Parīzes sakņu tirgotājs
Tagad viņš, jādomā, būs jau zem zemes. Ir pagājuši tuvu pie trīsdesmit gadu, kopš viņu redzēju pirmo reizi un tuvu pie divdesmit, kopš otru un pēdējo reizi. Jau toreiz viņš bija ļoti vecs vīrs. Bet, ja es nonāktu Eiropā, tas ir, Parīzē, es domāju, es varbūt jau pirmajā dienā uzmeklētu ieliņu, kur bija sakņu veikaliņš, ja to tā varēja saukt, šo spraugu starp divu namu sienām.
Es saku—ja es nonāktu Parīzē, jo toreiz mēs nonācām Parīzē bez iepriekšēja nodoma un bez īstas gatavošanās uz to.
Mēs trīs, Marija, Omija un es, bijām uzkāpušas uz Marijas krusttēva preču kuģa (ar koku kravu) pabraukties pa Ziemeļu jūru, redzēt dažas ostas un izkāpt dažādās zemēs.
Kad mēs nonācām Dunkerkas ostā un paklejojām pa franču zemi, mums iesitās doma galvās, ka Parīze ir tikai sešu stundu brauciena tālu (ar ātrvilcienu, ne kuģi protams) un ka mūsu kuģis uzkavēsies Dunkerkas ostā apmēram nedēļu. Mēs sākām posties un, to darot, mums ienāca vēl tas prātā, ka kuģis pēc mēneša vai pusotra atgriezīsies no Zviedrijas ostām un piestās Ģentē, kas savukārt no Parīzes nevarēja būt daudz tālāk kā Dunkerka. Tātad tā vietā, lai mēs šūpotos pa ūdens virsu un pavadītu pa dienai vienā otrā ostā, mēs varējām dzīvot Parīzē un mājās braukšanai sastapt mūsu kuģi Ģentē.
Mēs sēdāmies kādā ātrvilcienā un pēc piecām un pus stundām patiesi ieraudzījām Eifeļa torni un vēl pēc pusstundas izkāpām Parīzes Ziemeļu stacijā. C’est comme ça—mēs bijām mācījušās franču valodu ģimnāzijā, bijām vilcienā dzirdējušas, ka to runā priecīgas, resnas tirgus sievas un no gaisa ķertais uzskats, ka franču valoda ir salonu un smalku romānu valoda, bija izkūpējis atpakaļ gaisā. Nekautrēdamies mēs šo valodu, pareizāk sakot, šīs valodas mum pazīstamās daļas, sākām pielietot, noraidot bagāžas nesējus, jautājot pēc taksometra, pasūtot kafiju ar franču maizītēm… Pēdējo soli mēs gan nožēlojām latviešu valodā un turpat pie pirmiem kafijas malkiem stingri atkārtojām skaitļu franciskos nosaukumus un vienkāršu rēķināšanu, tāpat labi iepazināmies ar iemainītajiem sū gabaliem, kas bija gan ar caurumiem, gan bez caurumiem vidū un viņu vērtība no tā nemainījās. Tad, ja mana atmiņa izlaiž tikai kādu sīkumu, mēs tūlīt sēdāmies metro (apakšzemes vilcienā) un iekarojām Parīzi ģeogrāfiski, tas bija patiešām viegli. Bet mums vajadzēja iekarot arī finansiāli, kaut vispieticīgākā veidā uz vienu, bet varbūt pusotra mēneša, un tas vairs nebija tik viegli. Stacijā izdzertā kafijas tase mums šo to bija mācījusi. Mums vajadzēja atrast lētu apmešanās vietu (ar vārīšanas iespējām pat varbūt). Vairāk dienas mēs pūlējāmies pa visādām iestādēm, klosterus, IMCAs un IVCAs ieskaitot, bet mums nelaimējās.
Lielo, lēto istabu, kuru mēs beidzot dabūjām, mums parādīja ne latviešu mākslinieki Parīzē, uz kuriem mēs likām pēdējās cerības, bet kāds neievērojams, jauns latviešu zellis, ko zināja atrast Omija un kas tūlīt pazuda bez vēsts, lai noslēptu savu nabadzību un netraucētu mūsējo. Viņš tikai paspēja pateikt, ka sezonas auglis patlaban ir tomāts, un tā pasniegšanu ar eļļu, baltmaizi un sīpoliem atstāja mūsu pašu ziņā, te visveiklāk darbojās Marijas fantāzija, un viņa arī bija tā, kas atrada lēto sakņu tirgotāju. Bet, pirms runāju par to, ir jārunā par mūsu istabu, kuru es arī vēlētos uzmeklēt, ja man gadītos nokļūt Parīzē. Bet – varbūt arī viņa ir beigusi eksistēt. Tomēr, ņemot vērā, ka franči ir laipni pret dzīvi un cilvēkiem, ir iespējams, ka viņi turpina būt laipni arī pret vecām mājām un istaba atrodas turpat neskārta.
