Dārga manta (Ķikure/Kikure)

[Dārga manta]

Runāt – par ikdienišķām lietām, par reālo, vitālo dzīvi. Dzīvo dzīvi. Runāt par – adatu, kurā ieveru diegu (lai sarautu kaut ko kopā, kas vairs neturas kopā). Runāt par to. Parādīt – adatu. Bet uz to skatīties un ieraudzīt tikai tad, ja tā būs izrauta caur dzīvu sirdi un tai būs pielipušas tās asinis. Tāda ir tā runāšana par reālo dzīvi.

Man liekas, es vairs neredzu dzīvi, es redzu tikai savas asinis uz tās. Un man nav vairs par ko runāt.

Pulkstenis, kas man vakarā ir jāuzvelk, noēd manu laiku. Arī šinī brīdī es dzirdu tā zobus čirkstam. Un tas, ko viņš noēd – ir melna, tukša nakts. Bet tā ir mana. Viņš to skribinās līdz rītam kā pele maizes donu, un līdz rītam tā būs sagrauzta. Tad viņš grauzīs dienu.

Šad un tad es apstājos savos darbos un klausos pulksteņa graušanā. Vienalga, tas nekam neder, ko viņš grauž. Es to aplūkoju, taustu – ar prātu un acīm – tā ir dārga manta. Dārgākā, kas kādam jelkad bijusi, un es to nevaru glābt. Savu dārgāko mantu es nevaru izlietot.

Tā nepieder man. Tā pieder pienākumiem, ko esmu uzņēmusies. Es esmu lieta, darba rīks, un es to pati lietoju kaut kam, kas man neder. Un es to tomēr daru.

Un dažreiz nāk prātā – vai kādreiz kaut kur būs manāma visa šī absurdā, briesmīgā varonība? Un – tad, kad tas atkal atnāk vai nakts klusuma atvests, vai tas nav vairs tikai bijušā atkārtojums? Vai tā ir jau tālāk dzīvota dzīve?

Nieki, nieki.
Nenotiek vairāk, kā
tas, kas notiek.
Un tomēr.
Notiek vairāk.

Leave a Reply