Sagadīšanās
Reiz Vācijā, Fellbachā pie Štuttgartes, es gāju pa ielu. Steidzos kā ikdienās, lai ieņemtu rindu pie kādām durvīm, kur varēja atrast ko ēdamu. Pie rokas līdzi vilkts, tuntuļoja mans mazais bērns.
Te no iešanas man bija jāapstājas. No īstenības, kā no miega mostoties, man bija jādomā – kas mani aizturēja? Kas mani skāra? Kam es tikko izgāju cauri kā citai dzīvei?
Es atskatījos.
Ielas malā stāvēja augsti zemnieku rati ar diviem zirgiem.
Neziņā es sāku skatīties zirgos. Tad es parāvu savu bērnu dažus soļus atpakaļ. Labi, ka viņš bija vēl tik mazs, kas paklausīja klusēdams. Mēs gājām vēl gar pajūgu. Acīs ieslīdēja zirga muguras līnija, sejā iespīdēja brūnums no viņa sāniem, iedvesa aizvēja miers.
Aiz pajūga mēs atkal apstājāmies.
Tam, kas stāvēja ietves pusē, vajadzēja būt mūsu zirgam, tam, kas palika Liepājas ostā…
Mani pārņēma uztraukums un bailes neuzminēt tikko pašķīlušos patiesību.
Vai tas bija mūsu zirgs?
Es nebiju bijusi tā labā saimniece, kas pazīst savus zirgus līdz pēdējai spalviņai – un tomēr, vai tas nebija Ojāra sīkais, baltais pusmēnestiņš uz lielās, brūnās pieres? Bija vai nebija? – Ko man bija darīt? Es uztraukti meklēju pēc kāda veida, kā zirgam tuvoties. Pēc kādas kustības vai vārda, kas nebūtu tikai mans, bet arī viņa… Pirms es viņam paspēju tuvoties, zirgu īpašnieks, kas bija stāvējis aiz ratiem ar muguru pret mani, atskatījās, pamanīja mani un nāca uz manu pusi. Tas bija liels, drukns švābs ar viņa sarkaniem vaigiem. Kaut vienu brīdi viņš vēl būtu kavējies! Bet viņš neatlaidīgi nāca tuvāk. Es tikai pāra reizes paklusi iesaucos “Ojār, Ojār!” un skatījos zirga acīs. Zirgs skatījās mierīgi, cieši man pretī. Drusku pastiepa galvu, bet atcēla to atkal, un švābs bija klāt un man bija jārunā ar viņu. Es teicu, ka es domāju vai tas nav mūsu… ka tas atgādina mūsu zirgu. Švābs bija lēns un gauss un kā likās nesajēdza ko es saku. Tas – bija viņa zirgs.
Es tomēr prašņāju – vai viņš pats to audzinājis? –Tas esot gadi divi pie viņa. Nopircis no armijas. Tas ticis sūtīts, viņš neatceroties, no Dancigas uz Sudētiju, vai no Sudētijas uz Dancigu.
No Dancigas uz Sudētiju, tātad!
Es prasīju švābam, kur viņš dzīvo un vai viņš bieži iebrauc pilsētā? Viņš dzīvojot tepat lejā pie vīna kalna.
Švābs stāvēja kā stabs, un es nevarēju zirgam tuvoties. Citreiz – es domāju. Nu viņš jau bija it kā atrasts. Bija gandrīz kā bailes viņu pazaudēt, vēl lielāku skaidrību meklējot. Bija jāparāda vīram.
Tad es skrēju uz savu rindu, ja tikai tā vēl tur gaidīja.
Man nāca prātā, ka Ojāram bija sapampušas visas četras kājas, kad mēs aiztikām līdz kuģiem. Šim zirgam nebija. Bet jau bija aizgājuši vairāk kā divi gadi. Ojārs toreiz bija tikko trīs gadi vecs. Gandrīz neiebrauktu to iejūdza smagākajā mantu vezumā. Melnis bija mazāks, tam tik daudz nevarēja likt, un ķēvei bija kumeļš, arī to vajadzēja drusku žēlot. Jūlijā Vidzemē ceļu uzsācis, novembrī Ojārs ar mums nokļuva Liepājā. Ķēve ar kumeļu palika pie kāda Džūkstes saimnieka, Melnis pie kādas Liepājas apkārtnes atraitnes. Līdz kuģim Ojārs vilka viens. Vezums viņam bij divkāršojies. Ostā viņš palika.
