Dartmoor
Viršu kalnos. Pie aitām. Mežonība. Vientulība. Pēc saules arī visas holidejotāju mašīnas pazudušas. Zilgana migla. Kalni kā pienainzili iekrāsoti, graciozi līkumi. Klusums. Rets aitas blējiens. Dažas mušas. Kāda vabole rāpo. Krupītis izlīdis no ūdens caurules zem ceļa. Te ir arī purvaini akači. Lejup tek dažas straumes. Lejā sīka urga paviz un pazūd sūnu, zāļu un viršu puduros. Melni gliemeži (bez mājas uz muguras) pārrāpo šur tur. Jūdzēm tālu tā. Kāda saimniecība reta. Kāda tūristu mītne kaut kur. Pabs. Teikt var varbūt arī – krogs. Solīds, jauks, pulēts, polsterēts krogs, kur dāmas var ienākt vienas pašas, ja vēlas, dzert krūku alus un nebūt nesolīdas. Tur apkārt glīti podu stādi.
Saule jau pazūd aiz kalna, aiz kalniem. Vēl daža muša un daža mašīna aiziet pa ceļu garām. Pa nakti te (izņemot mūs) neviens nepaliek. Kāds jauns pārītis vēl izkāpj no mašīnas, uzkāpj viršu kalnā uz druīdu akmeņu pusi, prom no visu skatiem, no reto jēru un mašīnbraucēju skatiem, paliek divdesmit minūtes, pusstundu, nāk lejā un aizbrauc. Ģimenes jau paēdušas un izsēdējušās saulē (uz saviem līdzpaņemtiem krēsliem) dienā, kad saule sildīja krietni. Tagad pavēss, pamitrs un sīka vēja pūsma. Ceļš, kas asfaltēts ar sīku, zilpelēku akmentiņu malumu, kas pieņēmis gandrīz kalnu un debess krāsu un kā upe ievijas kalnos un debesīs. Nedzird nevienu putnu. Tomēr – kaut kas ķīvītei līdzīgs iesaucas un mēness uzlec kā bumba, maiga zelta, ar visu pilno vecu veco seju. Liekas – vai tai te nav savāda izteiksme? Varbūt ne. Pēdējā laikā tā maz vērota. Sen nav tā īsti pret aci satikta kā te atkal…
