ieraugu tikai drumslas no kādas milzu pasaules, ko es nekad visu nevaru iegūt un visu ieraudzīt.
Jeb – es tikai iedomājos šo pasauli tik lielu?
Man pretī ir tikai tāds pats nabaga cilvēks kā es – tāda pat pasaule kā es. Bet – vai tā nav milzīgi liela – mana pasaule? Es? Tas ir viss kosmoss. Visa mūžība. Un – es nezinu, ar ko man tā jāpilda? Kas man ir jādara, jādara šinī manā kosmā?
Man nav jāmelo.
Bet man ir jādzīvo un, lai es varētu dzīvot – man ir jāmelo bez apstājas. Ja es uzrakstītu kādu dzeju pilnīgi tīru, pilnīgi bez meliem – varbūt tas būtu piepildījums. Varbūt tas tuvotos kaut kam. Bet dzeja ir arī saite ar citiem cilvēkiem, un visas saites ar citiem – ir meli. Gandrīz visās ir meli.
Kam derētu mana dzeja bez meliem, ja tā nederētu nevienam citam?
Tā ir tā dzeja, ko neuzraksta. Tā – ir īstā. Varbūt ir. Varbūt mums ir tikai – jāmeditē? Jādomā? Bet mums ir dota valoda, un mēs dzīvojam cits ar citu. Mēs dzīvojam visi kopā, un kaut kas mums ir jādara vēl pilnīgi katram par sevi. Un mēs arī nemaz citādi to nevaram izdarīt – tikai katrs kaut ko savu. Mēs visi esam citādi. Mūsu saprašana katram ir citāda.
Mūsu saimniece reiz teica: “… Bet esmu laimīga, ka varu tik daudz strādāt, (sabiedrībā) es daru labprāt, ko varu. Un man tas ir apmierinājums, ka zinu, ka nomiršu ar apziņu, ka šī pasaule kļuvusi mazliet labāka no manis.” Viņa to teica no sirds. Es domāju, ka viņa tā patiesi arī domāja.
Un vai kādam no mums var būt cita patiesība kā tikai tā, kurai mēs no sirds ticam?
Viņa, mūsu saimniece, domā, ka taisīt papīra puķes, locīt kabatas lakatiņus mazu lietussargu veidā un siet ar lentītēm, taisīt plastika puķu pušķus 5 dažādās krāsās Betlēmes Zvaigznes biedrības biedrenēm utt., ka tas ir viscēlākais, skaistākais, šķīstākais utt. darbs. Un – ka pasaule no tā kļūs mazliet labāka.
Kāda starpība ir starp viņas papīra puķu pušķiem un manu dzeju?
Nekādas!
Es tikai nedomāju, ka pasaule kļūs no manas dzejas labāka.
Bet es tomēr domāju, ka manā dzejā ir kaut kas, ko kāds atradīs sev derīgu, kāds sīkums, kas kaut kur kādam kaut ko dos. Tātad es domāju tāpat kā mūsu saimniece, un – mēs maldamies vienādi.
Viņas papīra puķes ir jocīgas. Varbūt tās var saukt par skaistām, un katrā ziņā kāds par viņām priecāsies. Kāda cita sieviete vai bērns.
Vai bērns.
Un, ja kādam ir sagādāts prieks, tad pasaulē ir radīta kāda vērtība. Tā apmēram sprieda arī K. Ābele juniors. Pasaule ir padarīta labāka.
Ak, Dievs augstais, kādi mēs esam!
Jau sen atpakaļ Sarma rakstīja, ka ir jādomā un katrs dzejnieks tā domā, ka dzeja ir vispasaules vērtība un vienīgā lieta, kas svarīga. Dzejnieki tātad domā, tikai mazliet vēl iedomīgāk, par savu lietu vērtību kā mūsu saimniece. Ne toreiz, kad Sarma to rakstīja, ne tagad – dzeja man tomēr nav likusies tik svarīga. Bet tomēr – tomēr es domāju arī, ka viņa kaut ko atsver tanīs lietās, kas man jāveic.
Tikai mani bieži samulsina manas saimnieces papīra puķes, vienu pušķi viņa reiz iedeva man. Kādu laiku tas stāvēja uz klavierēm, un es gribēju izspēlēt, viņā raugoties – kā ir ar to skaistumu, kas viņā ir? Viņš bija līdzīgs tām lietām, ko antikvāri krāj un maksā vēlāk lielu naudu, un retumu mīlētāji liek savās mājās un atrod tur skaistumu.
Jādomā – tas tur ir.
Tas ir tā cilvēka labās gribas skaistums, kas to radījusi. Viņa vientiesības skaistums.
Vai no plastika izspiestā mežģīņu paklājiņā ir kāds skaistums? Kad to aptausta ar rokām un paceļ pirkstos – tas ir pretīgs. Bet ja to, teiksim, mūsu saimniece uzklāj uz galdiņa un uzliek tur virsū kādu trauku? Izskatās kā tamborēts. Un tamborēts – ir skaists. Vai tā nav?
Bet tikko man ienāca prātā, ka saimnieces viesistabā ir tomēr tik daudz neganti dzeltenu un neganti sarkanu papīra rožu, ka tās nespēj glābt nekāda viņu radītāja dvēseles vientiesība, viņas ir – šausmīgas. Kad es uzskatu tās un dzeltenraibos spilvenus, un sarkanās grīdsegas, man tā aizžņaudz rīkli, ka liekas, jābļauj, lai šīs spocīgās, pretīgās lietas nenosmacētu. Maldīšanās, tā ir cilvēka neglābjamā maldīšanās.
Varbūt tā ir pakaļķēmošanās kaut kam vai lielīga greznuma kāre, varbūt tomēr tikai nevainīga vēlēšanās darīt pasauli labāku, skaistāku…
