Ievainotā (Ķikure/Kikure)

[Ievainotā]

Ruta bija ievainota. Neglābjamāka, kā tas sākumā likās, tas ir – kā viņai pašai tas sākumā likās. Citi jau par to sākumā vēl nezināja. Varbūt neuzzināja īsti nekad. Ruta nebija ievainota auto katastrofā, un viņai nebija vēzis. Viņa bija ievainota vecmodīgi – sirdī. To izdarīja viens pats cilvēks. Un ne viņš, ne viens cits, ne viņa sākumā nezināja, ka vaina bija tik dziļa. Vai varbūt tikai – tik ilgstoša, un tai netika piegriezta vērība. Tā netika ārstēta. Sākumā viss gāja it kā tāpat.

Protams, kā tas ir parasti pie katra ievainojuma, tas sākumā skāra asi un sāpīgi un – tā bija īsta katastrofa, bet tā bija slēpta Rutā pašā, un par to citi daudz nezināja. Un, ja par kaut ko citi daudz nezina, tas it kā arī neeksistē, tas ir – tas neparādās, neaug saulē redzami un taustāmi katram garāmgājējam kā tāds nevietā augt sācis krūms vai koks, ko tad kaut kā nomīda vai izrok, uzsmidzina tam kaut ko no visām pusēm.

Rutas ievainojums palika viņā pašā, noslēpts un neatzīts, un saēda viņu no iekšpuses.

Tas sākās lēnām. Tas ir pēc tam, kad viņa bija dauzījusi sienu naktī ar dūrēm, saukusi lāstus, saukusi grēcīgi smagus lāstu vārdus, un tā visādi ālējusies, lai dienā pieceltos šķietami mierīga. Bet apģērbties pareizi, izmeklēti, ar prieku, tai sāka veikties grūtāk. Vienkārši – to nepatika darīt. Ziedot tik daudz laika, domāšanas, apsvēršanas, šaubīšanās un izlemšanas tikai kādam matu sasukāšanas veidam vai somiņas krāsai kopā ar kakla lakatiņu, vai tam, ka kurpes papēdī bija iespiedies melnums no mašīnas vadīšanas. Kam to visu bija darīt tik uzmanīgi, tik perfekti, kas redzēja, kas to novērtēja, kas to saprata? Ruta gāja vēl uz teātri un citur kā agrāk, viena vai kompānijā, vai kāda pavadībā. Cilvēki jau vēl nekur nebija pazuduši. Bet starpbrīžos viņa biežāk palika sēdot savā vietā, ne lai pārdomātu izrādi vai pārrunātu to ar līdzgājējiem, nē – tikai lai nekustētos. Jo – visur bija tas pats, tie paši cilvēki berzējās apkārt. Tie paši. Tādi paši vienmēr. Dažreiz gribējās aizvērt acis pret tiem. Un biežāk Ruta sāka neatbildēt to smaidiem, kas atvainodamies spiedās garām gar viņas sēdvietu. Viņa vienkārši nolaida skatu uz leju, it kā lai redzētu, kur tiem jāliek soļi. Vēlāk viņa nedarīja arī to – viņa sēdēja tāpat taisni, it kā neviens viņai neietu garām, nemurminātu atvainošanos, nemēģinātu uztvert viņas skatu, un ar savu smaidu Rutai bija apnicīgi smaidīt. Viņa jutās labāk, varēja paciest to labāk, ja kāds lauzās tai garām rupji, bez uzmanīšanās un bez smaidiem un runāšanas. Tas mazākais bija – cilvēcīgi…

Leave a Reply