[Matīsa kundze]
Šodien es apmeklēju kādu latviešu kundzi, kurai bijis īslaicīgs nervu sabrukums. Atpūtai no tā viņa kādu nedēļu pavada slimnīcā, kas atrodas pretī manai mājai. Kundzi es maz pazīstu. Aizgāju pie viņas cilvēcīgu, varētu varbūt arī teikt – nacionālu impulsu dzīta: mēs visi esam vienā maisā. Mums katram, nu ja ne katram, mums dažam citam tas arī var gadīties. Nupat, jautrā tautiešu ballē, man blakus uz brīdi pagadījās mūsu pašu cilvēks, kas bija tik ļoti piedzēris, ka nevarēja nosēdēt taisni un nolīka pār galdu kā pļauts, bet, kad citi viņu atcēla taisni, ar galvu atmestu pret krēsla atzveltnes, es redzēju, ka tas nav dzērums, bet bēdas un, ja viņš kādu brīdi nesaņemtos un ja par viņu nerūpētos, ar viņu varētu gadīties tas pats, kas ar minēto kundzi. Bet par viņu rūpējās, vairāki maigi sieviešu roku pāri nolaidās pār viņa pieri. Es zinu, ka Matīsa kundze ir ļoti vientuļa, un tāpēc apciemoju viņu. Es gribēju apsveikt un uzmundrināt viņu. Šīs zemes jaunieši nebēdīgi dzied kādu dziesmu par deviņpadsmitās garīgās lēkmes uzbrukumu… Šī dziesma tiešām Matīsa kundzi uzjautrināja:
“Nebija jau nekas,” viņa teica, “tikai dzīve nelikās vairs reāla. Un nebija ne gribas, ne vēlēšanās pēc viņas realitātes. Īstenība ir tik tukša… Bet,” viņa pasmaidīja, “varbūt būtu jānoskatās līdz beigām…”
Un līdzīga doma izteikta mums ienāk prātā, lasīta kādā avīžu rakstiņā, atzīmējot kādas angļu firmas oriģinālo pašuzslavas sludinājumu: “Mēs esam pārcietuši bezdarba krīzi, pasūtītāju neuzticības krīzi, naudas vērtības krišanas krīzi u.t.t., u.t.t. mēs pastāvam vēl tikai tādēļ, lai redzētu, ko mēs vēl varam pārciest…”
Kad bijām atzinušas jauniešu dziesmas bezbailības un sludinājuma prātvēderības derīgumu, es cēlos, lai ietu. Domāju, mans apmeklējums bija bijis sekmīgs. Liekas, tā domāja arī Matīsa kundze. Viņa mani vēl aizturēja un uz īsu brīdi, kā šaubīdamās, kā pārlikdama, beidzot ātri atvilka galdiņa atvilktni un no kādas biezas burtnīcas, kas šķita vēstuļu un atsevišķu piezīmju lapu piebāzta, izņēma dažas kopā saspraustas, gar malām mazliet iedzeltējušas lapas.
“Izlasiet šīs,” viņa teica un, pārlocījusi lapas, ielika tās manā somiņā, “tās varbūt nav nezin cik moderni rakstītas, bet tās ir patiesas. Rakstītas gadus deviņpadsmit atpakaļ.” “Nobeiguma tur vēl nav,” viņa pēc īsa klusuma brīža piezīmēja, “tas nāca tagad, pēc deviņpadsmit gadiem… Tāpat kā tanī dziesmiņā,” viņa pasmējās. Tad kļuva nopietna un es zināju, ka man jāiet.
Te es pārrakstu viņas iedotās lapas:
Kādu dienu, ejot pa nometnes ielu iestīvinātā slimnieku kopējas apģērbā, man ienāca prātā manis pašas seja. Tā bija apvītusi, es zināju, pēc daudzu gadu cīniņa ar dzīvi. Bija laiks tā būt. Spožā saules gaismā šī doma mani uz brīdi nometa it kā citā krastā. Mani ielenca jautājieni: Vai man nebija jāsāk izturēties kaut kā citādi?
Varbūt man nebija vairs jāsmaida neapdomīgi?
Varbūt man ar cieņu bija jāsagatavojas vecumam?
