Emigrants II (Ķikure/Kikure)

Emigrants II

S. rakājas pa atvilktnēm, mēģina kārtot lietas – nākošā nedēļā jāiet uz citu dzīvokli.

Rakājas pa vecām vēstulēm, piezīmēm, kas būtu aizmetamas, bet ko vienmēr no jauna – neizdara. Palasa kaut ko no tā un iemet atpakaļ atvilktnēs. Un atvilktnes ir tik pilnas, ka ir lielas pūles – sakārtot tās un iet uz jaunu dzīvokli. Lai gan laiku pa laikam tas arvien ir jādara. Kārtošanās ņem tik ļoti daudz laika. S. apsēžas un iegrimst lasīšanā vienā, otrā, trešā vietā:

…Klusa nakts. Sestdienas vakars. Laikam visi kaut kur ciemos.

Savāda sajūta. Ne šodien vien. Jau gadiem – visi dzīvo, tu – nedzīvo.

Tas ir apmēram tā – visi guļ, tu esi nomodā.

Protams, tu neesi vienīgais, kas esi nomodā. Kaut kur ir vēl citi. Bet tev tik ļoti gribas gulēt, ka tu nemeklē tos, kas nomodā. Tu gribi gulēt, tu arī. Sapņot, piedzīvot daudz ko, daudz sapņot un gulēt pa vidu, un krākt, un šņākt, un izstiepties.

Bet tev jāpaliek nomodā.

Kādēļ īsti?

Dažreiz šķiet – pats to meklē, savu nomodu! Tikai neiemigt! Reģistrēt visu. Apsvērt, izprast, redzēt – nepieskarties, nedzīvot. Redzēt atkal ko citu.

Spēlēt kādas spēles sevī, jaukt tās no savas dzīves, no nedzīvotas dzīves un iztēles. Piejaukt pilnu katru brīdi. Spēlēt nerimtīgas spēles, kas ir mazas dzīves, kas ir veselas lielas dzīves varbūt, kas dīvainā kārtā ir radītas no tavas dzīves. Un iztēles. Kas nāk un iet. Dod prieku un sāpes. Bet tomēr – atstāj vienu, atstāj tevi nomodā. Kad citi guļ, dzīvo savu vienu dzīvi.

Grūti ir atzīties, izprast, izteikt pat sev, kā tas īsti ir. Šī spēle, šī, liekas – uzspiesta gandrīz, kādas varas gribēta spēle ir sākusies jau ļoti sen, jau agrā jaunībā, kad dzīvei nevarēja pieskarties, to saņemt bez atlikuma, bij pārāk uz to jāskatās, jāapbrīno, jāved kādi aplēsumi, jākrāj kaut kas, jāsargā kaut kas – jāņem un jāpatur kaut kas no visa, kaut kas… – jāpaliek nomodā.

Tas ir diezgan briesmīgi.

Bet briesmīgi ir arī gulēt!

Pēc simts gadiem… atkal reiz ceļā stāvi, ceļu sāc vasaras rītā. Kā agrāk, kā senāk. Vasaras rītā agri – kad puķes ir nakts valgas, bet ceļi ir silti un sausi. Un diena atveras, rīts izgaro, ieplūst, tek sejā. Ceļi sāk tevi nest kā upes, ielās ieceļojas. Mirkli saskaras, sasveicinās vārti, durvis, logi, izkārtnes, lampas, rozes. Smaržas, krēsli saulē, kafejnīcas.

Diena karst, izkarst.

Vāra, vārīga ir tava labsajūta – neparādās tev ceļā gaidītā, tikai mazliet cerētā seja un sadrūmst diena, ceļš nekur vairs neved. Ilūzija, viegla kā zilgana dūmu strūkliņa, kā dvaša no siltām lūpām, kas gaist, izkrāsojusi pasauli uz brīdi, kurā tu dodies kā putns tad un atkrīti ikdienas cietā, stūrainā vaibstā, tās vienaldzīgā, ne labā, ne ļaunā skatā un topi kluss, atgriezies, sāc atceļu mērot, ne īsti skumsti, tik sāc smaidīt tukšu smaidu kā aizkaru sejā, ko aizvelk logam.

Bet dzīvība ir nerimta. Sāk jauni pavedieni vērpties par to, kas būs, atvērsies vēl nākamā ceļa līkumā. Varbūt, varbūt. Jo kā citādi lai tu nokļūtu mājās, kā spētu atgriezties. Bet jāatgriežas ir, lai atkal, atkal reiz no jauna ceļu sāktu labsajūtā, prieka izgaismotu – par to kas būs, kas nāks, kur dosies…

Leave a Reply