[Jaunie ļaudis — May 21, 1964]
Londonas un citu malu jaunie ļaudis
Vakardienas avīzē ir ziņojums par Londonas jaunatni, kas nodarījusi simtiem mārciņu (salīdzinot ar šīs zemes dabas katastrofām, neizklausās pārāk briesmīgi…) zaudējumus pludmales un apkārtnes īpašumos, kas kāvušies, postījuši un notīrījuši trīs slavenas peldvietas.
“… Vakardienas bidžiji un vidžiji ir skauti un gaidas, salīdzinot ar šiem padsmitniekiem, kas satricinājuši visu Britāniju līdz serdei pēdējās dienās…”
Tas ir civilizācijas nopelns. Civilizācija – vai vulgarizācija.
Ja jaunatne sabrūk, vecā paaudze ir vainīga. Naudas vampi. Dvēseļu tirgotāji. Briesmīgākais viņu ierocis ir brīvā prese (šis svētais simbols, kādam tam būtu jāpaliek…): sensācijas, sekss, noziegums un bagātās dzīves apraksti ar ēdienu, dzērienu, apģērbu, mašīnu ātrumu pārmērībām. Viss, lai kairinātu lasītāja iztēli.
Vainīgā Londonas jaunatne nākot no “slamiem” – priekšpilsētu nabadzīgajiem rajoniem.
“Viņi strādā (dull) neiedvesmojošu darbu un dzīvo no “tranzistorī Beatletipa mūzikas, pop, pill un selfpity…”
Viņu ideāli ir labi ģērbties un ātri braukt – protams, lietas, kas presē ir bazūnētas visās modulācijās pusgadsimtu. (No kādas mašīnas tāds un tāds varonis izkāpa un kā viņš bija ģērbies…)
Ildze pēc sava svētdienas izbraukuma minēja kādu kompleksiem pilnu Melburnas jaunieti. Viņa minēja jau vēl kādu citu agrāk. Visdažādākā sacelšanās ir visdažādākos slāņos.
Kas dzīvei atņem viņas dzīvību? Civilizācija? Daži runā un grib bēgt alā, kalnos, zem kokiem, pie dabas. Kāds jaunietis, bārzdains un maigām acīm un nevainīgu skatu, te nejauši ienācis, teica, ka viņš domā doties uz Quinslandi un dzīvot “no dabas augļiem”…? Latvietis. Apceļo zemi (dzimto ne dzimto) kājām, ar somu plecos. Es viņam teicu, ka man liekas, ka man kara laiki ir dažreiz spieduši “dzīvot no zemes augļiem”, mans piedzīvojums ir – ka tas nav iespējams. Viņš tam neticēja.
Es sev iestāstu, ka jūtos laimīga. Es cīnos ar nabadzību. Cīņa ir labākais glābiņš. Cīņa ir dzīvība, dzīve. Bet cīņa ar uzvarām, kaut ar nelielām. Bezcerīga cīņa pazudina. Mana nabadzība ievelkas. Vai tā kļūst bezcerīga? Man sāk pietrūkt daudz kas – pieklājīgas (tas ir labas un ne pārāk vecmodīgas… ) drēbes, es nevaru atļauties ārstu savai nervu sabojātai rokai (sabojātai gan tikai luksam – spēlēšanai, īstai spēlēšanas technikas dzīšanai). Nevaru atļauties kādu izpriecu – kādu izbraukumu, pat koncertu un teātru maz. Es vairs nevaru atļauties aiziet pie latviešiem (ko mani bērni jau sen ievērojuši kā vietu, kur jāierodas zīdā un ādiņā. “Sēž savās ādiņās” bija Dainas, vēl mazas meitenes vērtējums…). Un es neeju. Un es Dainai teicu: “Kopš es neeju, es jūtos labāk…” Es to izteicu nedomājot. Tas ir taisnība. Un es brīnos un pētu – kāpēc? Es varētu atbildēt ar Selindžera ienīsto vārdu – phony.
Tas viss tur ir tik phony un tik bīstamā kārtā sajaukts ar to, kas nav phony un nedrīkst tāds būt.
Izlikšanās, neīstums. Lai saturētu visu kopā, kas jūk, kas dabīgi jūk, tas jāsalāpa ar izlikšanos, ar nelieliem meliem. Tā, kā mēs lāpāmies visur un vienmēr, bet tur vairāk, jo vainas ir lielākas. Un nāk tur vidū viduvējība vai vēl ļaunākas lietas. Es zinu, ka saturēt kopā to, kas jūk (lai arī pēc dabīga likuma, tas savā saknē tomēr – ir nedabīgs) ir kaut kas tik liels, ka tā dēļ ir vērts panest visu. Bet es aplēšu, ka es tur neko nevaru paveikt. Varbūt turēties savrup un strādāt, darīt kaut ko bez neīstuma, bez izlikšanās – būtu kas vairāk.
