[Mans Ceļotājs]
[Variation published as “Klaidonis” in Ceļa akmeņu raksts]
Mans Ceļotājs atkal nekust, sēž uz vietas.
Mājās nav neviena, tikai es. Varētu strādāt.
Kas ir Mans Ceļotājs, ja mājās nav neviena, tikai es, un es tomēr skatos uz otru, it kā uz otru un apvērtēju tā izdarības.
Es viņu saucu par Manu Ceļotāju, jo viņš ir tas kas iet, kas izokšķerē visu un atrod. Man, protams, viņam vienmēr jābūt līdz, viņš ir tomēr daļa no manis. Bet it kā nav viss es. Es varu par viņu paamizēties, kritizēt, apspriest; pat dusmoties tais reizēs, kad man tam jāpadodas. Pa daļai. Ne pavisam. Bet tomēr.
Šodien viņš atkal nekust. Sēž uz vietas. Skatās mākoņos, kokos un sirdās. Saka – nav vērts! Spītējas. Kam? Sev? Zemei, kas viņu griež, kustina uz priekšu arī tad, kad viņš sēž un nekust no vietas. Griež viņu uz to pusi, kur tas pavisam negrib iet. Bet – jāgrib.
Vispār pats savā ceļā (savā izvēlētā ceļā) viņš sper tikai pa retam pāris soļus. Tos pašus mīdās uz vietas. Brīnums, kā viņš vispār kur ticis? Ticis ir, saka citi. Bet vajaga tālāk, saka citi. Viņš arī tā domā. Ir domājis. Bet tagad arvien vairāk viņam liekas vai viņš grib izlikties, ka viņam vienalga.
Sūdzas un sūdzas: “Man nav tā, man nedod to…”
Un tad nobīstas: “Bet man ir šis tas, tas cits kas…” Un pasper pāris soļus. Ne jau tūlīt, bet pēc ilgākas tūļāšanās un kurnēšanas: “…un kas man no tā tiks? Būs?”
Bieži viņš pat aizbildinās ar to, ka viņam gribas ēst. Viņš prasa vēl daudz ko citu, bet zinot, ka to tā tūlīt (vai nekad) nedabūs, viņš apmierinās, ka var iet un ēst. Bet bieži viņš nevar arī ēst, jo nav, ko viņš gribētu ēst, un viņš nezina – ko gribētu ēst.
Dažreiz pēc tam viņš mazliet iet, soļo. Atrodas varbūt tais pašās vietās, kur bijis, un tad izmetas ielās, tais pašās ielās, ceļos.
Ar mazliet slēptu ziņkāri viņš tad vēro mūžīgos sēdētājus, vietējos mūžīgos nīcējus solos parku malās, ielu malās. Parasti ne pārāk dziļi parkos, bet kaut kur, kur var redzēt gājējus, tuvāku vai tālāku ielas kustību.
Mans Ceļotājs pazīst šos sēdētājus (un gulētājus). Piemēram to, kas ieradās te gadi divi, trīs atpakaļ. Pirmo reizi tie satikās aci pret aci tukšā autobusa piestātnē. Manam Ceļotājam kā parasti nekur nebija jābrauc, ne autobuss jāgaida, viņš piestātnē ievazājās, negribēdams doties mājās, gribēdams vēl ilgāk pasēdēt slinkumā, paskatīties vēl ielā, mākoņos, netraucēti, tukšā autobusa piestātnē. Bet tur tas uzdūrās šim otram. Viņš to noturēja par autobusa gaidītāju, varbūt mazliet iereibušu, uzrunāja to pāris vārdiem, lai slēptu savu slaistīšanos darba laika stundā. Otrs raudzījās tam pretī stulbu skatu, kā kaunīgu, kā izvairīgu skatu saules nobrūninātā sejā. Kaut kas ar tevi nav kārtībā, Mans Ceļotājs apjautā. Bet kas? Skats bija gandrīz sirsnīgs. Seja gandrīz glīta. Stipra, vienkārša seja. Bet skats bija nekustīgs un lūpas gan it kā sakustējās, bet neizteica neko, ko varētu saprast.
Mans Ceļotājs ievēroja otra nūju, satītu kāju, tā noskrandušo svārku, izjukušās tupeles. Tā sakņupumu autobusa piestātnes nojumes kaktā. Saprata tā it kā aizstāvēšanās pilnās acis, tas pamāja un neuzkrītoši atstāja piestātni.
“Kas viņam lēcies?” Būtu jāved mājās, jāliek vannā, laba, stipra seja, lai strādā kaut ko, rok dārzu vai ko. Bet kā tu vari ņemt otru un vest, likt vannā? Tu nevari.
Bet tu varētu. Tu varētu, ja tu būtu pats citāds.
Tu varbūt esi viņam mazliet līdzīgs?!
Kā? Kādā veidā? Tu esi pavisam kas cits!
Bet tu līdi tai pašā autobusa piestātnes būdā bez vajadzības. Gribēji sēdēt – lai viss iet garām, kāda bēda. Kādu brīdi. Lai nāk…
Kas? Nekas pats no sevis nenāk. Tavas tupeles tikai pašas no sevis noplīst.
Un tā ir tik veca patiesība, ka Manam Ceļotājam sametās nelabi, tik mazas domas domājot, taisni nelabi, un viņš tās nedomā.
“Kas tev lēcies?” Viņš domā. Bet zina, ka viņš nenesīs tam jaunas tupeles. Ne ka viņš to negribētu. Viņš to grib tik ļoti, ka domās izcilā jau savus apģērba gabalus un visu. Bet kā? Kā viņš varētu iet otram klāt un uzplīties ar savām lietām, it kā tās būtu labākas.
Pēc kādām dienām Mans Ceļotājs pamana to pašu subjektu solā pie bērnu spēļu laukuma. Kāds tam ir uzdevis jaunas tupeles, ja viņa acs to neviļ. Tā kā tas sēd tur solā, spēļu laukumā, viņš ir nekaitīgs, kā mēdz teikt. Viņš citus neaiztiek. Citādi viņš tur nesēdētu. Viņš būtu jau novākts. Ļaudis ir nomodā.
“Kas viņam varētu būt noticis, ka viņš ir tāds, kā viņš ir? Sajucis prātā? Nodzēries? Cik ļoti? Cik neglābjami? Varbūt tikai – nogrimis slinkumā?” Mans Ceļotājs sakustas. Kaut kas jādara, ne tā otra labā, paša labā kaut kas jādara. Kaut kas vēl klāt pie tā, ko tāpat katru dienu dara. Bet – kas? Un kas no tā būs?
To viņam neviens nesaka, nevar pateikt. Viņam pašam jānāk un jādara. Tas nav viegli.
Man arī nav viegli, jo man ar viņu jāsadzīvo un viņam bieži uznāk untumi, jo tālāk, jo vairāk.
