Par pirmo lidojumu (Ķikure/Kikure)

[Par pirmo lidojumu]

Aizsviežot vecus papīrus – vēstules, piezīmes, rokās paliek dažas aprakstītas lapas, piezīmes par pirmo lidojumu no emigrācijas zemes tālā stūra dienvidus puslodē uz ziemeļu puslodi. (Mēs neesot emigranti, tagad saka. Es biju. Vairāk kā divdesmit gadus domāju, ka nekad vairs šai jūrai pāri netikšu.) Piezīmes ir gadus 18 vecas. Tā cilvēka, kas tās raksta – varētu teikt – vairs nav.

Tanī rītā Ruta brauca uz Sidneju un mani paņēma līdzi, līdz lidlaukam. Arī Dzidra brauca ar mums, tālāk līdz Sidnejai – nodot bildes Jaunatnes Dienu izstādei. Viņas apspriež ārzemju ceļošanas iespējas. Es esmu tas izredzētais, kas jau dodas prom. Protams, lieliska sajūta. Vēlīgi un labvēlīgi veltu skatus ceļmalas kokiem, krūmiem, biezokņiem, klintīm un jūrai tālu lejā, kur pilsēta pie tās tik ļoti atgādina smiltis un gliemežu vākus.

Mēs iebraucam pilsētā ar nokavēšanos, uz Rutas un Dzidras lietām ļoti jāsteidzas. Mani izmet uz ceļa Maskota tuvumā, kur es paņemšu taksometru. Dzidra apsolās ierasties lidlaukā pirms divpadsmitiem. Mana lidmašīna atstāj pusstundu pēc divpadsmitiem.

Taksometrs ir labu laiku jāgaida, bet laika man ir daudz. Manas divas baltās somas, lielā un mazā (abas Dzidras, abas nolemtas nozagšanai Romā, par ko man, protams, nav vēl ne jausmas) spilgti vēsta manu tālejošo nodomu, vicinot roku taksometram Maskota virzienā. Beidzot kāds ir žēlīgs. Protams, viņš dabū dzeramnaudu – reiz par visām reizēm tak ceļošanas sākums! Bez šīs dzeramnaudas taksometra šoferis apmāktos un mans ceļš arī uz brīdi neliktos tik saulains.

Quantas lidostas telpas man mazliet pazīstamas. Drīz varu nodot jau bagāžu – lielo somu. Viss rit gludi un vienkārši, bet es jau paspēju pamest uz galda mapīti ar pasi un biļeti un aizsoļoju somai līdz. Atjēdzos tad un vēl laikā atgriežos to atrast, bet tas mani sapurina – vai jau pirmā brīdī es zaudēšu galvu un sākšu kaisīt savas lietas? Cik tālu tad es tikšu?

Sapērku veselu kaudzi dienas laikrakstu un žurnālu un kopā ar manu mazāko balto somu, rokas somiņu, ar saules brillēm, ar grāmatu lasīšanai, ar pases un biļetes mapi… nē, viena daļa sīkumu jāsaliek baltajā somā, mazākais saules brilles, grāmata, piezīmju bloks; pārējo es turu apkamptu, sēžot un raugoties pulkstenī, kas pulsē sekundes, minūtes.

Telpas pildās ļaužu murskuļiem, kur cieši ķeras pavadītāji ap aizbraucējiem. Viena tāda grupa spēkojas tieši man pretī ar apkampieniem, skūpstiem, roku klapējumiem uz pleciem, ar visādām došanām un ņemšanām, teikšanām un prasīšanām. Šais izdarībās ir pārāk daudz kustības un trokšņu, un tas traucē manas klusas atvadīšanās un aizceļošanas izjūtas, un es novēršos pie sava žurnālu klēpja. Kad pēc laba brīža pretī ir iestājies miers, es paceļu acis, laukums man priekšā ir kluss un tīrs, un tā vidū stāv viena vientuļa ādas soma, šķībi, greizi, stingri piebāzts portfelis. Brīdi noraugos savādā ainā – visur tālāk apkārt turpina saķerties un atirt cilvēku murskuļi, te savā nodabā stāv viena soma; tad es tīri vai nopriecājos – aha, citiem iet tāpat, aizmirst, nemaz nejūt, kur kaut ko noliek, pamet.

Es paskatos uz sievieti sev blakām un viņa paskatās uz mani, viņas acīs ir arī tāds domīgums, kas it kā nevar attapties. “Tā soma laikam ir aizmirsta,” tad viņa saka.

Kad iet garām kāds lidostas ierēdnis, mēs pamājam, un viņš paņem somu. Tad brīdi šaubās, varbūt vēl atstāt to turpat, varbūt tūlīt kāds aizelsies drāzīsies to meklēt.

