Ceļojuma piezīmes (Ķikure/Kikure)

Ceļojuma piezīmes

Tūristu nometne ir vieta, pēc kuras raugās daudzas ceļotāju acis, kad diena iet vakarā un mašīna vēl turpina slīdēt pa ceļiem, starp laukiem, caur pilsētiņām, pāri upēm, pāri kalniem. Dažreiz ātri izdodas saskatīt parasto jumta zīmi, dažreiz tā nedodas rokās.

Tūristu nometnes ir apmešanās zem klajas debess. Viņu iekārtojums vairāk vai mazāk līdzīgs, vairāk vai mazāk kokiem apstādīts, dzīvžogiem ierobežots, vietām sadalīts ar izkoptiem iebraucamiem ceļiem vai vienkāršākiem izbraucamiem ceļiem. Visās nometnēs ir mazākais trīs neiztrūkstošas lietas –atejas, mazgātuves un birojs, kur aptur vai pieraksta pases un iekasē naudu. Pēc tā, cik labi ir iekārtotas mazgātuves, varētu vērtēt, vai nometne laba vai nē. Vai ir siltās un aukstās dušas? Vai tās var dabūt katrā laikā? Vai tās brīvas jeb par tām jāmaksā? Vai veļas mazgāšanai ir sava vieta, ērtas izlietnes? Vai ir kur veļu izkārt? Vai uz visām šīm lietām nav jāgaida rindās? Versaļas nometnē pie atejas vietām bieži bij jāstāv rindās. Bet tam tās bij – kā mēs tās saucām – krievu stila atejas, ar kurām daudziem civilizētiem ļaudīm nav pieredzes un, liekas, arī tā nepieņemas, neprogresē, un bēdīgi to neuzmanīgās lietošanas skati atkārtojas katru dienu.

Vai nometne laba vai nē, to nosaka arī individuāli apstākļi un aprasta cilvēku daba – dažs mīl ēnu, dažs sauli, dažs mīl vairāk jaukties ar citiem ļaudīm – tādam der vietas neiedalītās nometnēs, kur mašīnas var iebraukt un teltis celt, kā tik pagadās. Tādās gadījās būt Romā un Versaļā. Vēl viens laika un vietas apstāklis labai vai ne tik labai atpūtai ir tāds sīkums kā – vai tur odi ir vai nav? Tiešām, grūti uzskaitīt un vēl grūtāk iepriekš paredzēt – kādi nometnē ir tās labi un ne tik labi apstākļi, vakarā tai tuvojoties. Pieredze māca un šo to var pie vārtiem nojaust. Bet – kāda ir cita tuvākā nometne – par to atkal nav jēgas. Tā nometni parasti nākas izvēlēties, ņemt uz labu laimi. Galā kaut kas labs un ne tik labs ir katrā. Visās viņās ir intīmāka ieskatīšanās kaimiņa dzīvē, nekā tas ir hotelī.

Kā kurais iebrauc, kā izmeklē vietu, kā sarunājas ar savējiem, kā ar citiem, ko dara pirmo, kādu veļu izkar, ko ēd, ko dzer utt. Tās ir lietas, kas nav noslēpjamas, ja kādam no malas interesē un laiks tās novērot. Visiem, kas ierodas nometnē, ir tūdaļ nosakāma arī tā tautība, tas ir to valsts piederība, jo valsts zīmes ir uz visām mašīnām. Tūlīt iebraucot, ja tikai vieta nav aizņemta, vari novietoties blakus sev vēlamas tautības kaimiņam. Skaļākie ir un paliek itāļi kā savās mājās, tā nometnēs. Ja sinjors un sinjora nevar par kaut ko vienoties, to uzzin apkārtne krietni lielā rādiusā. Bet dažam riebjas skatīties Gr. Br. nostieptās, mēmās sejas… Un vienmēr, vienmēr un visur ir izņēmumi.

Mūsu nometne Romā bija kādā kalnainā bumbieru dārzā. Bumbieri vēl nebija pilnīgi gatavi – bet jau ēdami. Tas bija ļoti viesmīlīgi, ka zaros augļi liecās pār mašīnām, ka neviens neprotestēja, kad bērni kāpelēja kokos tos ievākt, ka lielie sapurināja kokus, ka augļi vārtījās mašīnu ceļa malās. Jau saules un sārtzelta vakara debesīm – uz šo nometni bij jābrauc pa krietni garu, vecu ceļu Via Aurora – un visa kopējais iespaids bij priecīgs. Protams, naktī nometnē lielākā daļa ļaužu grib izgulēties mierīgi, ja šur tur iebrauc un izbrauc mašīnas, ja pīkst kāds radio – tas ir dabīgi. Arvien jau atgadās pa skaļākam notikumam, bet tas arī ir dabīgi.

