Mājiņas (Ķikure/Kikure)

[Mājiņas]

Šīs mājas (salīdzinot ar pēdējā laika pilsētas mājām būtu tās jāsauc – mājiņas) drīz nozudīs, un Parnella laukums, kas atrodas gandrīz jūras krastā, patiesi – atrodas jūras krastā, iegūs pavisam citu skatu. Tas izklausās pēc uzslavas, un pilsētas vecākais tā varbūt domā un arī daudzi citi. Kolonu Parnella laukuma vidū tie noskrāpēja slaidāku. 3 collas nokasīja visapkārt tai nost, neticami, cik ļoti tā izmainījās – tā kļuva tik slaida un balta, un jauna, kā tikko no Woolworth’a veikala izņemta. Tas savādais un maigais, kas ap to dvašoja, kas lika kaut ko minēt, atcerēties, domāt – tas viss ir zudis. Bet – ir varbūt traucējoši turēt laukuma vidū kolonu, kas ar saviem mākoņainiem, laika iezīmētiem plankumiem, nepasakāmo krāsas toni un savādo smagnējumu liek kaut ko domāt un jautāt, kam un kad tā celta? Kas to cēlis? Tagad tur nav divu domu – kolona stāv tīra un jauna, un viņas nolūks ir stāvēt un neapgrūtināt nevienu ne ar kādu domāšanu, ne ar kādiem minējumiem. Tuvu kopā saspiesto mājeļu rindas gar laukuma abām malām nenoskrāpēs tikai slaidākas kā kolonu – tās nojauks pavisam. Tās ir lielāko daļu koka mājiņas, divu, trīsstāvu, krāsotas visdažādākās krāsās, ar visdažādākiem mežģīņainiem verandu apdarinājumiem un vislīdzīgākām kopējām Austrālijas veco māju sejām, kas vienkopus ap tīro, glīto, mazo laukumu ar eglēm, puķēm un kolonu beidzot dod vieglu, graciozu, ļoti īpatnēju, nekur citur neatrodamu gaisotni, ainu no pagājušā gadu simteņa…

Bet varbūt pilsētas vecākam taisnība – kas dzīvos šinīs vecās mājās? Pēc dažiem gadu desmitiem tās būs tukšas arī no saviem pašreizējiem iedzīvotājiem – pamestas vecākiem, kādām ģimenes atliekām, vecām krustmātēm. Visas šīs mājas, ja tās negribētu nojaukt pamazām, būtu jāuztur kā brīvdabas muzejs, viņās pat tūristi negribētu apmesties, ar šaurām kāpnēm, maziem logiem, piegruvušām, mazām, nemodernām vannas istabām, ja vispār tādas ir katram mājelē, un tāpat citas nepieciešamās labierīcības cilvēka dzīvei. Nē, ja viņas arī vēl nesabruktu, bet to viņas arī darītu, šīs vecās koka mājas, viņās nebūtu vairs citu iemītnieku kā pilsētas kaķu… Tāpat kā 10. mājā, kur vecais iemītnieks bija nomiris jau pāris dienas, kad to atrada, jo kaimiņi ievēroja viņa 16 vai 20 vai vēl vairāk, jo tie ar katru dienu rodas klāt, kaķu pārākumu, drūzmēšanos ap māju, jo tie nebija dabūjuši savu kārtējo dienas ēdiena devu, ko vecais tiem pagalmā divos trīs vecos katliņos katru dienu izsniedza. Tā bija pirmā māja, ko nopirka un noārdīja…

Leave a Reply