Es esmu tik nevarīgs radījums (savu personīgo cīņu mākts), ka visi tie labie, varenie, bagātie ļaudis mani samīca mīklā. Pārnākot no kāda sarīkojuma, es esmu pilna viņu balsu slavinājuma, prasību, uzmudinājumu, gaidīšanas u.t.t. un smaguma. Es no visas sirds vēlētos strādāt, radīt kaut ko – pēc šīm prasībām, uzmudinājumiem, slavinājumiem…
Bet es neko pēc tiem nespēju radīt, jo kāds velns manī sēž, kas nav ar to mierā.
Mans talants nav tāds un tik liels, lai ar to varētu greznot karaļa namu. Es izniekotu savus spēkus un nepadarītu neko.
Varbūt es nepadarīšu neko arī tad, ja es atsacīšos greznot karaļnamu. Varbūt. Bet es mazākais varu varonīgi aiziet savā meža būdā. Labi varbūt ir, ka atalgojuma vietā par savu grāmatu es saņēmu to vēstuli, ko varētu ievākot kā paraugu par to, ko saņem par garīgu darbu. Neteikšu – mākslinieka darbu. Bet – varētu teikt arī tā.
Kaut tikai es varētu pelnīt dažas mārciņas vairāk. Bet paturēt brīvu laiku ir nepieciešami. Ka mani izsvieda no R.D. ofices darba, tā droši vien ir svētība caur un cauri. Protams, es jau toreiz nespēju to nožēlot. (To, ko es domāju iemeslu tam, manu bērnišķību, neprātību…) Bet es gaidīju, ka reiz es to nožēlošu. Laikam tas nenotiks.
Vakar es gāju uz Dainu, un no lielā ceļa (No. 1) tur atvērās lielisks skats uz ostu un pilsētu. Dzīves, darbošanās, mūžīgās augšanas panorāma. Un es raudāju. Iela tukša no gājējiem, es to varēju atļauties. Neviens neiet, tikai brauc. Osta un pilsēta bija ļoti krāsaina, vēl maz pazītā pasaules pilsēta. Man atkal sagriezās viss apkārt no vēlēšanās dzīvot, braukt vēl pāri jūrai. Uz Eiropu, Ameriku, Parīzi etc. Es raudāju. Man ir 4 mārciņas parāds pie bilžu ielogotāja, 2 pie grāmatu tirgotāja, 4 vai 5 pie mūzikas skolotāja, 2 pie zobārsta, un ārstu pārmocītajam nervam rokā es nevaru atļauties. Tad man ir 40 mārciņas parāds pie holandietes. Bet par to man ir ielogoti 12 zīmējumi. Tikai – ko ar tiem darīt?
Iela ar skatu uz pilsētu mani šodien atkal velk tur iet. Es nespēju te palikt. Saule krīt ar saviem stariem logā un plūst vizuļojot, it kā tuvumā būtu ūdens. Kā mājās.
Viss ko es meklēju vēl – kaut es varētu just dzīvi tā, kā toreiz mājās. Es cenšos no visa spēka. Dažreiz turu Ildzi rokās un mēs smejamies un kavējamies, runājam lielas lietas. Viņa ir mana meitene. Sapņos es satieku māmiņu. Mostos un zinu, ka viņa ir mirusi. Bet es sapņoju tālāk un samierinos ar to, ka viņa dzīvo ar mani. Un dienā īstā dzīve man šķiet neīstenības caurausta. Es vēl esmu dzīva. Bet es nebūšu. Mana māmiņa vairs nav dzīva. Bet es esmu. Kas ir, kas nav, – sašķeterējas kopā. Un tā ir kaut kas labāks par – nav, un ļaunāks par – ir…
Tas mazina zaudējuma nelaimi, bet mazina arī vēl nezaudētā laimi. Ir jāpieliek iedomu spēks, lai justu dzīves īstenību. Reiz, vēl mājās pirms kara sākšanās, es redzēju sapni, tik drausmu, ka to vēlējos aizmirst, bet tā ir šīs dienas īstenība. Es stāvēju Lielā Miķelsona birzes malā un skatījos uz mājām, ko tur šķir mūsu upe, laba, mīļa un viegli pārbraucama laivā. Tās vietā zeme bija atvērusies no debess malas līdz debess malai ar bezgala dziļu, platu, sausu aizu, plīsumu un ar katru mirkli vērās platāka, it kā zeme šķeltos pušu. Un man bija tā briesmīgā sajūta – ka šo aizu nekad nebūs iespējams pāriet. No šāda sapņa mostas un nevēlas to atcerēties. Un baidās, ka tas kaut kādā veidā piepildīsies. Un atceras.