Via Aurora nometnē kādu nakti ap 12 iebrauca divas mašīnas. To ierašanās izrāva no miega kā kāda karaspēka daļas iesoļošana, skanēja komandas saucieni, tiem atbilstoši sekojošie mašīnas grozīšanas, pieturēšanas un iedarbināšanas trokšņi. Jau pārņēma nepacietība saukt ko un mazākais demonstratīvi aizsist mašīnas durvis. Tomēr negribējās darīt skaļi, kad novēroja “pilsētas ieņemšanu.” Komandieris, varētu droši teikt – ģenerālis, bija kupla, kustīga, savā stilā lieliska matroška. Viņa gāja atmuguriski starp noparkotajām mašīnām, žestikulēja rokām un deva komandas savai mašīnai, kuras vecāks kungs centās izdarīt pēc norādījumiem. Tas bija ilgs un grūts un sarežģīts un skaļš iebraukšanas darbs. Varēja skaisties – “Velns ārā, vai tu nevari palikt turpat zem bumbierkoka ceļa malā, ko tu spiedies un grozies tai spraugā tik vēlā stundā?” Bet viņai laikam bija savi nodomi, viņa gribēja tikt tuvāk kādai agrāk tur iebrauktai mašīnai, kuras tuvumā grozījās un plātījās vēl citi ļaudis. Un vēlāk tie uzcēla telti, varbūt kopēju, daudzkrāsainu, ļoti savādu, krietni palielu telti, un tās priekšā viņi visi sasēdās, iekoda un iedzēra, un runāja, un šo runāšanu nevarēja ņemt tiem ļaunā. Šais balsīs bija kaut kas tik aizrautīgs, tik jūsmīgs, tik priecīgs, bija gandrīz dzirdams šai naktī, kā valodās bij laimes asaras un prieka nopūtas. Viņi bija te izkļuvuši lielā pasaulē pie citiem… Vēl ilgi viņi runā, un no viņu mierīgās sēdēšanas un balsīm var manīt, var saprast viņu pārdzīvojumu svinīgumu brīžos, kad dzīvi mīl, pieņem, atzīst, kad dod un ņem, dala, dala visu un jūt – lielu svētību, kad aiz liela saviļņojuma nevar aiziet gulēt.

———-

Viņa savā veidā bij ļoti gracioza, kustīga, izdarīga un pat ļoti civilizēta sieviete. Tikai savādi ir to redzēt, kā brīvas pasaules civilizācija atšķiras, ir citāda kā, varētu teikt, veco zemju, aizpriekškara civilizācija. Tā nopietnība, ar kādu viņi ņem lietas, notikumus, paši savu darbošanos, ir kaut kā smieklīga nevarīgo, neceremoniālo, lietišķo, brīvo pilsoņu acij.

———-

Tuvojoties Spānijai, jutu mazliet nobīli pret Pirenejiem, domāju, tie varētu labāk arī ceļā nebūt – bija tik daudz kalnos braukts, ka radās slepenas bažas – vai tik mūsu pastāvīgās laimīgās bezklizmu ceļošanas mērs nav pilns? Ir redzētas vairākas nelaimes, starp citām, kādai pārkrautai smagai mašīnai, kalnā rāpjoties, turpat pirms mūsu mašīnas lūza kāda ass – labi, ka mierīgā kārtā Laimons jau labu laiku no tādu smago mašīnu aizmugures steidzās izspraukties ārā, jo bija redzams, ka tas moments nav nosakāms, kad tās sadomā slīdēt atpakaļ… Tomēr kam jānāk jānāk, es domāju un saņēmos – lai kā tas ir ar kalniem – skaisti viņi tomēr ir vienmēr.