Kā tas man nebija ienācis prātā, ka es nebiju vairs jauna, es domāju? Man nebija četrdesmit.
Šīs domas mani nesāpināja. Es tikai sev pārmetu, vai neesmu nokavējusi kādu pienākumu? Jau ilgi mana dzīve bija tikai pienākums.
Mans ejamais ceļa gabals uz nometnes ielas bija noiets un es savas domas par savu seju nenobeidzu. Neatradu, kā man jāizturas, un aizmirsu to.
Kādu nometnes pārmaiņu dēļ es zaudēju darbu. Tas mani neuztrauca. Man bija vajadzīga atpūta.
Es sāku apsēsties mūsu barakas priekšā viena, kad mani bērni aizgāja uz skolu un visi citi barakas iemītnieki uz darbu. Es noraudzījos kokos mūsu barakas priekšā, pļavā un uz ceļu, kas veda gar kantīni prom no nometnes.
Es sāku strādāt rokdarbus. Adīju bērniem, sev, vīram visādus džemperus, jaciņas, sāku linā izstrādāt sev baltas un iesārtas blūzes. Darbs mani aizrāva ar savām iespējām veidot kaut ko skaistu un derīgu, pie tam pilnīgi izbaudot mierīgo dienu atpūtu. Drīz es dabūju darbu, kas mani saistīja dažas dienas nedēļā vai dažu nedēļu mēnesī, kad nometnē atkārtoti ieradās ieceļotāji un visādas reģistrēšanas un drēbju izsniegšanas iestādes strādāja ar dubultu jaudu. Nu es pavisam varēju uzelpot, man bija izdevība nopelnīt neiejūdzoties, man atlika laika lasīšanai un dzīves apkopšanai, kas bēgļu, nometņu, izskrīnēšanas laikos Vācijā bija bijusi nepārtrauktu rūpju un smaguma pilna, gandrīz dzīvnieciska un te, slimnieku kopējas darbā iestājoties, gan materiālā plāksnē nodrošinot, vēl nebija spējusi garīgi atbrīvot, nebija vēl devusi laika sevi novērtēt, redzēt, pārskatīt. Tagad brīvajās nedēļās es to pilnam darīju – cilāju, pārcilāju visu. Pēc daudz gadu ilgas automātiskas dzīves vilkšanas, nešanas, grūšanas, stumšanas es sāku viņā iet kā kāds, iznācis no dūkstīm uz cieta ceļa. Bet – kurp man tālāk bija jāiet? Un kur es atrados? Mans ķermenis pēc Vācijas bada un šejienes pirmā gada atēšanās bija atguvis līdzsvaru formās un veselībā, mans gars bija ziņkārs un modrs. Bet kaut kas palika kā bijis. Kaut kas palika.
Mans vīrs visā mūsu laulības laikā bija juties nesaistīts, kad viņam tā tikās. Jau pašā sākumā viņš man bija teicis, ka aizies citur, ja atradīs citur ko labāku… Viņš bija tādas dabas. Būtu labi, varbūt būtu bijis labi, ja tas par to iešanu citur būtu teikts un domāts kā brīvība man un – tev. Bet tā bija tikai brīvība man… Tas bija teikts, lai zinātu, ka man jāglabā dārgums, ko es varu pazaudēt.
Es vienmēr jutos saistīta vairāk, nekā man tas būtu paticis manas pašcieņas dēļ. Es biju saistīta, uzticīga. Es biju tādas dabas.
Tomēr šis stāvoklis, lai arī tas izrieta no mūsu abu dabām, tas ir, viņa brīvība un mana nebrīvība, bija man pazemojošs. Tas vienmēr tā ir, ja tikai kāds grib atzīties.