Kaut tagad nebūtu dzīve jāizkaisa pa svešiem dzīvokļiem un darba vietām, kas mainās un mainās. Es nemīlu šo dzīvokli, bet bez mīlestības, bez pieķeršanās vietai nav iespējams īsti dzīvot. Protams, izņēmumi ir lielo kaislību brīži, kas piepilda visu pasauli, dara veselu pilsētu ar ielu un namu miljoniem par māju un patvērumu, kur dvēsele klejo kā savā dārzā. Bet šie brīži nāk un iet. Ne visi tie dzīvo arī tad, kad ir aizgājuši. Tas ir atmiņās, daži iznīkst un pārvēršas, un, kas reiz bijis īpašums un mājas, kas reiz bijis “dārzs, kur dvēsele klejo”, top svešs un aizslēgts, un nevajadzīgs (nelietojams, varētu teikt…).
Mēs abas ar Ildzi pūlamies mīlēt šo dzīvokli, bet abām mums tas viegli neizdodas. Mēs slavējam to, ka tas ir tuvu pilsētas centram, tuvu stacijām, ka mūs neviens netraucē dzīvot pēc savs patikas. Bet nabadzība traucē, mums ir par šauru, un mēs nevaram apsegt neglītās lietas un bojājumus. Mēs darām, cik varam. Liekam puķes, kraujam grāmatas. Karam gleznas pie sienām. Labākais, ko mēs varam darīt, ir tomēr – mūsu strādāšana. Es spēlēju. Ildze zīmē… No intensīvā darba ir pilns gaiss, un tas mūs glābj.
Tas varbūt ir neprāts, ka es atsāku klavieru stundas. Bet divi mēnešu laikā es sagatavoju un noliku eksāmenu par 7. kursu. Vēl tikai viens metiens, un es nobeigtu konservatoriju. Bet manas kreisās rokas pārpūlētais nervs to neatļaus. Tas ir – atļaus ar, bet darbu, kas pēc tam būs jāuzņemas, to tas neturēs. Kāda tad tam nozīme, arī šai tagadējai neatlaidībai? Es nezinu. Kopš es tagad nopietni daru to, tā kā to vajaga – es jūtos, kā lai to saka? – dzīvāka, reālāka. Viena mana personības daļa kļūst izlabota, tīra no ievainojumiem, no nevarēšanas. Tas laikam ir tas, pēc kā es plēšos – dzīves īstenības, veseluma sajūtas. Pārnākot šai alā un sēdot, tad es varu mierīgāk atcerēties dzirdētās runas:
“…Es vēl šo gadu strādāšu, tad braukšu pasaules ceļojumā…”
“…Man bija 2000 mārciņas, iemaksāju un iepirku māju tādā vietā, kas man patīk…”
“…Puika paņēma manu mašīnu, bija jāpērk otra…”
“…Vīrs ar meiteni jau aizbrauca kalnos, es pēc nedēļas pievienošos…”
Un vēl arvien tas tā ir, it kā es būtu viens tas nelaimīgais Londonas slama bērns, kas lasa par bītlu spožajām dzīvēm un ātrām mašīnām un domā ka aiz tā, aiz tā kaut kur vajaga būt laimei, vajaga būt kaut kam lielam…
Un es savā alā ievelku mūziku, izlaušanos, laušanos cauri tās nevarēšanai uz varēšanu. Tam vajadzētu būt tam, kas ir pamatā skrējienam ap zemeslodi, mājas, mašīnas pirkšanai.
Es ienesu to savā alā. Un vēl citas buršanās, mācīšanās, darīšanās.
Leiputrijas nav. Ir tikai tas kalns. Putras kalns. Drausmi. Un tomēr – labi. Lieliski. Jo ko lai dara tas, kam nav šī kalna? Kas neēdas cauri kaut kam cerībā kaut ko iegūt?
Visam ir jāaizved pie cilvēka. Ielai. Gājējiem. Cīņai un grūtībām.
Jo, ko mācāmies, tam jābūt ceļam uz cilvēku. Ja tas tā nav bijis, mēs esam ēdušies cauri veltīgi. Oāzes vietā tuksnesis.
Pie cilvēka.
Varbūt arī – pašam pie sevis. Tas arī ir cilvēks. Protams, pie sevis, bet pie sevis, kas apliecināts caur otru. Pie draudzības un mīlestības tātad. Mazliet izprašanas, saprašanas, sazināšanās.
Atkal aizstaigāju pie Dainas kājām. Osta nebija gluži tik pārsteidzoša kā vakar (pierod, pie visa pierod), lai gan kuģi bija tuvu, turpat, turpat aiz palmu galotnēm, un debesskrāpji cēlās cits aiz cita, liekas, tie grīļojās un skanēja rēnajā vakara gaisā kā mūzikas instrumenti.
