Īrnieka runas (Ķikure/Kikure)

Īrnieka runas

“Es būtu savās mājās, kur ēdiens ir ēdiens, dzēriens ir dzēriens, miegs ir miegs un cilvēks ņem no tā, cik viņam vajaga, cik viņš to var atļauties un nopelnīt, un cienīt, un viņš pats zina, ko dara, jo tā ir viņa dzīve… Te viss ir sasaiņots, apkrāsots, apdrukāts, apģērbts vai izģērbts, tev kliedz un raksta, un rāda pamācības, kā dzīvot, kā nedzīvot, viss ir viena tirgošanās, mānīšanās, pārsolīšana, skriešana, ķeršana un nedabūšana, jo nekas nav tas, kā vajaga, nekur nav to kur paglābt, ko atrod… Visur runā svešā valodā, tevi mēro, vēro, asimilē… Nu tā ir lieta pati par sevi un vislielākā, šī gadsimta atradums, puspasaules, divi trešdaļas, trīs ceturtdaļas pasaules darbojas kā sūknis… Asimilācija. Kā vieglāk, kā ātrāk, kā labāk… Piemēroties, pierast, iedzīvoties… Un dažs iedzīvojas. Iedzīvojas visa virsū peldēšanā un tad kaut kur iesalst, kādos taukos…” Kalus runāja nevienādi, lēkmēm, ar pīpes pakšķināšanu vidū, ar apstāšanos un iesmiešanos, lēnāk un ātrāk, klusāk un skaļāk. Liekas, viņš bija īdzīgs arī uz mani, kad es ienācu, viņš jau bija sācis murmināt savu runāšanu, kad es vēl staigāju pa kamīna istabas vaļējām durvīm, ienesu dažus koka gabalus kamīnā, pavēroju rieta gaismas pie virtuves lielā loga, neieslēdzu gaismu, pakrāmējos pa ledusskapi, domājot, vai būtu vēl jādzer tēja un jāpiekož kaut kas… Bija mazliet bailes, ka Kalus netop pārāk dusmīgs uz visu pasauli un varbūt tad arī te uz visu un mani, bet tas nekad nebija noticis līdz šim, un tas, ko viņš teica atbalsojās jo tīkami manī, viņa vārdi ņēma nost no manis, kas bija krājies un vēl atkal vienmēr no jauna krājās uz manis un spieda tāpat kā viņu. Taisnīgi vai nē, labi bija to mest uz citiem, uz citu ko, prom no sevis. Beidzot es apsēdos pie rieta puses loga kamīna istabā, tur bija pietiekami gaismas no debesīm, lai man nebūtu iemesls iedegt gaismu telpā, tad viss uz brīdi pārlūstu, visa Kalus runāšana notrūktu kā nebijusi, kā nepiedienīga, viņš varbūt kļūs dusmīgs pats uz sevi vai apklusīs un celsies tāpat, bet varbūt viņš turpinās un sāks runāt kaut ko par savu dzīvi, ne tik abstrakti, un nomierināsies, ja arī tikai ārēji. Viņa nemiera krājumi bija lieli, tā bija kā tāda zemūdens avotu mūžīga burbuļošana, lai straumes neiesērē… Kalus pieklusa, un tad pēc brīža mēs sākām runāt par politiku. Tā to var saukt. Mēs zinājām ļoti labi, ka tas, ko mēs teicām, nesakņojas nekādā politzinātņu apgūšanā, tie bija mūsu pašu vēlmju un tomēr arī novērojuma secinājumi… “Viņi ir apvienojuši un apvienojuši, asimilējuši un asimilējuši, apgājuši apkārt, lai ieslēgtu un ierobežotu, un ieņemtu sevī…” “Kas – viņi?” … Es mazliet tincinot iejautājos. Kalus varēja uz to neklausīties, tam neatbildēt, viņš arī neatbildēja ļoti nopietni, viņš iesmējās tīri labsirdīgi. “Galvenokārt – anglofoni, tā saka, anglofoni… Un slavofili… Pasaules