Jauna darba vieta (Ķikure/Kikure)

[Jauna darba vieta]

Augstu dzelzs vārtu priekšā viņa apstājās. Ļoti augsts dzīvžogs un lieli dzelzs vārti, bet tie stāvēja pusvirus. Tas šķita kā laipnības zīme. Varbūt aizmāršības liecība. Bet arī tā būtu simpātiska kā brīvdomātāja rakstura sastāvdaļa. Vai – nedomātāja. Un tā arī būtu labāka kā cieta precizitāte, mūžīgs perfekti pildāms pienākums. Slimnieku kopējai citāds pienākums nedrīkstētu būt. Viņa tālāk nedomāja, nesprieda, tikai brīdi vēl nodevās izjūtu, nojautu uztveršanai, ko radīja pusviru celtie, augstie vārti un celiņš aiz tiem, grantēts, ar maigu kūkumiņu, ne pārāk apcirptām, uzbadītām malām. Plašs zaļais laukums, arī ilgāku laiku nepļauts gar malām un rozes apkārt, augstas saaugušas gar laukuma malām, bet ne pie mājas logiem, it kā lai varētu iekšā ārā lēkāt.

Māja, sarkanu ķieģeļu, plata, zema, vienstāva, gulēja ar sānu pret rožu laukumu, pret ceļu. Celiņš veda uz tās kreiso galu, uz galveno tās ieeju. Nopietna, tomēr ļoti nopietna. I. vēl īsi uzmeta acis no avīzes izgrieztajam sludinājumam un numuram augšā uz vārtu kroņa. Tas bija te: “Meklē slimnieku kopēju. Ļoti viegls darbs. Live-in position.”

Live-in – tas bija gandrīz katra šāda darba smagā puse. No pēdējās darba vietas savās brīvajās pusotrās stundās pēcpusdienā bieži skrēja pusstundu turp, pusstundu atpakaļ uz savu dzīvokli, uz savām mājām, lai tur pasēdētu, parasti nekādu darbu neuzsākot, tik īss bija 20 min. vai pusstundu garais brīdis. Bet tas atpūtināja. Dzīve noskaidrojās, nosēdās kā sajaukts, saduļķots ūdens, kļuva atkal ciešama, skaidra.

No šejienes viņai nebūtu iespējams skriet mājās. Šī vieta bija tālu, bagātā priekšpilsētā. Viņa jau gandrīz bija vēlējusies griezties ceļā atpakaļ – tik tālu iet un iet no autobusa piestātnes, kas bija tik tālu ārpus pilsētas centra. Bet iela gar dārziem, ar mīkstu neasfaltētu kājceliņu gar malu bija vedusi tomēr tālāk, vēl aiz viena otra tās pagrieziena. Un tagad viņa stāvēja pie atrastajiem vārtiem, brīdi kavēdamies. Iet, neiet iekšā. Dārzs bija neparasti pievilcīgs, kā mājās, kā labas īstas mājas dārzs, bet pati ķieģeļu māja gulēja nopietna. Viņa saņēmās un soļoja caur pusvērtajiem vārtiem pa celiņu uz ieeju. Celiņš bija lietus nolīdzināts, gluds, neplēsts, nekasīts, patīkams soļiem. Gaiss pret pusdienas laiku jau kļuva karstas elpas pilns, rožu smaržas un miera pilns. Tikai cilvēku miera pilns, putnu spārnu švīkas, kukaiņu sīkšana vēsmās krustojās, virmoja krustu šķērsu, pulsējot savas dzīvošanas spēkus.

Leave a Reply