Naktī atgriežoties, milzīgie dzīvokļu bloki, kas dienā ir varmācīgi un bezcerīgi ar savu lielumu, kvēloja kā dārgakmeņiem nosēti – debesis melleņu sulas krāsā, zvaigznes zilas, milzeņi dzīvokļu bloki melni ar dzelteniem un zaļiem liesmojošiem logiem.
Tur pie Dainas pilsētas daļa ir kā dzīvs organisms – tur stacija pulsē ar vilcieniem, tur tilts, tur lejā teātris, labs, dzīvs teātris pašā ūdens malā; osta un parks, lielie dzīvokļu bloki pāri mazajām mājām un ielām, un dārziem. Tā ir laba ligzda Dainai, tās mazais dzīvoklis. Gandrīz par mazu, bet jāskaita klāt teātris un parks, un tilts etc etc. Un grāmatu plaukti tā sienās, jā – tad tas ir tik liels dzīvoklis, kādu Ashfieldā, vai Summerhillā nebūtu iespējams uzcelt.
Šodien ir Ildzes dzimšanas diena. Viņa aizbrauca uz Wyongu. Droši vien bēdīga. Viņa jau ir tik tālu, ka negrib kļūt vecāka – viņa domā, ka nav izdzīvojusi šos 18 gadus. Nav arī. 3 gadi viņai vairs nav bijis māju. Kur lai dzīvotu. Kur lai izdzīvotu šos 3 gadus? Bet astoņpadsmitos tie ir iekšā. Viņas deviņpadsmitais gads šai dzīvoklī arī nebūs pilnam izdzīvots. Te ļoti maz ir, ar ko šī dzīvokļa sīkumiņu, mazumiņu varētu palielināt.
Arī man jālieto daudz gribas spēka, lai neskrietu ārā kaut kur. Bet kur? Pilsēta rūc savos trokšņos. Saule to karsē, debesu un ostas zilums šķiļas. Bet – kur var skriet? Iegūt nogurumu un vientulību vēl lielāku, kā viņa ir te, istabā, kur saule maiga caur priekškaru skumīgo, ledaino zilumu un lapu ēnas rotaļājas.
Spēlēju, kamēr rokas sāp. Nebūtu spējusi sagatavot tehnisko daļu eksāmenam, ja nebūtu sasējusi roku locītavas kā kājas sacīkšu zirgiem. Vai mūzika mani interesētu tik ļoti, ja tā nebūtu tik nežēlīga cīņa? Ja bez techniskām grūtībām (tas ir, tās iegūšanas grūtībām) varētu spēlēt, ko grib? Tā laikam būtu pavisam cita pasaule. Tagad katra nianse un skrējiens (ne man vien, katram mūziķim) ir jāiegūst neatlaidīgā darbā. Tikko atlaiž brīvāk – tas ir pagalam, iekrīt kā akā, aizaug ar zāli. Bet gandrīz tāpat tas ir ar visu cilvēka dzīvi. Viņš plēš, tīra kaut ko, līž līdumu, un cik daudziem tas paliek vecainēs. Bet galvenais jau ir – līdumu līšana.
Man gribas saukt viņu vārdā. Miķelis Navarskis un viņa cīņa, viņa stūrgalvīgā kaušanās līdz galam, zinot ka netiks cauri. Bet – kas cits ir? Ir iet. Nonākt varbūt nemaz nevar pie tā, uz ko iet.
… Tikai atcerēties, cik tā bija īsta vasaras priekšpusdiena, pilna puķu un saules, kad vilciens apstājās pļavu un lauku vidū pirms Ogres. Vilciena skrējiens un ļaužu skrējieni apturēti, klusums un miers kādu stundu. Mums nebija nekas ķerams. Nekas ļauns nebija noticis, kas aptumšotu dienas spožumu. Cilvēki bira ārā no vagona un smējās, un pastaigājās. Bija jāpagaida tikai, kamēr atnāks cita lokomotīve no Rīgas. Cilvēku sejas bija priecīgas kļūt vaļā uz brīdi no sev uzliktā ceļa un paskatīties apkārt, redzēt vasaru un otru cilvēku. Tur pēc sešiem gadiem (kopš ģimnāzijas laikiem) satiku Miķeli, jau puisi. Viņš bija pieaudzis, slaids un elegants, bet viņa stāsts, pēc apjautāšanās – kā klājas – bija tāds, kas radīja bailes un negribējās un nevarēja ticēt tā nenovēršamai īstenībai. Viņš teica ka brauc atpakaļ uz plaušu sanatoriju, bijis dažas dienas mājās, gatavojies eksāmeniem – vidusskolas kursam. Viņš bija jau otru gadu universitātē, brīvklausītājs, jo nebija beidzis ģimnāziju.