Ceļš Spānijā mūs ieved gan starp kalniem, bet augstienēs nerāpjas. Ceļi arī rādās patīkami lieli un jauni. Esam nogriezušies vairāk uz iekšzemi no krasta, kas ir joprojām tūristu apsēsts. Pēc robežas izmainām pesetas, bet, kādu informāciju par tūristu lietām uzklausot, tā vakarā tiekam tikai ar hoteļu pieteikumiem un ar biļetēm uz Barcelonas vēršu cīņām ielenkti: viņu rūpes ir, vai tik mēs tur laikā nokļūsim un vai mums nebūtu jālido… Apdrošināmies ar dažām ceļu kartēm un dodamies pa Costa Brava gar pamfletu veida hoteļiem un gar bezgalīgiem tūristiem domāto ražoto lietu klāstiem – bezgalīgas vāzes un podi mirdz krāšņāk ceļmalas veikalu dārzos neiedomājamos krājumos. Dažas dārzu vāzes tik lielas, ka par to raksta – kurā, kad tā saplīsusi, meistars, to labojot, ērtības dēļ ielied tanī iekšā un, kad vāze, resp. viņa glabāšanas trauks ir salabots, meistars netiek no tās ārā, jo ir ieskrūvējis, ielīmējis, saliedējis sevi traukā iekšā un tā kakls ir par šauru, lai tiktu ārā…

Ir jādomā – kā amerikāņi tiek ar šīm lielajām vāzēm galā? Kā viņi tās var paņemt līdz? Pat arī vidējā lieluma milzum krāšņie podi var darīt tiem galvas sāpes. Bet kā viss, droši vien arī šī lieta ir kaut kā nokārtota un ir kāds, kas uzņemas to izsūtīšanu.

—————

Pirmo reiz uz Spānijas zemes pasērst un pusdienas paēst nogriezāmies uz kāda blakus ceļa.

——–

… nogriežoties no jauna ceļa uz aizmirsta, bet vēl eksistējoša veca, tagad blakus ceļa, mēs pirmo reiz nonācām tuvāk zināmai priežu šķirnei, kas bija saistījusi mūsu aci kā Spānijai īpata, šīs priedes visur bija jaunavīgi slaidas, ļoti gaišām skujām, gandrīz caurspīdīgām, apaļiem kroņiem un tagad jutām – gandrīz neticami spēcīgu saldu skuju smaržu.

———

Barselonā – krāšņa pilsēta, platas taisnas ielas, dimanta stūri krustojumos, velti riņķojam gar tūristu biroju – viss ir slēgts, jo Spānijā ir svētki, velti izcīnāmies arī iekļūt Pikaso muzejā, kur uzraksts sola to atvērtu, bet vārti un durvis tur noslēgtu. Iztaujājot un meklējoties skatām vecpilsētas brīnum šauras ielas kā plaisas celtņu vidū, vecas sienas, durvis, vārtus – gadsimtu smagnējību celtņu mūros un ielas akmens klajumos.

Dodamies uz katedrāli – Laimons īso bikšu dēļ netiek ielaists un tam atliek tikai skatīt ārpusi. Iekšā dievkalpojumi norit visos kaktos, milzu zeltu pārbagāts galv. altāris, krāsainie logi spēcīgos kontrastos, melnais ar krāsaino kā spāņu mežģīnes, sētā strūklakas, svēts ūdens, ko nodzerties. Pēc ļaužu pārpilnās baznīcas tveicīgā gaisa ūdens patiesi ir īsti svētīgs, kā iedzerts, tā pielikts pie pieres.

Pēc baznīcas vēlreiz velti mēģinām iekļūt Pikaso muzejā, tad dodamies uz Svētās ģimenes baznīcu, kuras neparastās, zeltmirdzošās torņu smailes jau iebraucot bija pamanītas pāri pilsētai. Baznīca labošanas (vai nobeigšanas)  stadijā, stils vienreizējs, mazliet ķēmīgs, bet nepamanīts nevar palikt.

Pēc pamatīgas un diezgan nogurdinošas apkārt, iekšā un augšā izlodāšanas dodamies atpakaļ uz veco pilsētas daļu. Visa pilsēta mudž no ļaudīm! Uz vakarpusi arvien vairāk, viss pārpildīts tā, ka nav kur mesties, kāds laukums jau pilns no vienas vietas dejotājiem, ļaudīm no ielas, kas nomet somas un cepures kaudzēs un satveras rokās, paceļot tās augstu pāri galvām un uz vietas nopietnā garā minas dejas ritmā. Tās ir tautu deju melodijas, ko spēlē orķestris turpat aiz somu kaudzes. Mēs brīdi raugāmies šai cieši mierīgā, bet iekšēji neizbēgami nepieciešamā dejā, kas ir krietni vien aizraujoša, un nebūtu brīnums, ja mēs jau dejotu. Bet mums ir jātiek no pilsētas ārā pie laika, jo satiksme vēl vēlāk, kā redzams, būs neiespējama, kad dejas pārņems visas ielas.

