Iešana un nākšana (Ķikure/Kikure)

[Iešana un nākšana]

Vēstules pienāca ļoti bieži, bet ne regulāri, dažu dienu rīta un vakara pastā, pat divas un trīs reizē, dažreiz izpalika gandrīz visu nedēļu, bet uz to nevarēja palaisties. Nekad, pat svētdienās, nebija drošs, ka vēstule kaut kā neieradīsies, piemēram, pastnieks to bija ielicis citas mājas pasta kastītē, un vēstuli pienesa ļaudis, kas tur dzīvoja, kādreiz, kad viņiem bija brīvs brīdis. Visnepatīkamākās bija vēstules, kurās patiesi nekā nospiedoša nebija, bija tikai īsa atzīme: kādu laiku paliec vairāk mājās, var gadīties ka X iegriežas, viņš izbrauks uz turieni tad un tad. Varbūt.

Es strādāju tikai 4 stundas pēcpusdienās, piecreiz nedēļā, es varēju ņemt savas darba stundas, kad man patīk vai nepatīk. Darbs tur stāvēja padarāms, nekas tur nemainījās, kādā tempā tas gāja uz priekšu. Ja kādreiz kaut kas steidzamāks, kāda daļa izrakumu vienā vietā noslēgušies, un tos gribēja izšķirot ātrāk, varēja visas darbinieces koncentrēt tieši uz to, parasti, mazākais, kāda no mums kavējās pie lietām, kam nebija nekādas steigas. Es tomēr darba stundas pildīju regulāri. Tad, kādreiz, ja X vai Y kungs ieradās un manis uz brīdi nebija mājās, es varēju aizbildināties. Bet atļauties ilgus apkārtgājienus pēc darba stundām es nevarēju. Nostaigāt pusstundu, varbūt stundu garāku ceļu, to kādreiz varēja atļauties, no darba nākot, bet ne vairāk. Vienmēr šī teļaploka sistēma – lai zināms, kur tu esi. Es pie tās biju pieradusi. Darba laiks un iešana un nākšana uz darbu man bija liela personīga brīvība. Vairāk es gandrīz nezinātu, ko darīt.

Un tomēr… Nākot un ejot, es, protams, gāju pa ielu, dažreiz to pamainot, cik nu variāciju tur varēja izveidot: iet gar tirgu, gar tā vienu pusi, gar otru pusi, iet caur parku vai pusi ceļa caur parku, vai uz otru pusi caur otru galu parkam, vai otru pusceļu gar baznīcu, caur kapsētu vai gar ielas stūri, vai pa kājnieku ieliņu, vai lielo ielu. Tas bija viss. Lielo satiksmes ielu varēja krustot pa vienu zemceļu vai otru, vai iet pavisam, kā likās uz otru pusi, caur pilsētas centru, gar bibliotēku. Patiesi – ja saskaita šīs variācijas, iznāk daudz. Parasti es ņēmu taisnāko ceļu, sevišķi uz darbu ejot, jo bieži bija jāsteidzas, lai nenokavētu, un ņemot taisnāko, variāciju bija tikai divas trīs. Bet ejot es izmantoju laiku – izbaudīt šo ceļu.

Kā bērni, skrienot gar sētu, velk kociņu gar to, neizlaižot nevienu spraisli, ne līkumiņu, tā es ejot laidu savas acis pār visu. Tās darbojās kā putekļu sūcēji, uzsūcot un noglabājot tūkstoš lietas, cita pār citu, tās es vēlāk varēju pārcilāt. Bet nāca jau arvien jaunas klāt. Dažreiz es brīnījos – kur tas viss krājas, kādēļ tik neatlaidīgi, tik rūpīgi un izsalkuši manas acis dzīvoja? Un galu galā, tas jau bija mans prāts jeb mans neprāts, kas izvēlējās, ko no visa vāktā uzņemt kaut cik apzinīgi. Ja man prasīja – vai redzēji, vai rīta avīzes jau bija veikala logā? Tad varbūt es nezināju atbildēt. Cik rādīja baznīcas pulkstenis, to es zināju, jo tornis bija tik jauks katrā dienas stundā savādās gaismās vai ēnās slēpies un pulksteņa skaņa tik sēri cēla, un tomēr – redzot, dzirdot to, es dažreiz nākošā brīdī nezināju, cik īsti pulkstenis rādīja, man bija jāskrien mazliet atpakaļ, lai redzētu, kāds īsti bija īstais laiks, šai patreiz vēsi ēnotā vai silti apspīdētā pulksteņa sejā. Tā tas bija ar visu. Vai es pati zināju, ko es salasu, vai zināju – kam to man vajaga? Nē, kam to man vajaga, es reti kad zināju – es tikai zināju –

Leave a Reply