Kars (Ķikure/Kikure)

[Karš]

Zinu, ka sieviete spēj būt ļauna pret otru sievieti. Šī patiesība atzīta un apliecinājumu tai teikts bez gala. Šoreiz gribu izsacīt liecību pretējam – ka sieviete var būt laba pret otru sievieti.

Ir iespējams, ka pirmā patiesība biežāk izpaužas tur, kur satiekas sievietes – sievas, sievietes mīļākās; otra tur, kur satiekas sievietes – mātes.

Nesen kāda jauna meitene iepazīstoties man teica savu vārdu – “Waltraut”. Zināju, ka viņa ir vāciete, un viņas vārds to dzirdami apliecināja – Waltraute ir vācu vārds. Man liekas skaists vārds, pilns lapu mežu šalkšanas un skaidru ūdeņu čalošanas. Varbūt man tādas iedomas radušās no Gētes un Heines darbu lasīšanas jaunībā un vecā Teodora Zeiferta jūsmīgās runāšanas par vācu varoņu stāstiem. Kopš tām dienām daudz kas pasaulē ir izvērties kreiso pusi uz āru, daudz kas bojāts un padarīts svešs un rūgts.

Bet siltums, kādu manī tomēr modināja meitenes teiktais – “Waltraut”, ir atbalss tam, ka vācu sieviete (viņu bija kādas 5–6) bija laba pret mani, un, būdama laba šķietami mazos, sīkos brīžos, darīja tik daudz laba, ka līdzēja glābt un varbūt pat glāba mana bērna, manas mātes un līdz ar to manu dzīvību. Neatceros viņu vārdus. Nezināju varbūt tos arī toreiz.

Bija karš. Cilvēki satikās uz dažiem mirkļiem, bija nozīmīgi viens otram un zuda.

Pirmo no šīm sievietēm, kuras gribu pieminēt, satiku Sudētijas pierobežas ciemā Bransdorfā. Pie šī ciema, kalna piegāzē, bija mūsu bēgļu nometne.

Mēs bijām Vācijā vēl tikai dažus mēnešus, bet mana māte un divi gadi vecā meitene jau bija tā nonīkušas, ka sāka sirgt ar visām slimībām pēc kārtas, kas tur plosījās, un slīga tādā garīgā apātijā, ka nezināju, kā viņas no tā izraut, kā saglabāt kaut cik viņu garīgo un fizisko pretestības spēju tam, kas bija jāpanes un kas vēl tikai sākās.

Kaut mūsu uzturā būtu bijis kāds niecīgs zaļumiņš vai auglis. Bet to nebija.

Kādu dienu es izlīdu caur dzeloņstiepļu žogu un nolavījos lejā uz ciemu cerībā nopirkt kādu ābolu.

Es staigāju līdz vēlai pievakarei no mājas uz māju, bet visur bija vien un tā pati atbilde – nav. Bija novembra pēdējās dienas, dārzi tukši, ceļi dubļaini. Bet grāvmalās mētājās ābolu serdes – kaut kur vēl bija augļi, tikai es nespēju tiem piekļūt, jo man nebija ne zelta, ne sudraba, par ko tanī laikā Vācijā vēl bija šis tas dabūjams.

Kad es biju pie ciema pēdējās mājas, man bezcerībā vairs necēlās roka pieklauvēt – es tikai stāvēju. Tad durvis atvēra kāda sieviete, nopietnu, ne vecu, ne jaunu seju, viņa ielaida mani pie sevis (tas bija pirmais slieksnis, kuru es pārkāpu, citās mājās mani izraidīja no pagalma), un es lūdzu savu lūdzamo – pāris  augļus bērnam.

            “Vai Jūs esat no turienes?” –Sieviete pamāja uz nometnes pusi, – “viņi nāk un nāk…” viņa nopūtās.

“Es ticu,” es teicu, “bet mums nav neviena zaļumiņa. Bērni un vecie neiztur…”

“Tie saslimst,” viņa vairāk apliecināja kā jautāja, un mēs brīdi klusējām, par to domājot.