Un, ka tas notiks, tas ir saprotams, laukums jau ir pilns, un dejotāju apļi ar katru brīdi rodas un grupējas tālāk ielās, kas atzaro no laukuma. Ir žēl aiziet no pilsētas un žēl nebūt šīs tautas sastāvdaļai, jo jūtams, tā ir laimīga. Viņi ir saistīti, viņi dalās savā priekā, savā dejā, satiekas sveši un nav sveši, viņā nav vientuļo, nokaltušo zaru, katrs var no jauna sazaļot, satveroties dejā ar ielā blakus vai garām ejošo. Šis ir siltais, dzīvais tautas gars, kas ir spāņiem, frančiem un ko apzināti kopj aizpriekškara zemes un ko gandrīz apzināti iznīcina sevī angļu zemes. Austrālijā tikai dažreiz cracker night’ā tas parādās bērnos un Anzak Day’ās veco iedzeršanā.

Mums būtu skumīgi, izbraucot no pilsētas, ja mūs neapsveiktu kalni un ja mežs nestrāvotu pretī tik spēcīgu un saldu skuju smaržu, kā šo gaiši zaļo Spānijas priežu pasuga to dara. Tās ir savādi delikātas priedes, visur slaidas, ar apaļīgu, gandrīz caurspīdīgu zaru kroni, gaišām, spilgti zaļām skujām, kas liekas kā no maigākas, labākas matērijas radītas kā visas citas lapas un skujas. Un tādas tās, jādomā, arī ir, ja var tik spēcīgi smaržot. Spānija šķiet laipna, skaista un varbūt arī noslēgta, ar savu seju, ko svešinieks var gan pamanīt, bet ne tik viegli iegūt.

————-

Mēs iebraucam kalnos, nost no lielā ceļa, tieši šo priežu mežā pa kādu akmeņainu, tikko manāmu meža ceļu. Nav nemaz tālu no lielā ceļa jābrauc, kad esam laimīgi ieslēpti maigajos kokos, uz sausas, smilšainas un kādas viršu pasugas apaugušas zemes. Akmens pilnajā zemē būtu grūti uzcelt telti. Nav arī vajadzīgs, jo nakts tuvojas maiga, mierīga, silta, tikai varbūt ir pāris odi… Šie atritina savus guļammaisus uz sausās zemes, es ielienu mašīnā ar logiem, durvīm vaļā.

Vēlāk naktī kaut kur kalnos staigā pērkons, met gaismas un ducina. Bet līdz mums neatnāk. Rīts ir sulains, maigajām Spānijas priedēm ir lieli, brūni čiekuri, pāris ir arī jāpaņem mašīnā zem sola, kur jau ir noslēpušies daži Itālijas marmora gabali, sauja sakaltušu ielejas puķu. Sāku izcilāt arī Spānijas akmeņus, vai nav kas savādi skaists. Zem viena akmeņa sakustas un sāk dejot kāds radījums – nepārprotami skorpions, gaišāks, it kā maigāks, nekā varētu to sagaidīt, bet aste gaisā, gatava dzēlienam un, redzams, viņš grozās apkārt tikai,  lai atrastu īsto virzienu, kā var nākt virsū uzbrukumā. Lai to nomierinātu, Inese uzliek tam atpakaļ virsū akmeni. Un tad kā par brīnumu turpat, liekas, guļ mierīgi vēl viens skorpions – bet tā, izrādās, ir tikai pirmā skorpiona nomestā āda. Viņš zem akmens ir bijis tā gandrīz kā privātklīnikā – uz ādas mešanu, un tādēļ vēl izskatījās tāds maigs un gaišs. Varbūt uzbrukums arī tādēļ nebija tik ātrs, un mēs izkļuvām sveikā. Spānijā šie bez telts vairs citas naktis negulēja. Pat brīvā dabā mums vairs neiznāca apmesties, tikai tūristu nometnēs.

