Īss “tēlojums” (Ķikure/Kikure)

Īss “tēlojums”

Katru rītu un vakaru es skatos pa lielo virtuves logu (vai varbūt – pa darbnīcas logu) visapkārt kokos, krūmos, kalnā iepretī, debesīs. Es ļoti mīlu šo pasauli. (Varētu jautāt, prasīt par vārdu – mīlu…) Mīlu tā, ka tā strāvo caur mani ar visiem saviem zvirgzdiem un akmeņiem. Es klāju šīs pasaules zaļumu kā krāsainu vilni sev pāri, līdz lūpām, līdz acīm vēl un vēl. Un man liekas, kaut kam lielam, varenam, vērtīgam, paliekošam, pastāvīgam, mūžīgam (ja šie vārdi ko saka) vajadzētu no tā izlīst, kā auglim nogatavoties, izšķilties, bet laikam nenotiek nekas. Liekas, es piesūcos šīs varenības. Liekas, es dzeru no tās un savienojos ar to… Jā, varbūt es tikai izsīkstu viņā. Šīs apses, divas, trīs, četras pāri lazdām un suņu kokam (dogwood – haha!), kas pavasarī ziedēja, ietvēries pāri citu koku zaļumam kā vējā pasviests balts plīvurs, līgavas, kāzu šķidrauts, brūtes šleijeris – vispareizāk, brūtes šleijeris. Tas ir no pagātnes. Es dzīvoju pagātnē??? Bet mums jādzīvo, mums jānes sevī, mēs nesam sevī visu vēsturi. Šīs apses, cēlas, augstas, slaidas (mirkšķina nupat savas lapas uz mani) – kā no Mazerella kokgriezumiem Tilla Pūcesspiegeļa ceļos. Tā arī ir – pagātne. Tā ir – arī mana pagātne. Māksla ir mūžīga. Dzīve, es domāju.

Tikko lasīju, ka publikācija (kā tas būtu jāsaka tulkojumā – prese? Prese un sludinājums? Sludinātāja prese?) ir mūsdienu māksla. Pūlis, tas ir mūsu laika cilvēks, dzīvo no šīs publikācijas mākslas. Šīs pasaules iekārta, kapitālisms, sabruktu bez tās (bez sludinājuma, sludinājuma, sludinājuma…).

Bet vai cilvēks, šīs masas, šī “mūsdienu cilvēka” šūniņa, vai tas arī sabruktu? Nē. Tas nesabruktu. Tas pārdzīvo visu. Īsteni ņemot, kā tārps un tauriņš – mūžam turpinās. Tāpat kā zāle zem apsēm, ko nopļauj divpadsmit reizes gadā (jo tas te skaitās mauriņš), un tas zaļo un zaļo kā zīds. Indivīds tikai zūd un pūlas atstāt kādu daļu no sevis nezūdamu. Tādēļ, vai tādēļ es klāju šo zaļo zemes krāšņumu pār sevi līdz lūpām, līdz acīm atkal un atkal? Jā, jādomā, un tad – tas ir tas pats, ko vēlas, ko prasa mazais, resnais angļu dzejnieks. Tikko mēs sākam saprast (ne tikai saprast, bet pieņemt) to, kas ar mums notiek, mēs neejam ar labu, mēs turamies pretī utt.

Kāds zars, kāda daļa no zaļā krūma te, palieveņa malā aiz loga, sniedzas augstāk un augstāk, neizsakāmi vienkāršs savā zīmējumā un neizsakāmi graciozs. Diendienā šūpojas, liecas, stiepjas arvien mazliet augstāk, arvien tanī pat savā smalkā, dzīvā, kustīgā un tomēr nemainīgā veidā, katra lapiņa citāds mazs plankums un tomēr visu laiku ritmiski iekļauts zara kopējā zīmējumā. Viņš ir tik daiļš (es domāju, tas ir īstais vārds, viņam, dzīvam, vieglam, īstam), ka to uzlūkojot, pirkstgali notirpst, kā par baletu domājot, kā baletu dejojam redzot, kā vēloties baletu dejot (kā baletu dejojot?…). Bet apses stāv augstas, ļoti augstas un taisnas, tikai lapas galotnēs ņirb un virmo tāpat kā toreiz, kad raganas zem viņām veda dedzināt.

Raganas dedzina visu laiku. Un velnus un cilvēkus. Un lazdas zem apsēm kļūst rūsganas kā apdegušas un tālāk arī kādi bērzi. Sākas lapu biršanas laiks. Pamazām birst zelts, bronza, caur zaļām lapām, caur lapu kroņiem, caur dzīviem biezokņiem. Mirdz zelts un lēnām, lēnām, caur ilgām rudens dienām birst lejup, pie zemes.

Bet ielā lejā, aiz bērziem un eglēm, un ābelēm, un visādiem krūmiem – šņāc un dun pasaule, dzīvo no publikācijas. Tā teic kāda grāmata, kas nav nekāda publikācija, viņā ir daudz patiesību. Un viena ir tik vienkārša un laba:

“When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words no embrace can match.” Es mīlu šo pasauli.

Leave a Reply