Dievi nemirst (Ķikure/Kikure)

Dievi nemirst

Dienās tāda pelēcība, visa pasaule kā svins, kā pelni. Migla. Veļu nevar izžāvēt, atstāj kaut nedēļu ārā. Naktī pamostoties, jāsmok nost, kaut gan logs stāv vaļā. Bet aiz loga koku zaros pumpuri – satīti, noglabāti. Veci, izlocīti, pusapsūnojuši, pusaplūzuši, bet spēcīgi sažuburojuši bumbēres un plūmes zari. Tālāk ceriņu krūms ļoti augsts, ļoti liels. Viss pilns sīkstuma. Viss gaida mierīgi un droši. Viens vai divi melni putni sēž zaros nekustīgi. Gaida. Mierīgi un droši. Papleš spārnus, paceļas, ieplok otrā zarā un sēž atkal. Bez bēdu. Kā pasakā. Gan nāks vasara.

Varbūt nāks. Ar katru dienu gaisma vakaros turas mazliet ilgāk. Vienmēr mazliet ilgāk. Dienas tāpat kā pumpuri plaukst lēni. Lēni plaukst sevī – vērsies, būs zaļi, būs gara, spoža diena. Es arī gaidu. Kaut kas būs.

Darbs te viegls. Tikai gaiss smags. Tiklīdz manas kolēgas iziet no istabas, es atgrūžu logu vaļā. Vecs paradums.

Dienas top garākas, vakaros vēl ir mazliet dienas, kad nāku no darba. Vakari ir jau gaišāki. Mēs ejam caur parku ar Rutu. Viņa ievēro katru putnu un runā par to un citiem putniem. Kāda zīlīte vai zvirbulis iečivina kādu maigāku ziņu apsalušajos, apledojušajos kokos. Pavīd prātā pasakas. Bērnība. Pasakas sajaukušās ar bērnības īstenību. Pūlos redzēt visu. Parku ar dīķiem. Kokus. Putnus. Tikt līdz šo ziemas dienu dziļākai būtībai. Līdz ziemas serdei.

Dīķis dažas dienas bija aizsalis. Pīles ļoti jocīgi staigāja, krizdamas, slīdēdamas pa ledu, ielūzdamas dažuviet dīķa vidū. Pīles dīķī ir dzīvības solījums. Tāpat kā viss, arī viņas gaida. Peld aukstajā ūdenī. Pūlas noiet pa ledu. Katra savāda. Katra tomēr pilnīgi citāda, lai arī kopējais paraugs krāsām un krāsu laukumu salikumam ir viens un tas pats, toņi katrai mazliet atšķiras. Pat knābju krāsa katrai mazliet citāda. Katra pīle savā tērpā skaista. Katra otra skaistāka un pirmā skaistāka par otru, atskatoties uz to…

Pīles jau staigā pāros. Katram viņam sava viņa. Viņa peld viņam iepriekš. Viņš pameklē un paļauj viņai ēsmas lauku. Katrs ir izvēlējies savu otru un staigā kopā. Kā viņi to dara? Izvēlēšanos?

Izrakumu, šo Romas laika izrakumu kārtošana ir garlaicīgāka, kā sākumā likās. Vienas un tās pašas lauskas un kauli. Pa retam kāds bronzas gabals. Kāda savādāka reljefa drupača. Tomēr šīs lauskas ir daudz dzīvākas kā papīri, kādi saraksti, vārdi, adreses kādā ofisā, kancelejā, birojā. Pūlos būt uzmanīga arī pret šīm lauskām. Melnajām ir gaišākas līnijas, krustotas tīkla rakstā. Reljefi – augu un figūru veidojumi –šabloniski. Tomēr es gaidu katra dzīvnieka, cilvēka vai puķes atveida atliekas.

Pa ceļam uz darbu ir liela tirgus halle. Ļoti liela piecu, sešu stāvu celtne. Autoosta augšā. Tirgus apakšā. Dažreiz darba klusajās stundās, ar dārzu aiz loga sala un mēmiem putniem vecos zaros, un kauliem apkārt, jūtu tirgus pulsējošās dzīves tuvumu. Ka viss tur kūsā vienkāršās izdarībās, ka skrien, klaigā, vīsta degunus un rokas cimdos, šallēs, ka vējš tur un aukstums velk plašajās ejās un dzen visu uz priekšu straujāk, un straujāk. Kaut kas ikdienišķs, vienkāršs, necils, bet notiek tur tik spēcīgi līdz asinīm un kaulam, līdz dzīvībai, kas nav nekāds kauls. Te klusums, siltā dvingainā gaisā mēs cilājam kaulus. Tādus, ko vairs grūt atšķirt no zemes trūdiem. Bet tie bijuši dzīvi šai pašā pilsētiņā, ielās, tirgū… Neatceros ,vai un kad, un kā – es viņu ievēroju tur tirgū?…

Saņēmu K. kundzes vēstuli. Viņa raksta par dieviem. Par senlatviešu dieviem. Prasa man, kāds pēc manām domām izskatītos Ūsiņš? Es nezinu. Es mēģinu atcerēties, kad es pirmo reizi dzirdēju Ūsiņa vārdu? Ūziņš? Nē, Ūsiņš? Varbūt tad man bija kāds priekštats par tā izskatu? Kaut kas spalvains? Zaļš? Brūns? Zaļipelēks? Mazs? Mazs, mazs vīriņš pelēkiem matiem, pelēkas bikses, sajoztas ar siksniņu, rupjā kreklā un kāda veste? Noteikti kāda veste pāri kreklam…

K. kundze raksta – Dievi nemirst.

Es par to domāju, cilājot savas Romas laiku podu lauskas. 