Brīdi vilcinājusies, sieviete iegāja otrā istabā un iznesa kādu duci ābolu. Iegāja otrreiz un iznesa vēl dažus un iebāza manā mugursomā. Pie tam viņa viegli pārvilka plaukstu manai mēteļa piedurknei. “Laba drēbe,” viņa teica, jo viņa bija šuvēja. Spodrajā istabā bija šujmašīna, darba un atpūtas stūrīši ar zaļām istabas puķēm, silta, iekurināta telpa, kurā no otras istabas pavērtām durvīm ieplūda dzidrs vēsums un ābolu smarža. Tas bija cilvēku miteklis – māja.

Kopš vasaras vidus mēs vairs nebijām dzīvojuši mājā, bet šķūņos, mežos, kūtsaugšās un tagad barakā, pa trīsdesmit vienā telpā, cits uz cita divstāvu lāviņās, kur bija salmi, putekļi, dubļi, aukstums, visādi izgarojumi un dūmi, ja bija ogles, ko iekurināt krāsniņu.

“Šī māja nepieder man,” teica sieviete un pielika pirkstu pie lūpām. “Mājas īpašnieks,” viņa pamāja uz mājas otru galu, “aiztrieks mani prom, ja ieraudzīs bēgļus pie manis. Viņš tic ka mēs uzvarēsim. Bet sakiet, ko Jūs…” Viņa nenobeidza jautājumu un kratīja galvu.

Es arī kratīju galvu: “Viņi nāk atpakaļ. Fronte atkāpjas jau mēnešiem.”

Sieviete teica, ka viņas dēls ir frontē un ka viņai nav ziņu par to jau ilgu laiku, daudz ilgāk kā parasti. Es viņu mierināju, ka sajukums frontē arī ir lielāks kā parasti, un krēslā klusi atstāju māju, lai uzvaras gaidītājs mani nepamana.

Mana bērna prieks par āboliem bija liels, bet varbūt savādāks, kā es to biju gaidījusi. Es domāju – viņa kodīs ābolā kā zvērēns, bet viņa pacēla katrā rokā pa ābolam, piespieda tos abiem vaigiem un kā uzvaras priekā raudzījās visapkārt. Arī vecā māte apmīļojot cilāja ābolus. Viņas tēva sētā reiz bija skaistākais augļu dārzs, kādu savā bērnībā esmu redzējusi. Šie āboli viņām abām bija arī garīga barība.

Es nozagos uz ciemu lejā otrreiz un aiznesu vācietei gabaliņu cepuma, ko viņa apmīļoja tāpat kā manējie ābolus un solījās sūtīt to dēlam uz fronti.

Tad mana meitene jau gulēja apriņķa slimnīcā ar plaušu karsoni, auss iekaisumu. Viņa gulēja sieviešu nodaļā, jo bērnu nodaļa bija pārpildīta, viņu ienesa tur tikai uz izmisīgu lūgumu – nometnē sāk plosīties difterija…

Bērns bija pamests, jo nodaļas kopējai nebija laika to barot, bet ar medicīnu vien to nevarēja piecelt. Pēc maniem apmeklējumiem tas brēca tā, ka man aizliedza tur ierasties, kaut arī es uzņemtos staigāt no nometnes desmit kilometrus.

Tad pie manis pienāca kāda jauna sieviete, kas jau spēja celties no gultas. Tā bija otra vācu sieviete, kas man palīdzēja. “Ejiet,” viņa teica, “es barošu un rūpēšos par Jūsu bērnu.” Ar jaunu cerību es atstāju slimnīcu. Un man tā bija jāatstāj uz ilgāku laiku. Pienāca atļaujas un pavēles, un mums bija jāpārceļas uz Berlīni, kas bija deviņas stundas ātrvilciena braucienā no turienes. Sieviete solīja man rakstīt, un viņa to darīja, lai arī retāk, kā es to būtu vēlējusies, bet tomēr. Bija saprotams, ka bērns lēnām atveseļojas. Bet tad pāris nedēļas vairs nepienāca ziņas, tikai fronte nāca tuvāk, to varēja nojaust arī bez ziņām. Es skrēju pa Berlīnes iestādēm pēc atļaujas braukšanai pēc bērna.