Viņa atrodas Žofruā ielā (rue de Geoffroy) 11. mājā, 35. dzīvoklī. Adresi es vairākkārt pārlasīju apliecībā, ko mums izdeva Parīzes Mākslas Akadēmija. Tā bija maigi iedzeltena papīra lapa, diagonāli pārsvītrota ar Francijas karoga krāsām, kam pāri iespiests un rokrakstā bija lasāms, ka tādām un tādām Latvijas Mākslas Akadēmijas audzēknēm, līdzīgi Parīzes Akadēmijas audzēkņiem, jādod brīvi muzeju apmeklējumi un pienākošās puscenas izstādēs.
Ar šo apliecību mēs vairāk kā mēnesi diendienā staigājām Luvrā iekšā un ārā, tāpat citos muzejos un izstādēs. Sāk sāpēt kakls no galvas atliekšanas un grozīšanas, izej ārā, apēd sviestmaizi ar tomātiem un laidies atkal augšā pa akmens kāpnēm, kas dvašo svaigi.
Šīs apliecības, tāpat kā lētās istabas dabūšana, bija Omijas nopelns. Mūsu pagaidu istabā, kas bija trīsreiz tik dārga, Omija apgāza piena pudeli uz gultas sarkanās segas. Sega nokrāsoja palagus sarkanus un saimniece kliedza un vaimanāja, ka mēs laistāmies ar vīnu un esam izlaidīgas meitenes, jo viņa pēc tā vairs neticēja, ka Omijas brālis, kas atbrauca no Denkerkas mūs apciemot, ir Omijas brālis… Omija noskaitās un sameklēja jaunā Parīzes latvieša adresi, un mēs dabūjām labo istabu Žeffruā ielā, kas ir maza sānu ieliņa no Rivoli ielas uz Sēnu. No turienes taisni pa Rivoli ielu vai gar Sēnu, mums bija tikai viens metiens, lai nokļūtu Luvrā, tālāk Konkorda laukumā, Elizejas laukos, Lielajā un Mazajā pilī. Notre Dame uz otru pusi bija tuvu, bet turpat blakus ieliņas salīkumojās un savērpās – pilsēta pārgāja Latiņu kvartālā. Jau Žofruā ielā vecās mūra mājas spiedās cita pie citas tik ļoti cieši un šķībi un greizi, it kā cita citu turot un balstot. Šķita pat, ka dažā vietā tās no lielas kopā spiešanās varētu sākt kāpt gaisā un apgāzties uz galvas.
Mēs dzīvojām blakām, pavisam klāt Parīzes mazajam cilvēkam, Parīzes īstajam pilsonim no gadu simtiem, kam viņa personīgā īpašumā ir nepasakāmi sīka viņas daļa, bet kam tomēr pieder viņa visa, Parīze neko nenoslēdz aiz durvīm tiem, kas prot dzīvot viņas stilā, un kam citam šī prasme tik pilnīga kā viņas iedzimtajam?
Mūsu istabā bija melnas, smagas, senlaicīgas mēbeles un ķieģeļu grīda. Uz iesūbējušā sienas spoguļa stikla (ar dimantu gredzenā—mēs spriedām) bij savilktas švīkas un vārds „Merija”, platajā, melnajā rāmī blāvais spoguļa stikls izskatījās vai simtgadīgs un droši vien bija arī. Melns, apaļš galds un krēsli ar pītiem sēdekļiem, smagām kājām, un melna, milzīga gulta, kurā mēs ērti iekārtojāmies šķērsām, bet pirmajā naktī svaidījāmies baiļu sviedros: palagi tik stipri oda pēc kāda stipra dezinfektora (vai indes!), ka mums šķita — ja iemigsim dziļi, būsim beigtas kā mušas! Bet ko ar mums kāds varētu darīt? Naudas mums nebija. Aizdomīgo sajūtu varbūt radīja pavisam neiespējamā ieeja, pa kādu mēs istabā varējām nokļūt un izkļūt no tās, protams, tikai pa to pašu.