Es atlaižu vaļīgāk savas glābjamās mantas, man top ļoti līksmi ap sirdi un es gaidu savu pavadītāju. Iet un nāk skaistas sievietes, tas ir – rūpīgi tērptas sievietes. Dzidra nāk un arī ir skaista, viņai ir jauna kleita, krēmbalta, ar dažāda brūna un dzeltena šķērssvītrām. Tas ir labi, ja pavadītājs ir svētku tērpā, kāpina notikuma lielumu. Dzidra atnes man vēl dažus žurnālus. Es visus tos stiepju lidmašīnā, vedu uz Vāciju, tur es tomēr nāku pie atziņas, ka dienas laikraksti un žurnāli, kas tik svarīgi ir ikdienas dzīvē savā pilsētā, citā zemē ātri savu nozīmi zaudē.

Mums ar Dzidru vēl ir laiks parunāties. Uzejam augšā kafejnīcā un dabūjam to pašu galdiņu, pie kura sēdējām iepriekšējā gadā, pavadot Dzidru uz New Zeelandi. Dzidra pasūta arī to pašu dzērienu un tāpat izdara uzņēmumu.

Un tad laiks ir klāt, un es soļoju uz lidmašīnu. Es lidoju pirmo reiz un jāatzīstas – ir maza liktenīga pieskaņa, sajūta uzkāpjot pa kāpnēm. Vai es vēlos sēdēt pie loga, stjuarts jautā, un es dabūju vietu pie loga.

Es pamanu Dzidru pavadītāju pulkā “uz jumta”. Bet, lai kā es vicinu rokas un spiežu degunu pie stikla un spiežu klāt tur arī savu sarkanā kostīma piedurkni – viņa mani nevar pamanīt, gaisma nelielajos lidmašīnas logos slīd ieslīpi un stikli ir dubulti. Ir ļoti skumja atraušanās sajūta, noskatoties uz mīļo radījumu, kas tevi vairs nevar saskatīt, jo ir notikusi jau – šķiršanās.

Katra šķiršanās ir mazliet miršana. (Partir, c’est mourir un peu – kas to teica?) To es izjūtu tai brīdī vairāk kā jebkad. Un šai gadījienā bija vairāk patiesības kā jebkad – kad atgriežos pēc vairāk kā četriem mēnešiem, viņa bija saderinājusies. Viņa vairs nekad nepiederēja man tik pilnīgi kā vēl tanī brīdī, kad viņa tur viena palika stāvot. Bet es braucu satikt savu otru meiteni, ko es jau vairāk kā gadu nebiju redzējusi. Tālumu nevar piepildīt ne ar vēstulēm, ne domām.

Tad lidmašīna ātri bija pilna un sāka kustēties. Liktenīgā sajūta vēl pastiprinājās, ceļš vairs tikai uz priekšu. Gaidīju momentu, kad mēs atrausimies no zemes. Jā, tad visa šī mašīna, kuras spārns vizēja man pretī, piesita pēdu, viegls piegrūdiens zemei, un mēs cēlāmies. Šis moments ņem savā varā, dēkains varēšanas prieks ir iededzināts – lidot, celties pāri visam, just, ļauties cilvēka prāta spēkam, kas iedzīvinās mašīnā. Nolaišanās un pacelšanās mazliet baida, bet Pertā ir brīnišķīga pēcpusdiena, kad lidmašīna slīd lejā. Reti mākoņi peld dzidrā gaisā, caur kuriem mēs meklējam un atrodam zemi, zaļumu, ūdeni, pilsētu.

Te pirmo reizi praksē, ne teorijā, mācos redzēt, ka gaiss ir viela, ļoti līdzīga ūdenim, caurspīdīgs un tomēr krāsains (no gaismām), mirdzošs, vizošs, kurā dažreiz pat atspīd mākoņi kā rāmā ezerā vai upes ūdenī. Tikai tas ir vieglāks, ēteriskāks, un zini, ka tikai putns saviem vien spēkiem drīkstētu doties šai pasaules vieglākā, nereālākā un varbūt krāšņākā daļā.

Laipna meitene piedāvā konfektes (saldumus?) uz liela, lēzena šķīvja – kā viesībās. Stjuarts elegants, taisns kā svece, iespīlēts melnās biksēs un baltā vestītē, kas ar nelielu astes špicumiņu cēli apņem tā vidukli, ar pinceti pasniedz mitru, karstu, labi smaržojošu lupatiņu, kurā noslaucīt putekļus, sviedrus, nogurumu, atstāt visu nevēlamo, tad atlaisties dziļāk sēdeklī un raudzīt, kā labi pavadīt diennakti šai lidojošā pasaulē, kas apņem un vieno visus ar savu kārtību, notikumiem, mūziku, tad paskaidrojumiem par lidojuma norisi, negadījumā lietojamām ierīcēm, attālumu no zemes utt. Ir vērts to visu noklausīties un noskaņoties omulībai, jo, ja sāktu domāt, ka viena kāja tūlīt tirps, ja to nevarēs strauji izkustināt, tad tas tā arī būs un tad būs neērta nelādzība.

“Oranžu sulu?” – “Jā, paldies.”      

“Žurnālus?” – “Jā, paldies.”

“Vīnu pie pusdienām?” – “Jā…” utt.

