Īstenība (Ķikure/Kikure)

[Īstenība]

Varbūt visdziļākais un labākais ir dalīšanās prieks.

Ik guvums, atradums kļūst auksts, akmeņains, nomirst, īsti vēl nedzīvojis, ja to nevar dalīt ar… ar otru cilvēku, kas dažu ko redz, jūt līdzīgi.

Būtu prieks dalīties ar Jums šai ziemas dienā. Ne visā dienā, varbūt tikai dažas pēcpusdienas stundas.

Par Jums es sen vairs vaļējām acīm nesapņoju. Kādreiz to darīju. Sevišķi ieteicu sev to darīt, lai glābtos. Gadās dzīvē tāds laiks, kad pats vien vairs nezin, kā glābties. Meklē visdažādākās palīdzības. Kādreiz arī tādas, kas ieved jaunā pazušanā. Bet ja uzmanās… Un ir jāuzmanās. Jūs man palīdzējāt uzmanīties – apstādinājāt, kad es sāku Jums soļot līdz, neatstājos. Un tad viss kļuva vesels.

Varbūt varētu teikt – skaisti. (Gudrie ir teikuši, ka vārds skaists, skaisti – neko neizsaka, ka tas ir bezkrāsains, tukšs vārds. Tas tā ir un nav. Katrs vārds var kļūt izsmelts, tad tas atkal ir no jauna jāpielej, jāpiepilda. Ja paskatās mūsu tautas dziesmās, tur šis vārds ir izteicis daudz, tur ir daudz kas skaists. Un, ja to tagad saka drošā un skaļā balsī, tad tas nevar skanēt gluži tukšā. Ir gan tā, ka aiz vārda skaists kaut kam ir jāstāv vai tam ir jāseko pēc kaut kā, kas ir teikts, runāts, zināts… Bet, ja zināms, tik zināms, ka tas vairs patreiz nav citos vārdos jāizrunā, tad vārds skaists kļūst vērtīgs, izteiksmīgs, kā: skaista diena, skaista meita, skaista ziema. Diena, meita, ziema, vasara – ir vārdi paši par sevi pilni mums zināmu bagātību, vārds skaists tad to visu izgaismo. Vārds skaists nu nav tāds kā ir vārdi tumšs, gaišs, labs, tiem ir sava vienreizēja vēsts, ko tie bez citu vārdu palīdzības mums dod. Vārds skaists viens pats par sevi… Bet vai arī vārds – labs viens pats par sevi… Bet tā ir valodnieku daļa, un ar tiem ir bīstami sākt valodas. Iebaidīts sāk aizstāvēties, vēl pārkāpumu neizdarījis… Vai tas izvērtās skaisti? Tas bija arī sāpīgi, muļķīgi, tukši, vienpusīgi. Bet vai tas viss nevar sadarboties, ar vārdu – skaists? Var.

Dienās es sen Jūs vairs neatceros. Bet ir brīnums, gandrīz brīnums, ka dažreiz pēc sešiem gadiem nakts atnes sapņus par Jums. Neko reālu, neko ļoti skaidru, varbūt tikai kādu nojautu par Jūsu tuvumu, dažreiz, reti pavisam, arī tādu saudzīgu saskaršanās tuvumu, kādas mūsu vidū nav bijis. Lai kā tas ir, šiem retiem sapņiem visiem ir viena krāsa, ja sajūtas var saukt par krāsām, tā ir gaiša laimes krāsa, lai arī sapnis nav skaists – sapnis ir tikpat grūts kā dzīve.

Mēs maināmies. Jūs sen man esat svešinieks. Bijāt arī tad. Mēs nezinām sevi, ne otru. Un mēs maināmies. Bet kaut kas mūsos, mums to nezinot, dzīvo nemainījies, jo kā citādi tas varētu atspīdēt sapnī? Paša neizdomātā, neizvēlētā sapnī.

Izklausās, ka es sapņoju par Jums bieži.