Meklēju un jautāju un biju nonākusi līdz pēdējai iestādei, kur man atļauja bija jāsaņem, ja man to izdotos dabūt.

Papīru izdevēja bija sieviete, kāda lielāka ierēdņa sekretāre. Pie viņas durvīm gaidīja gara rinda ļaužu drūmām sejām – atļaujas gandrīz neviens nesaņēma. Bezcerībā es jau pāris reizes atstāju rindu un stājos no jauna, man nebija citur kur iet.

Mani, protams, tūlīt noraidīja. Lai brauktu ārā no Berlīnes uz frontes pierobežu, tam vajadzēja ārkārtēja iemesla un šī iemesla pierādījuma. Man bija tikai pāris vēstuļu, kurās ļoti neskaidri bija izlobāmas ziņas par kādu slimu bērnu. Es tomēr pielūdzu sievieti, lai viņa iet ar sevišķu lūgumu pie sava priekšnieka, jo viņa bija tikai sekretāre. Viņa iegāja, bet iznāca atpakaļ bez papīra: “Ejiet. Rakstiet uz turieni, tad atnesiet telegrammu…” viņa teica, bet es zināju, ka tas neiespējami, ka tas būs par vēlu. Bet to jau es biju teikusi – tagad es tikai ar rokām ietvēros galda malā, lai viņa mani tūlīt nevarētu izbīdīt ārā, es varbūt pārvērtos arī sejā, jo sieviete, brīdi manī noskatījusies, pazuda otrreiz aiz priekšnieka durvīm. Viņa iznāca ar atļauju. Es uzliku viņai uz galda trīs saburzītas cigaretes, citreiz es tās būtu kautrējusies, citā gadījumā es būtu kaunējusies tās dot. “Es Jums atnesīšu savu nākošo cigarešu devu,” es teicu, un viņa pasmaidīja. Tas neesot vajadzīgs, bet par šīm cigaretēm viņa bija priecīga, viņa bija smēķētāja.

Es braucu pretī frontei. Ceļa biedri bija pilni briesmu stāstu, bēdu un sāpju – uzlidojumi, bads, slimības, ziņas par kritušiem. Kāda sieviete, kas pāris stundas brauca manā kupejā, visu laiku lauzīja rokas un histēriski raudāja. Cits citu mierināja un raudāja līdz par otru, par sevi. Tie bij brīži, kad šķita – pat Dievu lūgt ir aizliegts un pieķerties cerībai ir savtīgi. Kaut kā varbūt tikai iekšēji un ārēji sarauties, klusēt, lai liktens tevi nepamana.

Jēgerndorfas apriņķa pilsētiņas slimnīcu atradu nesabumbotu, un mana meitene bija atlabusi. Tikko dienu iepriekš viņa pirmo reiz bija mēģinājusi staigāt pa slimnīcas gaiteņiem pie savas labdares rokas.

Toreiz es par to nedomāju, bet varbūt šai sievietei bija sāpīgi šķirties no mazās. Viņa jau agrāk bija man teikusi, ka viņas meitene, kas bijusi manas meitenes vecumā, tikusi tai atņemta un piešķirta viņas kritušā vīra vecākiem, jo viņas vīrs bija valsts vācietis, bet viņa – tikai “tautas vāciete”, Volksdeutsche…

Es par viņu nedomāju – ko gan es varēju domāt? Es satinu savu bērnu vilnas segā, pacēlu viņu pāri galvai un skaidrā, aukstā, baltā ziemas dienā nesu to uz staciju, cerot, ka nebūs uzlidojumu, kamēr mēs iesim.

Jau slimnīcā man piekodināja, lai stacijā meklēju kādu no sieviešu palīdzības biedrības dāmām, lai man palīdz iekļūt vilcienā.

Sākumā es vēl kavējos, zināju, ka neesmu volksdeutsche un baidījos, vai man palīdzēs, bet dzirdot, ka vilciens pienākšot pārpildīts un būšot pēdējais ātrvilciens uz Berlīni, gāju pie formās tērptajām sievietēm, runāju īsi, lai nedzird manu akcentu, to, kam bija jāpalīdz, bija tik daudz.

