Draudzīgas pārrunas
Nu gan ļoti gribētos ar Jums parunāties. Ar – Tevi! Mēs draudzējamies nu jau cik gadus, piecpadsmit, divdesmit? Un ikreiz, kad tiekamies, salīgstam (sadzeram, kā kuro reizi) tubrālības. Bet tad paiet laiks, labs laiks, kad neesam tikušies un „Tu” ir pazudis. Bet tikai kā uzrunas vārds, domās un izjūtās, priekā un tuvības sajūtās plūst netraucēti.
Par ko tā gribētos runāt?
Hm? Par šo ne to, bet kaut ko, kas liktu atsperties.
Par bērniem. Par moderno dzīvi, jaunatni. Par veco paaudzi. Par tālām un tuvām zemēm. Par grāmatām. Par ēdieniem, dzērieniem, kaimiņiem, radiem, draugiem, putniem, suņiem…
Bet visvairāk par pašiem sevi.
Un tā izstaigāties pa daudzreiz jau staigātām vietām – pilsētā, mežā, pie jūras. “Laiki, laiki kā ūdeņi zili pāri pār galvu tev plūst,” teica Skalbe.
“Un ko saka citi?”
“Nu zināt, gvelž arī, ko tik kurais ar pilnu muti. Un tas ir vienīgais ceļš, kā likt sevi dzirdēt.”
“Un – Anita izšķīrās? Negribas par to runāt? Un kā iet Loretai? Viņas puika tai dienā cieta satiksmes negadījumā, kad es te pēdējo reiz biju? Jūsu netāli kaimiņi…”
“Loretai iet raibi. Zēns gulēja slimnīcā trīs mēneši, beidzot kļuva vesels. Pati dabūja, kā likās, labu vīrieti: strādāja policijā, pašam sava māja. Savācās Loreta ar visiem trim bērniem tur (te jau viņai bija tikai dzīvoklis), un gāja kādu laiku viss labi, tad sagāja dēlī. Šis, izrādās, tāds pa pusei pimps. Lai gan – nekādas vainas. Sanīdās. Loreta dabūja viņu laukā no mājas. Tas ir – Loreta dabūja māju. Mazgājamo mašīnu viņa dabūja no iepriekšējā drauga, ar ko bija dzīvojusi kopā pirms mūsu pazīšanās. Pēc vīra nāves to viņa turējusi tā, tikai ērtības dēļ, bez kādas mīlestības. Gribējusi izspiest no viņa veļas mazgājamo mašīnu. Kādā saraušanās brīdī viņa to atklāti pateikusi, ka tas ir viss, ar ko viņš tai varētu pakalpot. Viņi izšķīrušies ar naidu. Un viņš kā ņirgdams atsūtījis viņai mazgājamo mašīnu – še tev. Es to varu. Man arī nekā no tevis nevajaga. Nekas, kādā ceļā Loretai tiek mazgājamā mašīna. Un tagad no otra – māja.
“Jā. Tas ir kaut kas?”
“Bet tas vēl nav viss. Stāsts iet tālāk, lai gan – māja nu atkal pagalam… Bet tas arī nekas. No aizdzītā mājas īpašnieka Loretai gaidāms bērns. Kaut kādu sarežģījumu dēļ viņai jāiet slimnīcā jau septītā mēnesī. Bērns paliek viens mājā. Nu – tas nekas, zēns jau gandrīz piecpadsmit gadus vecs, gan izsaimniekos kaut kā. Arī no visām kļūmēm Loretai izvērsās kāds ieguvums. Pirms aiziešanas slimnīcā saslimst kaķi. Nezinu, cik viņiem to – divi, trīs vai četri. Loreta paspēj aiznest kaķus pie veterināra. Tas jauns cilvēks – ieinteresējas par Loretu. Kā viņa to prot? Kas to lai pasaka?
Vets ārstē kaķus, apmeklē bērnus, apmeklē Loretu slimnīcā – jauna afēra. Bet klizmas arī – bērni nodedzina māju, izdedzina tā, ka nevar tur vairs dzīvot. Vets saņem tos visus pie sevis. Ar visiem kaķiem. Bet mājas īpašnieks paņem atpakaļ izdedzināto māju, atjauno, bet Loretai atpakaļ tur nav ceļa. Tā nāk no slimnīcas ar ceturto bērnu un dzīvo visi kopā veta dzīvoklī – četri bērni, trīs kaķi un mīlas pāris.
Stāstīju šo stāstu Anitai. Tā pēc šķiršanās no vīra dzīvo dziļās depresijās. Nevar atrast ne jaunus ceļus, ne jaunus draugus. Nevarot iedomāties vēlreiz tik daudz ielikt kādā citā cilvēkā, kā to varējusi ar jaunības dedzību pirmajā vīrā, pieņemot otra cilvēka dīvainības, ceļot un nostiprinot visu. Bez tāda gribas spēka viņai neesot drosmes tuvoties, ņemt kaut ko nopietni. Bet par Loretas stāstu Anita bija tiešām pārsteigta, iespaidota. No tādas – vienkāršas sievietes – karjeras, varētu teikt. Anita bij tiešām ieinteresēta, domāja, ka būtu vērts tādu sievieti redzēt, dzirdēt runājam. Uzaicināju viņas abas reiz pilsētā pusdienās. Mans un Loretas puika iet vienā skolā. Un Loreta ieradās ar visu savu vetu. (Uz laukiem teica vienkārši –lopu dakteris, bet pilsētā tas izklausās it kā apvainojuši…). Patīkams cilvēks. Divdesmit seši gadi vecs. Loretai trīsdesmit pieci. Tagad Loretas plāni ir tūlīt taisīt vēl vienu bērnu – lai aug visi reizē, lai nostiprinās un saaug viss, tā sakot, cieši kopā.”
Nu – ko tu teiksi?
Loreta nekāda skaistule, arī ne neglīta. Bet ir viņā kāds spēks, kas iet kā mašīna. Ko visa iepriekš gudrošana līdz? Meties tik iekšā, tad redzēsi. Kad izsviež ārā, esi ārā. Kaut kur atkal spiedies iekšā. Dzīvo. Daries.
Stāsts par Loretu bija apklusinājis kāri runāt. Ko līdz runāšana par mūsu mazām lietām?
