[Dubultuzņēmums]
…Mašīnas iet un iet. Sarkanie autobusi, baltie, zaļie – lodā kā dzīvas būtnes, kurām te savi noteikti ceļi katru dienu mazāko mašīnu neregulārajā, nemierīgā straumē. Kāda starpība starp to pasauli, ko es Justīnes vecumā sāku skatīt, un to, ko viņa sāk redzēt.
Ar viņu uz rokas mēs apstājamies durvīs, un viņa vēro un vēro ielas kustību, troksni, krāsas. Man nav ko teikt: …”Lūk zirdziņš! Zirdziņš iet! Mīļš zirdziņš…” Pat sunīša nav. Šī ātrumu un trokšņu pilnā pasaule ir citāda, un viņas, Justīnes, atmošanās šai pasaulē ir citāda. Tā ir – rītdienas pils, kurā mums nav ļauts ieiet.
Šūpojot mazo, uzšūpoju arī sev miegu – gribētos un negribētos aizmigt. Gribētos dārzu, par kuriem Lauras krastos stāsta Balzaks, viņš atgādina, un manas atmiņas sāk staigāt Lauras krastos, kas bija kā dubultuzņēmums, Lauras krasts uz Aiviekstes krasta, – skatīju Lauras krastu un tam cauri kā uzzīmogots bija Aiviekstes krasts – nogāju tur lejā pie tilta, mitrs, maigs gaiss viļņiem plūda pretī, skalbes un dūņas smaržoja karstā saulē, zaļš bija viss, ziedēja pļavas, jaunas lapas kociņiem mirdzēja – pats vasaras vidus. Balts, ciets lielceļš bija augšā, krastā, kas vēl arvien kā dubultuzņēmumā, dubultdzīvē, starp liellapainām jaunām apsēm un, nē, bērzus tur nevarēja saskatīt…
Šī diena iet vakarā tikai pati ar sevi. Šeit ir tikai šī vieta, skaista pati ar sevi: saule uz slimnīcas mūriem, brūna, krāsaina, kāds mākons liels, zils, palicis debesīs, bet jūra lejā skaidra.
Laura, skaista, saulaina, mierīga, izlaidusies, slinka, maiga upe…
Šī diena iet vakarā tikai pati ar sevi. Saule uz slimnīcas mūriem silti brūna, un kāds mākons liels, smags, zils pacēlies debesīs, bet jūra lejā skaidra, svītraini zila kā ledus.
Bet kur to likt, uz ko šo skaistumu likt kā glazūru? Šo spožumu? Kas man ar to jāizkrāso?
