Katedrāle
Tas ir viss kā… kā mežs agrā rītā. Gaismas. Rasa. Zirnekļu tīkli – milzīgi, precīzi riteņi, pilni rasas kā stikls, vizuļo kā logi…
Vai vakarā stari iespraucas caur zariem… Vai pusdienā lapas spīd un san no karstuma…
Tu skrien par ātru! es teicu – kā mežs agrā rītā. Gaismas, augstas galotnes. Tu nevari tās aizsniegt. Neko tu nevari aizsniegt. Tu nevari aizskart zirnekļa tīklu – staru riteni no gaismas pērlēm, pielips kaut kas pie pirkstiem, nolīs slapja roka, viss pazudīs, ko gribēji satvert…
Mežs dzīvo bez tā, ka tas tev jāsatver, dzīvo, elpo, atdzēries nakts gaisa. Tu nezini nekā no tā, kā viņš dzīvo.
Varbūt tas ir kā katedrāle. Gaismas un augstumi, kur kolonas satiekas sazarojušās. Krāsainas gaismas no logiem lido telpā, nolaižas uz grīdas, krēsliem, sienām, aizskar arī tevi. Mainās. Nāk un zūd. Akmens piemiņas plāksnes grīdā – tās tu vari nostaigāt, ar saviem soļiem mīdīt. Tūkstoši un tūkstoši gadsimtos tās ir mīdījuši, bet putni un zivis, akmenī iekaltie, kļuvuši no tā tikai maigāki. Putni. Zivis. Lapas. Augļi. Āboli?
Arī āboli. Un rokas. Rokas, kas lūdz.
Rokas, kas strādā, ir vēl skaistākas kā rokas, kas lūdz!
Rokas lūdz arī strādājot.
Dzied, šalc ātrās kustībās kā putni…
Nerunā niekus!
Krāsaini burti kā puķes, izkaisīti pār iepelēka akmens plāksni. Un šīs plāksnes melnā akmenī baltas dzīslas, kā zibens šķeltas. Bet iekaltie burti, putni, lapas, zīmes un viss – lido tam pāri, visapkārt mierīgi, maigi. Tāpat kā dzīve.
Drūzmā es pamanu tavus plecus, muguru un atrodu mieru visam jūklim cauri…
Vai tu runā par baznīcu? Katedrāli?
Jā. Par visu, kas ir katedrāle. Rodēns salika divas rokas kopā, sievietes un vīrieša roku mazā skulptūrā un teica – katedrāle. Tas ir, cik vien cilvēks spēj celt ar Dieva palīgu. Kāds sniedzas ar savu roku, lai celtu šo lielumu, brīnumu. Ja es būtu uzlikusi savu roku uz tās, mēs būtu uzcēluši katedrāli.
Vai varbūt mazu, siltu būdu ceļmalā?
Telti. Saki – telti. Tagad ceļ teltis. Un vai tas nebūtu […..] telts īstums, siltums. Par daudz saskatījušies katedrāles…
Tu sāc atkāpties no pieņemtiem lielumiem.
Viss ir iebūvēts mūsu celtnē – tulpes, rozes, tirgus malšanās, rokas, putni.
Tu teici – āboli.
Jā. Āboli. Lakstoņi, kolčesteri, česesteri… Viņi ir tik cieti, ka skan, miza pieaugusi tik cieši, ka to nejūt, kad tai kož cauri, tik skraukšķ un smaržo – ne kā tie sarkansvītrotie delikātie, miza sīksta, iekšā pārsaldināts, mīksts pildījums.
Liekas – ka tuvojas pusdienas laiks.
Vēl nav viss tas par šīm akmens plāksnēm. Nekur nav redzētas, man nav gadījies redzēt tik skaistas šīs piemiņas plāksnes kā Anglijas katedrālēs, ziemeļzemju akmeņi. Un kaut ko viņi mācījušies no savām tulpēm dārzos – zivis un putni šos akmeņos iecirsti ar tulpju ziedu maigumu, gludumu.
To ir iemīdījuši to tūkstošu pāri gājēju soļi.
Tomēr šīs rokas…
Kā putni…
Jā, kad tās man sniedz ko, tās lido pretī kā putni, spārngali saskaras aizlidojot. Viņu ceļi ir iezīmēti. Mūsu ceļi arī iezīmēt – ielas, tilti. Laiks.
[….]
Šķiramies. Ņemam. Dodam. Iebūvējam šai laikā mūsu katedrāli. Kaut kas nāks un to sagraus.
Katedrāles parasti nesagrūst – Ķelnes katedrāle, Svētā Paula katedrāle Londonā…
Tikai tādēļ, ka tās nav militāri punkti.
Briesmīgs paradums iemūrēt savus mirušos lielos vīrus un karaļus baznīcās zem akmens grīdām.
Nu ne vienreiz vien viņi bija laimīgi, ja kādu atkal var tiktāl dabūt – akmeni virsū.
Es negribētu gulēt zem akmens grīdas. Kaut kur kalnā, kur vējš pūš.
Tā. Nekur tu negribētu gulēt – kalnā, kur vējš pūš, to gribētu tādēļ, ka tu domā, ja tu vairs nevarētu elpu vilkt, kā tas pienākas beigās, tad vējš tev vēl pūstu dvašu krūtīs… Un ja vairs ne citādi – tu katrā ziņā vēl būtu putns vai tulpe.
Kanādā, Frazera upes krastā, mazā pilsētiņā kādā muzejā ir akmeņi no šīs upes dibena – viņos var atrast, ieraudzīt vai visu, kas norit dzīvē: cilvēku sejas, ziedi, veseli krasti ar viļņiem, akmeņiem, kā iefotografēti viņos. Šie akmeņi tā iemīlējuši to, kas bijis ap tiem, ka tie šīs dzīves attēlus ieslēguši savās akmens sirdīs. Pāršķel tādu akmeni – atrodi iezīmētu tur viņa sapni.