Ojārs piedzima kādā sniega un lietus piesvaidītā aprīļa rītā manas māsas mājās, kur biju aizbraukusi ciemos. Iepriekšējā vakarā visi gudri bija norunājuši, ka ķēvei kumeļš vēl pāris nedēļas gaidāms. Bet no rīta viņš jau meimuroja steliņģī. Mājās nokļuvu ar citu zirgu. Kad pēc labas nedēļas aizbrauca pēc ķēves un kumeļa, es visu laiku, to mājās gaidot, muļķīgi baiļojos – ka tik viņš no tilta neiemeimuro Aiviekstē. Viņš, protams, pārnāca sveiks un vesels, apaļš un mīksts kā kārklu pūpols, kuri plauka visās grāvmalās.
Priekš viņa sagādāja mīkstas sūnas, sasēja šmaugu bērzzaru slotiņas, ar ko izputināt viņam katru puteklīti. Jo zirgam tīrība vairāk kā auzas! Reiz to ķēra arī bargs pātagas pēriens. Pātaga nelabi šmīkstēja pār viņa mīksto pūku muguru. Kur tur tādam samta kamolam varētu būt kādi niķi? Bet sieviešu padoma tādās lietās neprasa.
Vēlāk slotiņas un sukas stāvēja noputējušas auzu kulītē pie zirgu staļļa durvīm, un Ojārs tāds pat noputējis auga ar visiem niķiem. Mājās vienīgais pieaugušais vīrietis vairs bija tikai ukraiņu gūsteknis Nikolajs. Viņš skrēja un kustējās, cik vien viņa miesas pēkšņā piebriešana to ļāva, bet visu vīriešu darāmo viņš viens nevarēja apdarīt. Nelaime viņam arī bija ar to piebriešanu. Ne drēbju piedot, ne sameklēt! Viss, ko tam uzdeva, izjuka un izšķīda kā nebijis. Bieži viņam, no darba pārskrējušam, nācās sēdēt un gaidīt, kamēr atkal ko sadiedza un sameklēja, ko likt uz kaula. Vecs jau arī viss bija, ko viņš saņēma. Bet sieva laikam tam uzšuva dažus sporta bikšu pārus no visstiprākā audekla – tak drīz vien tās izira vīlēs, pāršķēlās kā ola cālim, kad laiks klāt.
Nikolajs pats par to maz bēdāja. Kopš viņa rīcībā atdeva Ļermontova kopotus rakstus, vareni ilustrētus, un brīnum biezu Gogoļa sējumu, viņš smaidīja, sevī rūkdams kā vilciņš, viss savādos, nevaldāmos smaidos laistīdamies. Viņš bija atklājis daudz jauna par savas dzimtenes pagātni. Viņam bija daudz ko pārdomāt. Šķiet, viņš partijas vēsturi bija šķirstījis diezgan nopietni.
Tā Nikolajam bija jāatvēl svētdienas rītos netraucēti arī tas laiks, kad citi puiši parasti bija zirgus peldinājuši.
“Lai nu paliek,” māte noteica. “Nikolajs tik drēbes saplēsīs, ar viņiem ņemdamies.”
Ojārs auga nepeldināts, bet putekļi viņam neko nekaitēja un niķi klāt neradās. Viņš tikai cēlās arvienu augstāki pāri aploka sētām. Māsas vīrs, kas bija Ojaram kūmās stāvējis, šad tad ciemos atbraukdams, uzmeta Ojāram vēlīgu aci: “Tas zirgs jums dienās nesīs godalgas,” viņš sprieda.
Bet Ojārs vēl nebija īsti nobriedis, kad klāt bija tā diena, kur tikko atlika laiks tam pakavus piesist un ilksīs iegrūst. Ojārs vilka un vilka. No Vidzemes caur Rīgu, pāri Kurzemei.
Kāds Mālupes saimnieks, sīks večuks ar sarkanu, spīdīgu degunu kā zemeņogu, vēl iemeta Ojāra vezumā divi maišeļi tīru rudzu, smagus kā akmens: “Dod zirgiem,” viņš teica, “kas zina, līdz Vāczemei vēl būs jāiet.”