Šī eja bija šaura, neapgaismota šachta, kas meta divus trīs asus līkumus, jādomā, tā locījās apkārt kādām citām telpām, tā bija tā izmūrēta, jau māju ceļot, varbūt istaba savā laikā bija bijusi kāda slēptuve. Eja ienāca kāpņu telpā bez durvīm kā vaļējs caurums sienā, ko viegli varētu aizmaskot. Durvis gan bija mūsu istabai uz eju, un mēs tās slēdzām un krampējām un sākumā atstājām istabu tikai visas trīs reizē, lai, ja kādai sāk krist zirnekļi uz galvas, kas gan notika tikai vienu reizi un Marijai, jo tā bija visgarākā, bet vēlāk mēs šo iemīlējām, tā bija klusa un vēsa un mūs tur netraucēja ne pat dzīvokļa saimniece. Vasaras dienās pēc klejošanas pilsētā mums bija laba atpūta. Istabā, kā tas pienākas, bija mazs gāzes pavards un viens kakts aizvilkts ar priekškaru neizskatīgāku dzīves piederumu noglabāšanai. Vienīgais logs bija uz šauru pagalma četrstūri starp māju sienām.
Pie kāda loga stāvu zemāk ārpusē stāvēja piesiets maisiņš ar saknēm un pudeli piena, bet iekšā kāda sievietes galva bija noliekusies pie cepuru gatavošanas. Tā bija Parīzes mazo cilvēku dzīve, kas norit šaurās telpās pie darba, ko tomēr dara un padara ar sirsnību un gaumi, tā norit apakšzemes vilcienos ar cilvēku pie cilvēka tik tuvu, ka tie ieelpo cigaretes dūmus viens no otra mutes, tā norit ielās un parkos ar sauli, smiekliem, baznīcām, kafejnīcām un sakņu pārdevējiem. Marija domāja, ka šie sakņu tirgotāji, ratiņu stūmēji, kas rītos skaļi izkliedz savu preci, esot dārgi, viņa atrada vecā sakņu tirgotāja veikaliņu dažas līkumotas ieliņas tālāk. Visvieglāk to bija atrast, ja meklēšanu sāka no Bastiona apakšzemes dzelzceļa stacijas.
Šis veikaliņš atradās spraugā, trīsstūrī starp divu māju sienām, kam pāri bija uzcelts jumts un priekšā siena ar durvīm un augstu slieksni. Uz sliekšņa stāvēja sakņu sveramie svariņi ar diviem misiņa šķīvjiem, kas svārstījās augšā lejā, kad vecais sakņu tirgotājs šļūca un lēkāja pāri slieksnim, saknes ātri pielikdams un noņemdams. Cik veikli viņš prata svariņus nolīdzsvarot, pirms Marija protestēja, no tā iznāca sakņu lētums. Šo darbu mūsu un sevis labā viņš prata darīt ar tādu veiklību, laipnību un manierēm, ka mums vienmēr patika iet pie viņa iepirkties un noskatīties, kā viņš metās šurp un turp, rakājās pa sakņu kaudzēm, bružāja smiltis no burkāniem, spodrināja tomātus, lielīja visu un pats noputēja pelēks kā viņa mati un ūsas.
Kādā pilsētā un kādā tautā var ieskatīties, ja kādu satver pie rokas, pie kāda mūra piespiež vaigu, kas vibrē no saules siltumas un cilvēku elpas ritma, kas to apskalojusi gadu simtus.
Raugoties mazajā sakņu tirgotājā, varēja uz mirkli notvert lielās Parīzes apslēpto sejas vaibstu un iemīlēt to, kā to mīlēja tie, kas piederēja viņai no bērna kājas.
Visas lielās pilsētas ir nežēlīgas. Parīzes nežēlībā bija klāt daļa maiguma.
Kad es pēc desmit gadiem atkal reiz tuvojos Parīzei, es domāju, ka man jāsatiek vecais sakņu tirgotājs. Patiesi, viņš bija vienīgais cilvēks, ko es pazinu visā Parīzē. Pamaldījos, paklejoju pa ieliņām un atradu – viņš bija turpat. Viņa veikals ne lielāks, ne mazāks.
Pats pelēkāks, vairāk sarucis.
Svariņi tie paši.
Es nopirku tomātus.
Neesmu nekur citur ēdusi tik garšīgus tomātus kā Parīzē. Nedomāju tieši tos pie vecā sakņu tirgotāja pirktos, bet vispār Parīzes tomātus ar eļļu un – sīpoliem, varētu piemetināt, ja tas dažam neradītu izbrīnu par franču ēdieniem… Un dzērieniem — ” … rouge ou blanc?”
“Blanc, je vous prie.”