Es domāju – dievi mirst. Dievi dzīvo tieši tikai tik ilgi kā viņu cilvēki. Dievi nav nemirstīgi. Viņa maldas…

Un tad pēkšņi es paskatījos uz mazo lausku, kas bija man rokā, ko es tikko biju paņēmusi no citu lausku vidus, ko tīrīt, un no manas rokas man pretī raudzījās seja! Man rokā bija maza, nesabojāta, vesela cilvēka galviņa, seja. Dievi nemirst. Tā teica. Jo šī seja… Romieši veidoja savus dievus uz saviem traukiem. Es turēju cieši sava dieva galviņu, lai to neviens nepamana. Noslaucīju putekļus – žēlīgais Dievs! Tā varēja būt jaunā sakņu tirgotāja portreta. Tikai tas bija mazliet dusmīgs. Dievs varēja atļauties savilkt dusmīgāku seju, viņam nebija jāapkalpo pircēji mūžīgā laipnībā kā manam nabaga sakņu pārdevējam. Es ielaidu dieva seju kabatā. Tas bija mans. Mans dievs. Viņš runāja pretī man, pateica – dievi dzīvo, dievi ir nemirstīgi. Tā tad viņš, dievs nemirstīgs, viens no viņiem, ir mans. Un brīnums notiks. Var notikt. Ja es prastu lūgt…

Var runāt un aizrunāt prom no šī mazā notikuma, no tā mistikas, bet – tas bija savādi, ka es paskatījos savā saujā un tur bija šī seja tieši tad, kad es domāju par K. kundzes vēstuli un zaimoju.

Varbūt viņš ir dievs. Varbūt tikai romietis. Kas gribētu atkal dzīvot. Viņi jau tur bija visi tuvu kopā – viens iemīlēja otru, pārvērta vienu otrā, cilvēks kļuva dievs, dievs cilvēks. Apskaužams laiks. Kas mums?…

Dievs bij man rokā. Kabatā.

Dažreiz es atceros. Dažreiz es aizmirstu. Mēs neesam pieraduši pie dieviem. Mēs neatceramies tos īstā laikā. Jālūdz ir, pirms kaut ko sāk darīt, ne pēc tam.

Romieši parasti ir īsi apcirptām, sprogainām galvām. Manam dievam ir gari mati. Jā, viņš nepārprotami līdzinās jaunajam cilvēkam, tikai nicīgāku, dusmīgāku sejas izteiksmi. Neizskatās, ka to varētu pielūgt. Viņš tikai rīkosies, darīs, ko pats gribēs, tāpat kā viņš ieradās man saujā. Pēkšņi skatījās no turienes man pretī. Pēkšņi seja, cilvēka seja raugās no manas delnas… Tā ir patiesi pirmā veselā seja starp šīm lauskām, kopš esmu te. Šie izrakumi – cik simtgadu veci? Mani izrakumi, mana kādreiz iesāktā dzīve šai pusē tikai 20 gadu veca. Un dzīve, kas te verd –

Es dzeru un dzeru šo vasaru. Arī te, otrpusupes parka daļā, ir skaisti. Te ir rozes. Seši laukumi rožu. Kad raugās šais ziedos, miesīgi, izšķērdīgi, neprātīgi ziedošos ziedos, tad nevar piecelties un iet. Ir kā peldētājam, kad ūdens ir tik maigs un smags un smeļas mutē, un gribas grimt. Kur? Palikt par stādu? Ziedēt un birt, neiet un nekustēties, lai vējš un lietus, un saule dara, kas viņiem darāms. Te bieži uznāk tāda vēlēšanās un sajūta, kas, izteikta vārdos un piepildīta, varētu būt gandrīz tad – ja tu būtu govs un ēstu visu šo zaļumu, un gulētu viņā, un gremotu, vai būtu stāds (roze) un vēdinātu maigajā vēsmā savu septiņziedu galvu, lai zied, lai birst, tītos, vērtos pret sauli.

Vai es aizliedzu to sev un tev?

Izlietoju vietā vai nevietā savu cilvēka prātu?

Vai tā ir nesaprašana vai mācīšanās saprast?

Vai viena diena ir visa vasara, vai vasara ir viena diena, vai viena vasara ir daudz vasaras?

Laiks ir sauss. Siena, jau pēcsiena laiks. Zāles vīst, izkalst, zeme žūst, kļūdama gaiša, rozes ber lapas uz tās, un viss smaržo silti. Ja tu necelsies un neiesi, kļūsi par to mūžīgo gulētāju kaut kur te vai citā parkā.

Nekur lauki nav tik tīri un tuvi kā šīm mazām Anglijas pilsētiņām. Pabrauc garām pēdējai mājai ceļmalā, un aiztaisās kā durvis, un atveras kā durvis…

Labība jau dzelt. Lauki sviež pretī dzeltenu gaismu ceļā no uzkalna uz uzkalnu. Ceļmalās puķes sāk izžūt un sakalst, bet krāsu vēl daudz. Sīkas sarkanas magones vēl ir un ir. Ziemeļu zemes vasaras maigums ir ilgs savā īsā laikā.

Leave a Reply