Tagad šinī laikā vīra izturēšanās beidza mani ievainot. Es paliku viena un atraisīta. Tas notika pēkšņi. Turpat blakus barakā dzīvoja kāda kundze, vieniniece, ar kuru mans vīrs cauras svētdienas, zem koka sēžot, tērzēja un sāka iegriezties arī viņas istabā. Es sagaidīju jaunus pazemojumus. Tad pēkšņi jutu, ka tie mani vairs neaizsniedz. Es sēdēju zem tā paša koka darbdienās un šuvu, un biju brīva. Man nebija nekādu nolūku. Bet es jutos atdzimusi. Un, ja mums bija cīņas stāvoklis ar vīru, kāds tas patiesi arvienu ir, kamēr divi cilvēki turas kopā, tad es apzinājos līdzvērtīga cīnītāja viņam. Kad es atkal sāku strādāt daļēju darbu – ik pārnedēļu trīs četras virsstundu bagātas dienas, kad nometnē ienāca jauna pienākuša kuģa ļaudis un visas nometnes iestādes strādāja ar dubultu jaudu. es jutos neatkarīga, pirmo reizi mūsu pirmos desmit laulības gados.
Svētdienās es ar bērniem gāju pastaigās pa nometnes apkārtnes ceļiem. Dažreiz vīram iznāca laiks nākt ar mums. Dažreiz tas bija, tā sakot, brīvprātīgi, dažreiz, kā man likās – spaidu kārtā, kad vieninieces atrada kādus cerību pilnākus pavadoņus – vieniniekus.
Mani izgājieni ar bērniem bija ļoti skaisti. Un – ļoti vientuļi. Bija gandrīz kā tāda pienākuma sajūta, ka vajadzētu ko darīt, lai tie nebūtu tik noslēgti, lai kaut kas būtu tā, ka kāds mūs redzētu, kāds iekārotu būt ar mums.
Kādu svētdienu, atgriežoties no izgājiena, man bija pie rokas tikai mana četrgadīgā, vecākie bērni bija kādās bērnu dzimšanas dienas svinībās. Bija spoža diena ar zāli sazēlušām ceļmalām, ganībām, krūmainiem mežiem un kalniem apkārt nometnei. Pasaule šķita ļoti laipna, viesmīlīga, aicinoša, bet ar kādu slepenu tukšuma aizliegšanās draudu. Mēs bijām svētdienīgi uzposušās, man bija balta linu blūze, meitenei maza cinobrsarkana kleitiņa, no kuras viņas saulē iedegušās brūnās kājeles, likās, acīmredzot stiepās garākas ārā.
Mēs steidzāmies pa kādu mazu lauku ceļu uz nometnes lielo ielu, tur gāja nometnes autobuss.
Kad es redzēju, ka tas bija nometnes jaunākais autobuss, kuru vadīja lepnais polis, es apstājos steigties. Mēs bijām par tālu, lai šis iedomīgais šoferis mūs gaidītu. Mēs gājām tālāk mierīgi un noskatījāmies, kā autobuss aizies. Nebija jau mums arī tik ļoti svarīgi viņu noķert. Bija tikai pastaiga un svētdiena bez steigas.
Bet autobuss stāvēja.
Es satvēru meitenes roku un mēs atkal pielikām soli un gandrīz ar vainas apziņu beidzot iekāpām autobusā. Tā kā neviens cits nebija redzams ne iekāpjot, ne izkāpjot, bija jāpieņem, ka lepnais šoferis bija pakalpojis mums.
Es pateicos un iemetu skatu autobusa spogulī. Tur es sastapu acis, kas bija negaidīti vēlīgas. Autobuss bija pilns, un mums bija jāstāv turpat pie durvīm, šoferim aiz muguras. Es jutu, ka nosarkstu, jo mani novēroja acis no spoguļa. Labi, ka mums drīz bija jāizkāpj. Izkāpjot es pamanīju spogulī atspīdam savu seju. Kaut kas mani pārsteidza, es nebiju zinājusi, ka pēdējos mēnešos ar mani bija notikušas pārmaiņas. Sievieti ar mirdzošiem matiem, kas pavizēja spogulī, es biju redzējusi gadus desmit atpakaļ, citā zemes lodes pusē, citā pasaulē.

Mēs skrējām pa nometnes ielu, kas svētdienā bija tukša, un bērns gribēja skriet.
Mēs ēdām tanī pat nometnes virtuvē, kur ēda nometnes transporta ļaudis. Mēs visi tur bijām puspazīstami un šo apstākli varējām izmantot pēc vēlēšanās – sasveicināties un runāt, apmainīties tikai pieklājības smaidiem vai izturēties pilnīgi rezervēti.
