Intas kastīte (Ķikure/Kikure)

[Intas kastīte]

Tad es ātrāk pabeidzu savu tējas tasi. Jāiet, varbūt vēl kaut kas aizmirsts, rītu agri jāaizbrauc. Bet eju ne tādēļ, eju tādēļ, ka mans gars ir iztrūcies, nemierīgs. Sāp.

Ārā ir jau nakts. Jūra murmina… nē, to nevar dzirdēt, tā ir aiz pilsētas mājām, bet tomēr tuvu. Tās mierīga jūraszāļu dvaša plūst pār golfa laukumu pa taisno ielu šurp, augšup, un sauss gaiss ar vieglu dūmu garšu no kalniem nāk tai pretī, jaucas, saplūst, guļ uz dārziem.

Mans nemiers zūd.

Intas kastīte dabū jaunu dzīvi. Citas mazas meitenes rokas to cilās, apmīļos – krās ilgus gadus viņā savus dārgumus, liks savu jauno dzīvi. Intas kastīte ar Intas sejas atspīdumiem, ar maigo spoguli vākā, tā izglābusies, atdota dzīvei…

Cik reizes nav bijusi šī lietu, mantu izvērtēšana, saiņojoties, paturot tikai nepieciešamo, labo, bet arvien no jauna ir uzkrājušās lietas, kuras nevar līdz paņemt, bet kuras ir žēl pamest. Bet ir jāvar. Jau uz lielas avīžu lapas stāv Intas atstātā aizmesto sīkumu kaudze. Tām pievienojas mana.

Somas sapildītas. No lejas dzīvokļa uznāk Patsija, viņu jaunākā meitene, kas te nāca mācīties klavieru spēli. Ja esmu sasaiņojusies, viņas mamma lūdz mani nonākt uz tasi tējas. Esmu sasaiņojusi.

Patsiju saista aizmetamo sīkumu kaudze.

Jā – viņa var ņemt to, ko vēlas.

Patsija vēlas, izmeklē šo to, es palīdzu tai nonest lejā. Kāda pusdegusi, resna, grezna svētku svece, jauna, nenolietota tenisa bumbiņa, miniatūra zeltīta tējas krūzīte, keramikas nieciņi, gliemežvāki un Intas kastīte, kaut kur no Jugoslāvijas, ar krāšņu salmu un stikla inkrustācijām un spoguli vāka iekšpusē. Es mazliet iztrūkstos, ka Inta to ir pametusi, bet tā tur vidū citā drazā…

Intas kastītei izņem viņas sirdi…

Patsija ieliek tur citu fotoattēlu, kādu varoni (dziedoni vai kinoaktieri, ko es nepazīstu), kaut ko jaunu, 10 gadus modernāku. Tas norit ātri. Man iesāpas un sāp šī operācija.

Es beidzot novēršu acis, izdzeru ātrāk savu tēju.

Un eju. Man jāiet.

Leave a Reply