Pats viņš kavējās un kavējās iejūgt savus zirgus. Rītā, kad mēs pie viņa labi pārnakšņojuši, taisījāmies ceļā, viņa sieva un meita to meklēja raudādamas un vaimanādamas. Vezumi beidzot sasieti, ar mums, piedzīvojušiem bēgļiem, reizē varētu izbraukt – vecais pazudis, nekur atrodams! Arī mēs kavējāmies un gaidījām. Tad vecais pārradās no lauka, spirgts un priecīgs, ar rīta dzestruma pilnu kamzoli.
“Lai nu aug! Kam nu būs, būs! Par maizi jāgādā tam, kas vienmēr gādājis…” viņš, nosalušās rokas berzēdams, runāja. Viņš bija iesējis rudzus. Mēs braucām. Viņi vēl palika.
Vissmagākā varbūt kā mums, tā zirgiem, bija tā reize pie Ērgļiem. Mēs braucām bez ceļa, drāzāmies caur birzīm, aparām, krūmainām pļavām un vecainēm. Pa lielceļu jau gāja krievi, šaujot bez apstājas. Kur mēs vēl trencāmies?
Lodes spindz, velkot gaisā drausmus lokus, pāri plīsa ausis aizsizdami trokšņi – mēs skrējām, [..]ūjāmies bez ceļa. Tur Ojāra vezums tik viegli kā jokodamies pacēlās gaisā pār kādu mazu cini un apgāzās. Lodes sprakstēdamas ēdās riteņos, lokā, kaut kur ratu malās. Ojārs stāvēja ar sagrieztām ilksīm pār muguru, kaklā apgrieztām sakām, stāvēja un gaidīja, kamēr vīrs izrāva meiteni no spilvenu un piena kannu apakšas, kas bija pilnas ar medu. Ak, manta, manta, kā tā mocīja lopus un cilvēkus!
Ojārs stāvēja, kamēr svieda atkal šo to vezumā, sēja no jauna viņa siksnas. Tur aiz viņa, nāves bailēs slēpdamies un vienu pašu siksnu nejēdzīgi ilgi sienot, es slepus vēl lūrēju uz kādu milzīgu papīru rulli, kas citu izsvaidīto mantu vidū gulēja vecaines ciņos. Tas bija iešūts vecās mātes sienas segā. Segas vidū bija zaļi izšūtas egles un brūni brieži, tie spoži mirdzēja palsajā vecainē. Un apkārt tiem bij jauki apšūtu lupatiņu zvaigznes. Tās bija no tēva uzvalkiem, no mātes ziemas mēteļa, no mana pirmā mēteļa, ko man uzšuva skroderis un par ko es atdevu savu pirmo naudu, ko vecais tēvs bija iedevis, kad uzrakstīju viņa vārdu uz savas tāfeles – Jēkabs Putniņš. Man bija bijusi mazliet nelāga sirdsapziņa, naudu saņemot, jo burtam k ķepas stāvēja izirušas katra uz savu pusi…
Kad vīrs man izķēra Ojāra pajūga siksnu no rokām, es beidzu domāt par to, ka papīru rulli vēl varētu paķert un iesviest ratos. Tā bija nevērtīga krava – 25 loksnes baltā un iedzeltenā, biezā ofortu papīra, aptīta ap citiem papīriem un zīmējumiem. Tomēr man šķita neticami, ka tas tur paliks vecainē, ciņu un paegļu vidū. Tas palika, un mēs skrējām atkal, arvien lielākos krūmos, saknēs, melnās gāršas malas dangās.
Vezumi šūpojās kā uz jūras, zirgi elsa, rati čīkstēja un sprakstēja, pajūgu siksnas izstiepās – kā tas viss turējās kopā, kas to lai zina. Bet neviens vezums vairs negāzās. Viņi stiepās un stiepās gar nebeidzamu grāvja malu, kas mūs šķīra no kāda sveša, tukša lielceļa, kur neredzēja vairs ne krievu ne vāciešu. Beidzot kā brīnums priekšā izauga iedzeltenu, jaunu planku tilts, vezumi pārdunēja tam pāri, neiestiga zaļajā pļaviņā un bija uz lielceļa. Un tad vēl vajadzēja labu kilometru skriet līdz mežam.