—————-

Es paejos pa meža ceļu pāris simtu soļu, kur tas izbeidzas dažādos sausos mētru augos, bet blakus vēl kādas iebrauktas sliedes ved tālāk. Gribētos vēl iet. Bet – šis ceļš nepieder man. Tas pieder citiem, kas te veduši kaut ko. Malku, čiekurus, priežu stādus? Akmeņus? Es nezinu, ko. To zina tie, kam šis mežs pieder. Man pieder tikai viņa skaistums. Graciozo, gaišzaļo priežu gaismas, ēnas, smarža, dienas siltums, ko tās glabā. Neparasts ir ceļa akmeņainums. Akmeņi ir gaiši kā smilts, visa zeme kā nosēta ar tiem un kaut kā acs tos negrib pamanīt, jo mūsu priežu silos to nav, bet soļi sitas pret tiem un liek saprast, cik citāds šis Spānijas sils. Kā visu laiku šai ceļojumā jājūt – tu esi ciemos, ne mājās. Bet šis ciems vienmēr no jauna vairāk atgādina senās, īstās mājas kā to pasauli, kas tagad ir tavas mājas.

Smaržīgajā, siltajā vakara gaismā ar spožām debesīm, kas laistās caur gaišo priežu kroņiem, ar sauso ceļu, pelēcīgajām mētrām, nobirušām skujām un čiekuriem, tikai akmeņi zemē ir sveši.

Odi. Ir daži odi. Ir jāsteidzas ēst vakariņas un likties gulēt, un aizmigt, pirms sāktos pārāk veltīga cīņa ar odiem.

————–

Pēdējā jūlija dienā mēs atstājam tūristu nometni Argandā (27 km no Madrides), kurā esam pavadījuši četras visādu laimīgu un uztraucošu notikumu pilnas diennaktis, tas ir – dienas un vakari pavadīti Madridē, bet mazajā, ļoti tīrajā un klusajā nometnē ir bijusi laba nakts atpūta.

Jūlija pēdējā dienā mēs atstājam tūristu nometni Argandā (netālu no Madrides), kurā esam atpūtušies četras naktis, tā ir viena no tīrākām un klusākām, mierīgākām nometnēm, kur esam bijuši un kuru vada divi visnopietnākie vecīši pasaulē, jādomā, vīrs un sieva, un kuras veikaliņā var pirkt vissmalkākās un mirdzošākās olīvas – ietaisītas eļļā un etiķī, kas saucas Gvadalkviviras pērles un pēc kurām varētu braukt atkal apkārt pasaulei… zemes lodei. Ir lietas, kas jāsatiek uz viņu dzimtās vietas, lai tās novērtētu īsti.

Šai nometnē mēs pavadām arī to nemiera nakti, kad Madridē neziņā paliek mūsu busiņš. Uz nometni jāatgriežas taksometrā, jāguļ teltī (labi, ka tā bij atstāta nometnē) un uz guļammaisa (labi, ka laiks ir tik sauss un silts), bet miegs tāds pacaurs – jo neesam droši, vai nepaliksim [..], nezinām, kas ar busiņu noticis, policija gan bez bēdām teica – nākat rītu, nākat rītu… Nu bija bijis tikai tā, ka bij busiņu nostājuši par ilgu kādā vietā, kur drīkstētu stāvēt tikai 2 stundas. Un policija bija to aizgādājusi uz kādu iecirkni, par ko tas iecirknis, kur mēs meklējām, neko nezināja un vēlu naktī nevēlējās lietu izmeklēt, bet pēc notikumiem Romā sirdis mums visā šai naktī nav atradušas mieru. Šie uztraucošie starpgadījieni tagad liekas tikai tādas jautras epizodes, bet tur tas ne ikreiz tā bija.

Jā, laiks bija skaidrs un ļoti silts, dienas ļoti karstas, naktis atspirdzinošas, vakari ļoti jauki (visi Madrides ļaudis uz ielām, staigā vai sēž nebeidzamajās krēslu rindās un grupās un laukumos ārā, kafejnīcu priekšās. Un šie ļaudis neatņirdz smaidos, bet ir patīkami nopietni un neskatās jums cauri, bet redz jūs mierīgi.

Skaisti ir klejot pa ielām, sēdēt nebeidzamajos āra kafejnīcu krēslos, visi klejo, nopietnas, bet laipnas sejas, kas iet garām, bet neignorē, neskatās jums cauri, kas iet garām ielās un ir kopā ar jums.

Jā, tad sēdot atkal busiņā, jutāmies kā savās labās, mīļās mājās, lai arī Romā no tām pazuda radio aparāts.

Leave a Reply