Kurpes var novilkt, sēdekli atlaist slīpāk, vēsa gaisa strāvu ieslēgt stiprāk vai lēnāk, tieši virs galvas vai iesņus, bet galvenais – paturēt bērna priecīgo, ziņkārīgo prātu. Katrā nolaišanās vietā kāpju ārā, un tā dara vairums, lai arī ko redzēt lidostās nav daudz – piemiņas lietu klāsti, bezmuitas alkohols un smaržas, pastaigāties pa zemi, izstaipīt kaulus ieteicams, labsajūtai varbūt pat nepieciešams. Laiks ir karsts, sutīgs, un atgriešanās lidmašīnā ir sevišķi patīkama. Ēdienu reizes nāk viena pēc otras – vakariņas veselas trīs reizes –tas pēc daudzo zemju robežu pāriešanas tā sagadās, tā ka no dažām devām jāatsakās.

No Honkongas blakām ceļa biedros ir anglis, kas brauc kārtējā, ik pēc trīs mēnešiem, atvaļinājumā uz mājām, uz Londonu. Viņš nevar gulēt sēdus un lokās un mocās, uz divi sēdekļiem stiepdamies, laimīgā kārtā viena sēdvieta ir tukša. Es esmu par savu ceļojumu tik lielā priekā, ka gluži labi varu iemigt sēdus – kājas sega un sēdekļi puszviļus. Atmostos tikai šad tad paraudzīties debesīs, kas, no Indijas sākot, satumst, izspēlējoties neticamās sarkanās un zilās krāsās. Un tad, reiz pamostoties, logā ir zvaigznes, un tās ir ziemeļu puslodes zvaigznes. Ļauju noritēt pāris asarām, pēkšņi nāk no šo debesu negaidīta pieskāriena. Tās šķiet esam ziemas debesis, varbūt tādēļ, ka te augšā ir auksts, varbūt tādēļ, ka tās mirdz aiz stikla. Šī visa debess ir kā seja, kas paveras tevī un nevarētu pirmā brīdī pateikt, pēc kādām zīmēm tu to tik nešaubīgi pazīsti un ko tu atceries. Tad – jā, tie ir Greizie rati, tas nav Dienvidu krusts, un tu meklē Sietiņu. Vai brīdi, vai vēlāk. Un viņš tur ir, tik tuvs un tik tāli nobls.

Ir mazliet piemācies, agrs, vēl pirms saules, rīts, kad nolaižamies Istanbulā. Mēs esam tik tālu prom klajā lidlaukā, ka parastais busiņš uz lidostu neiet (vai varbūt tas aiziet, un es to nepamanu, es skatos un klausos šinī agrajā rītā un jūtu to ar visu būtību – es stāvu uz zemes ziemeļu puslodē. Tāpat kā zvaigznes naktī, tā pieskaras šis rīts – rasains, dzedrs ar vēja pūsmu, kaut kur gar malām ir mazliet migla, un miglā tālu staigā skaņas, un rīts nāk lēni, gari, ilgi mozdamies.

Kāds  gada laiks? Pavasars. Zāle jau labi sazēlusi, skābenes paaugušās. Es neeju tuvāk zāles laukiem, tāpat uz lielceļa stāvot, redzu, zinu un – mazliet baidos, negribu ieraudzīt vairs neko svešu, rīts ir tik līdzīgs īstām mājām, tik ilgi neredzēts, tik – zināms, bet varbūt baudāms? Apdomīgi, lai kaut kas nesašķobās. Tā ir Turcija. Tikai Turcija vēl.

Tā tomēr bija viena no stiprākām mājās atgriešanās izjūtām, šis dzestrais Turcijas rīts pirms saullēkta.

Nakts ir bijusi gara un vēl turpinājās, tik tikko gaismai svīstot, kad mēs atkal braucam. Kalni visapkārt miglā iegrimuši, tikai galotnes. Tālu, tālu redzamas, un tomēr – kaut kur šis redzamais tālums izbeidzas – un tālāk nevar redzēt. Tas atdod vēl pasaules lielumu, mistiku, kas šķita pārvarēts. Savāda pasaku valstība – ilga.

Tad mēs beidzot panākam sauli. Balkāni. Tad Šveices Alpi. Pilots pagriež vienu lidmašīnas spārnu lejup, pagriež otru, parāda mums neticamās gaismās mirdzošo Cīrihes apvidu. Vācija ir ietinusies mākoņos. Lidmašīnas motori rīstās, iebrūkam jo bieži kā ar ratiem grambās. Kādu pusstundu lidojam miglā, tad beidzot parādās zaļa, nolijusi Frankfurte. Mēs esam atbraukuši agri un mums jālido pilsētai apkārt, pirms atbrīvojas vieta lidlaukā. Gaisi skaidrojas, baltas mākoņu skrandas atbīdās, ļoti, ļoti zaļa zeme ir ļoti tuvu un mēs nolaižamies. Esmu atbraukusi.

Leave a Reply