Lodes, jādomā, dzinās pakaļ. Bet viņas laikam vairs nedzinās. To mēs apjautām, kad beidzot aiz krūmiem apstājāmies meža tuvumā. Slapjie zirgi smagi elpoja un viņiem bija izspiestas acis, gluži kā man. Pļavas grīslī spīdēja ūdens. Vīrs man sniedza spaini, ko bija piesmēlis zirgiem, bet es iekritu četrrāpus grīslī pie ūdens un iegrūdu zodu ūdenī. Es dzēru tāpat kā uz ceļa dzēra zirgi. Dzēru un dzēru, līdz jutu, ka acis man pamazām atiet savos dobumos.
Tad mēs braucām pa bezgala klusu pasauli, kur ceļa malās gulēja beigti zirgi, stāvēja krēsli, kumodes. Pārbraucām kādam vēl neuzspridzinātam mūra tiltam pār strautu, kur vēl kaut ko gaidīja divi zaļi maskotu cepuru vācieši – un tad bijām atkal uz kāda ceļa, pa kuru bēga vācu kara mašīnas.
Tur mēs brīdi zem sērmūkškokiem apstājāmies. Ojāram bija mīksta nokārta lūpa kā ļoti vecam zirgam. Varbūt viņš arī nojauta to, ko mēs nojautām – Vidzemē mēs vairs neuzkavēsimies. Mēs brauksim kā braukuši.
Kad es atstāju švābu ar abiem zirgiem, man šķita – es tos tur atkal atradīšu. Bet Ojāru es tik drīz vairs neieraudzīju. Pie vīna kalna bija daudz māju – nebija jausmas, kur zirgu saimnieks varētu dzīvot.
Beidzot kādu dienu, skatoties pa logu, es pamanīju divzirgu pajūgu. Tas bija tas pats. Zirgi kāpa ieliņā prom pret kalnu, un tos varēja aiz ratiem redzēt visā augumā, līdz pakaļkājām. Es pierāvu vīru pie loga: “Skaties, tas zirgs pa labi!”
Viņš skatījās: “Jā, tas ir Ojāra augums un krāsa!” viņš tūlīt teica, “bet Ojāram jau bija pakaļkājas baltas pie vēzīšiem.”
Es aizturēju iekliedzienu. Es zināju, ka tas tā nebija. Sapratu – tas bija man sods par manu aklumu ikdienas dzīvē.
Ne vienreiz vien vīrs pasvieda šais bēgļu dienās man kādu dakšu vai karoti: “Apskati labi, vai tā ir mūsu?”
Es apskatīju labi un nezināju, vai tā bija mūsu vai ne. Tas jādomā bija tādēļ, ka es to – apskatīju labi, man vajadzēja to paņemt nevērīgi rokā, varbūt es būtu zinājusi. Vai citreiz vēl ļaunāk: “Vai mūsu ielā tabakas veikals bija vaļā, kad tu nāci?”
Es nezināju ko teikt.
“Kurš?” es tad glābos…
“Mūsu ielā ir tikai viens tabakas veikals.”
Jā, tā tas bija ar mani. Bet tagad ar visu savu aklumu es biju atradusi mūsu zirgu.
Vīrs atskatījās uz aizejošiem zirgiem pakāpdamies, kaklu staipīdams, un es gaidīju. Gaidīju, vai viņš ieraudzīs to, kā šis zirgs gāja! Tā, it kā reizēs ar viņa soļošanu švābu vīna kalns kļūtu par Vidzemes lielceļu.
“Tā patiesi ir Ojara gaita. Viņš jādabū ciet,” vīrs beidzot teica, aizmirsis par vēzīšiem.
Bet mēs viņu nedabūjām ciet. Pēkšņi visi papīri bija klāt, un mēs braucām.
Ojāra nesatikšana palika kā sevišķa, nenokārtota lieta.
Bet – tā jau bija tikai sagadīšanās, ka viņš laimīgi bija pārbraucis jūru un nokļuvis pie tā paša vīna kalna, kur mēs. Tikai sagadīšanās, kā daudzas citas, ka viņš strādā pie tā paša ābeļdārza, aiz kura vecāmāte guļ Fellbachas kapos. Ka viņa guļ starp jaunu egli un bērzu – arī tā ir sagadīšanās.