Nē, ne bieži. Varbūt pat – ne reizi gadā. Gadu pēc mūsu vieglā pazīšanās laika ir saskrējis daudz. Es nevarētu saskaitīt un atcerēties sapņus par Jums. Bet sapņi atkārtojas reti, bet ar to pašu intensitāti. Tātad kaut kas mūsos dzīvo nemainīgs.

Tagad šīs pārdomas manī ierosina ziema. Pirmo gadu pēc gadiem dienvidus puslodē dzīvošu visu gadu ziemeļpuslodē, zemē, kur ziema būs dziļa un gara. Īsta, auksta, pat ļoti auksta ziema. Ziemas tik ilgi nav bijis. Bet tagad būs. Ir novembra pirmās dienas, un ir jau snidzis un snidzis. Katru rītu termometrs krīt zemāk un zemāk, jau 20, jau 30 zem… Kaut kas mūsos nemainās – šī sastingšana, salšana, šis ziemas bargums pārsteidzējā kārtā šķiet labs, visa ķermeņa (un gara protams) apsveikts tuvinieks. Ir bauda ieelpot stindzinošo gaisu, elpot un elpot. Un tad nāk sāpīgas izjūtas par to, ka neesi bijis klāt, kad ir snidzis gadu pēc gada divdesmit gadus. Esi bijis ārā no savas noliktās vietas pasaulē. Esi izkritis no savas dzīves vairāk kā divdesmit gadus…

Protams, tas tā nav.

Bet, kad apstājies piesnigušā mežā un ziemas baltums un klusums cieši apņem, tad tā liekas. Un – kļūsti pārcelts atpakaļ gadus un gadus atpakaļ savā vietā, dzirdi balsis, jūti durvju kloķi delnā, aizskar zirga purnu nojūdzot, dzirdi veco sienas pulksteni, svētku lampas gaismu… Tad – ja sāc iet tālāk šīs zemes baltajās takās, zini, ka – tā īstenība nav īstenība un šī īstenība arī nav. Vai ir kāda īstenība?

Šī ziemas taka ir skaista. Ka tā izsauc domas par Jums, liekas, dienā, domājot – Jūs varētu te būt, uz dažām stundām. Sēdēt lidmašīnā gandrīz diennakti, celties no siltas vasaras un braukt uz aukstu ziemu, iet pa sniegotu taku pāris stundas. To var tikai pusīstenībā.

Īstenībā te lēkā vāveres. Pirms sniega varēja satikt briežus. Un elkus. Elks ir lielāks kā briedis. Kā latvietis sauc elku? Es domāju – par briedi, tikai par briedi. Tie ganās pa vienam, paši lielie, tomēr arī ģimenes pulkā. Tepat takas malā. Skaties un domā – kā viņi ar saviem ragiem tiek cauri koku stumbriem, zariem? Ja apstājies, skaties un brīnies, tie arī paceļ galvas, skatās, brīnās, ko tu brīnies? Kādreiz kāds koijots aiztek. Apstājas. Apstājas, ne lai uzbruktu, bet ar tādu mierīgu zvēra skatu, kas saka – ja tu gribi kauties, esmu gatavs. Lāči nav redzēti. Ziemā lācis guļ, nav ko baidīties, ne priecāties to satikt. Kalnu lauva, lielais meža kaķis, tik tuvu cilvēku mitekļiem nenāk. Kalna galā aiz pēdējām eglēm taka beidzas un pēkšņi iekrīt apgaismotos laukumos, spožās logu rindās, lekciju, koncertu zālēs, līkumotos ceļos, kas ved gar dīvainām vienceltnēm kā pilīm, kur mūzika atkārto dīvainus akordus, mēģina nedzirdētas skaņas, strādā. Sporta un atpūtas jaunceltne stikla sienām, peldbaseinu ar maigām gaismām, teātris, jaunu ļaužu bari, smiekli, soļi, neizsīkstošs siltums ziemas vidū – mākslas koledža, visu mākslu koledža. Īstenība.

Leave a Reply