bilingvālās kultūras nesēji… Viņi ir maisījuši kopā, maisījuši, iemaisījuši, iejaukuši kā mīklu, noglabājuši silti, cik varēdami, lai cep viņu maize, viņu labums… Bet šai iejavā, lūk, attīstās nelabas klimpas, izkristalizējas pirmvielas. Piemēram, tādā Quebekā franči, Kanādas franči. Un reiz te būs atkal īsta pasaule ar īstiem cilvēkiem, ar savu valodu, savu kultūru, savu krāsu. Laimīgi, ka šie franči ir sadzīti tik daudz vienuviet. Mums arī tā vajadzēja nogrupēties, kad bija Eiropa jāatstāj… Bet mēs arī tad būtu par maz… Varbūt tomēr ne, ja būtu pietiekama platība, telpa, ko piepildīt, kur augt, kur veidoties, kur nav jādzīvo no atmiņām, no tā, kas bijis, no pasaciņām… No vaida un meliem… Emigranti… Patiesībā visa Kanāda un Amerika arī ir tikai emigranti un tādēļ viņu kultūra tā maldas augot. Tāpat kā mūsējā. Visur gluži tās pašas nelaimes. Pirmā vien praktiskā puse. Bezgalīga darbošanās nodrošināta stāvokļa dēļ – māja, mašīna, banka. Kamēr viss tas izkārtots – mūžs pagājis, bērni aizlaidušies. Nu biedrības un apvienības, veci statūti un svēti likumi… “Bet – dziesmu svētki?” es teicu. “Nu jā, dziesmu svētki…” Kalus apstājās runāšanā un domāja. “Kaut kas jau tas ir. Bet galvenokārt tas ir cīņas ierocis, parādīšana, dižošanās, kārpīšanās, spīdēšana un mīņāšanās uz vietas, milzīgs spēku patēriņš un apmānīšanās milzu sasniegumos, kuru nav. Nu ir – dažas jaunas dziesmas, daži ritmi uzsisti, uzdauzīti…” “Bet vai dzimtenē labāk? Palūkojaties, ko viņi ir saauduši, mācoties aušanu 5 gadi akadēmijās – izauduši, pārauduši, noauduši visus tos pašus mātes mātes rakstus, neuzdrošinādamies ne zīmīti mainīt, ne atrast, izgaismojuši, iztonējuši – un viss ir tas pats. Te, mazākais, viņi rauj bērzam tāsis nost un auž kaut ko no striķiem, auž trīsizmēru lietas. Mēģina…” “Jā, un vienmēr kāds poļu vai ungāru, vai baltu izcelsmes radītājs ir vadītāja lomā, vai kāds spānis, portugālis, indiānis vai meksikānis, kāds, kas vēl nesenāk ir izrauts no savām mājām. Palūkojaties, kā viņi ražo – indiāņi, eskimosi – totēmpolus taisa visiem muzejiem, ko likt pie durvīm iekšpusē un ārpusē, un tūristu veikalos ko pārdot – eskimosu slavenās figūras, figūriņas, tās – tā nepārstrādāta tautas māksla, bet ir arī citāda – tā, kur veco raugu lej jaunās mucās – audumi no grīdas līdz griestiem, ko kar reprezentācijas zālēs un sūtniecībās – pacel kādu no skaistām lapiņām vai likumiņiem – apakšā polis, ungārs, mīļais latvietis vai leitis… ” “Igaunis arī?” nenocietos. “Igaunis arī. Kokā vai metālā, kaut kamī – cietākā. Kā Jūs domājat?” Jutu, ka lielākie sašutuma viļņu pali ir pāri, un mēs sākām mierīgāk iztaustīt mūsu apkārtni. Jā, te bija viss kas – no visām malām, ukraiņi, vācieši, zviedri. Galu galā nevarēja vainot tikai angļus, šī masa, kas bija viss viens, kas gribēja internacionāli dzīvot un domāt, sastāvēja no mums visiem. 

Leave a Reply