Mani neizjautāja, bet aizgādībā paņēma jauna meitene, vienīgā, kas bija vēl brīva. Šķita gan, ka viņa man neko daudz palīdzēt nevarēs milzīgajā ļaužu masā, kas gāzās uz perona. Vilciens pienāca tik pilns, ka tikai retas durvis bija iespējams pavērt un ļaudis grūdās no vienas puses uz otru pie tām. Manas rokas bija aizņemtas, turot bērnu, es stāvēju un vairījos nekļūt zem kājām tiem, kas skrēja. Arī mana palīdze veltīgi metās te šurp, te turp. Tad iznāca tā, ka mēs stāvējām pretī kādām durvīm, kas bija ciet, un aiz tām galva pie galvas. Bet tur no iekšpuses pie durvju stikla piespiedās kāda sievietes seja un deva zīmes, ka viņa mēģinās mani un bērnu dabūt iekšā, taču tūlīt uz durvīm gāzās divi lieli vīri, dauzīja tās ar savām somām, mana palīdze velti mēģināja ar tiem cīnīties. Daudz laika vairs nevarēja būt palicis.

“Gaidiet te,” viņa man uzsauca, pazuda prom un drīz vien atgriezās kopā ar zemu, resnu policistu, kas uzklupa abiem vīriem un ar divi spēcīgām rokām atrāva tos no durvīm, kas tūlīt mazliet pavērās un nākošā brīdī es ar bērnu iespraucos aiz tām, un – vilciens sāka kustēties. Es ātri atgriezu galvu un vēl laikā notvēru jaunās meitenes laimīgo smaidu – viņai bija izdevies! Un – mums.

Kā mēs braucām, dienu un nakti, un vēl dienu parasto deviņu stundu vietā, tas ir cits stāsts. Lielāko daļu ceļa mēs nobraucām turpat cieši pie durvīm, vēlāk mūs iespieda atejas telpā, kur bija labi, jo varēja sēdēt, kad to nelietoja. Nākošā dienā mēs bijām ievirzītas gaitenī. Mums negribējās ne ēst, ne dzert, ne mums sala, kā varēja vilcienā salt, jo ārā redzēja uz platformas nosarmojušus cilvēkus, sastādītus citu pie cita kā sērkociņus kādam ceļam, kādai pārsūtīšanai? Varbūt tie bij karavīri vai gūstekņi, ziemas gaisā tie izskatījās bālpelēki, bet tie bija dzīvi, jo viņi stāvēja kājās.

Beidzot, pārnesot bērnu no stacijas mājās, es ieliku to mājinieku rokās tā, it kā būtu noticis tik liels brīnums, ka tas otru un trešu reizi būtu uz zemes dzīvot nolikts, bet es jutu, ka neviens to īsti nezina un nesaprot. Pat vistuvākie mūsu cilvēki nevar būt mums klāt brīnumos, kas ar mums notiek, kad liktenis ar mums spēlējas, jeb tas mūs ir pavisam aizmirsis un no viena paša mūsu pussoļa vai sveša cilvēka rokas tvēriena ir atkarīga mūsu še palikšana vai aiziešana.

Kad es aiznesu atļauju iestādes dāmai solītās cigaretes, viņa bija pārsteigta, neticot kaut kam tādā brīdī solītam, viņa tikai pasmaidīja un noteica – “Ja Jūs dzirdētu, ko visu te sola…” Viņa un citas pieminētās, un vēl citas nepieminētās, kas palīdzēja man ar manu māti, paliks man atmiņā līdz mūža galam. Ja būtu kāds ceļš, kā to izdarīt, es viņām gribētu teikt vēl kādu labu vārdu, bet varbūt viņas būtu par tiem tāpat pārsteigtas kā atļauju ierēdne par pāris cigaretēm. Varbūt ir tā, ka mēs īsti nekad nezinām, cik daudz laba vai ļauna otram izdarām, kad lieli dzīves pārgriezieni notiek mazos brīžos.

Leave a Reply