Rindās pēc ēdiena stāvot, tagad sāka gadīties, ka lepnais šoferis arvien nostājās man aiz muguras vai pēkšņi piedāvāja vietu rindā pirms sevis, kas bija jāpieņem. Tas nu bija gluži tāpat, kā tas bija ar manu vīru un Kalupa kundzi. Pēc zupām, gaļām, piena un saldiem ēdieniem rindās stāvot, tagad iznāca tā, ka vienā rindā stāvēja mans vīrs aiz skaistās Kalupa kundzes, otrā rindā, pirmajai blakām, staltais Svetlovskis aiz manis. Tas turpinājās pietiekami ilgi, lai dotu man laiku pārdomāt. Es nezinu, vai es ko domāju. Es jutos lieliski gandarīta un tā tas varēja turpināties līdz… Līdz – kas? Es saku – es nedomāju.
Ēdamzālē ienācēji un tās atstājēji tos jau pie galdiem vai vēl pie galdiem sēdētājus sveicināja, tiem pamāja, uzsmaidīja vai neievērojot aizgāja garām tāpat pēc iekšējo simpātiju izstrādātām attiecībām. Ja mēs sēdējām pie mūsu galda, pie tā mēs bijām divas ģimenes, Svetlovskis ienākot vai aizejot sāka mani neuzkrītoši sveicināt, ja man seja pavērsta pret viņu. Dabīgi, ka tā sāka, kā uz kāda likuma pavēli to arvien biežāk to darīt – ir jel tā, ka mēs saņemam mums doto sveicienu. Ja tas mums vēlams. Nu – tas bija vēlams. Bet instinktīvi es jutu, ka no mana vīra puses pār galdu nobriest kāds mākonis. Tikpat instinktīvi es šad un tad apsēstoties kā nejauši pārmainīju savu vietu. Varbūt tas notika tanīs reizēs, kad Svetlovskis jau rindā stāvot bija mani sveicinājis. Reiz, kad tas atkal it kā nejauši iznāca, ka es gribēju iesēsties citā vietā, vīrs tikpat it kā nejauši teica “Sēdi tur.” Es apsēdos, nezinot, ka iekritu lamatās. Svetlovskis, atstājot ēdamzāli. gāja garām un es viņa galvas pieliecienam pavērsu pretī savu seju.
Tanī brīdī briesmīgi gari un skaļi nodārdēja mana vīra mākslīgi taisīti smiekli. Kaut es pirmā mirklī būt dzirdējusi, cik mākslīgi taisīti tie bija. Bet es biju par jaunu un mīkstu, tie paspēja izdarīt savu nāves darbu. Ēdamzāle bija pilna sarunu un smieklu trokšņa. Tomēr man tuvu pretī nodārdošās skaņas bija kā zāģis, kas nozāģēja kaut ko starp mani un aizejošo cilvēku.
Varbūt es būtu skrējusi tūlīt, bet pie mūsu galda bija otra ģimene, man bija jāturas mierīgi līdz maltītes beigām.
Ārā Svetlovskis stāvēja iesāņš no izejas kopā ar savu draugu. Varbūt tas tā bija iznācis, varbūt viņam bijis jāstāv ar otru. Bet mans ceļš pie viņa… Mans ceļš galu galā būtu varējis būt tikai slepens.
Mana dzīve bija sagrauta tika iekšēji. Ārēji viņa vēl turējās. Viņa vēl turējās ļoti ilgi. Daudz, daudz, daudz par ilgu. Tā turējās veselas dzīves formu dēļ. Un varbūt ne formu dēļ. Bet tādēļ, ka šīs dzīves formas bija izpostījušas manu spēku – ņemt manu brīvību. Tās bija izpostījušas uz vēl ilgāku laiku nekā šīs formas pašas mani solīja saistīt.
Šī scēna manā dzīvē ir atkārtoti spēlēta daudzas reizes.
Vai kādreiz es būšu brīva?
Te Matīsa kundzes piezīmes beidzās. Bet viņa teica, ka tās vēl neesot nobeigtas.


