Krekli (Ķikure/Kikure)

[Krekli]

Bez šiem krekliem, bez apģērba, kā to lai saka, piemēram peldbiksēs vai īsā rīta mētelī K. k. nemaz tik lieliski neizskatījās. Lai gan slaids un plecīgs diezgan, viņa kājas, salīdzinot ar kādu sportistu vai tāpat vien labi attīstījušos vīrieti, bija tievas, muskuļi nesagrupēti klasiski, saules maz redzējuši – tie gandrīz rādīja sava īpašnieka vecumu, tas ir, tuvošanos vecumam un kaut kādā veidā – vienpuišību. Bet šīs pašas kājas sedza labi gludināti bikšu stilbi, tā, kad viņš nostājās, vairāk balstoties uz labās kājas, kreiso celi mazliet pietuvinot labajai, ar pēdas pirkstgaliem mazliet uz iekšu, papēdi mazliet atšautu sāņš – no tā nevarēja atraut acis, elegance, iedzimta vai ieaugusi dzīva elegance, dzīvs, staigājošs modelis no vīriešu modes lapas.

Varbūt bija arī tā, ka pats šīs elegances īpašnieks stāvokli labi, kaut varbūt arī pa pusei neapzinīgi nojauta un vairāk rīkojās apģērbties. Viņš ieradās birojā, viegli garām soļodams sekretārēm, deva katrai savu īpašu skatu, sveicienu, ar acīm, lūpām vai kādu gandrīz citiem neuztveramu zīmi. Ja bija pavasaris, viņš pat nekautrējās katrai nomest priekšā uz papīriem vijolītes ziedu. Viņam tas neko nemaksāja. Bet atmaksājās. Kārtu kārtām atmaksājās. Nāca vēlēšanas – viņš bija izvēlētais. Nāca kas darāms – viss kļuva izdarīts. Nācās kādu nepatīkamu darbinieku atlaist – aizstāvētāji bija viņa pulka. Viņš varēja atļauties pat nežēlību, asumu, gandrīz nelietību. Ja kāds arī iekšēji protestēja – sacelties nebija vēlami sava stāvokļa dēļ, un vispār – priekšnieka amats nebija viegls un lielais vairums ļaužu ievelk galvu plecos – lai darās cits, mazāka vietiņa, mazāka bēda. Nauda tāpat kaut cik iepelnās. Bet K. k. mīlēja komfortu un ievainot cilvēkus viņam nebija grūt, tas ir – viņam izdevās vienmēr izvest savu nodomu, gribu un pavēles – citus ievainojot mazāk, nekā tas būtu izdevies kādam mīkstākam raksturam. Jāpasaka skaidri un īsi – tā tas ir un tā tam jābūt – tad vieglāk pieņemt pat savu zaudēšanu kā tad, ja izlēmējs stiepj pavēli gari un iekšēji vaimanā iznīcinātajam līdz.

Tās bija acij pievilcīgas lietas jau tāpat vien, bez valkātāja, bet kad k. ietērpās šais kreklos, kravatēs, uzvalkos, tad kā sieviete, tā vīrietis bija padoti viņa varai. Varētu teikt – kreklu varai. Varētu un arī nevarētu. Neviens bez krekla nestaigāja, bet tā, kā K. k. staigāja, tā staigāja tikai izredzētie, jo viņa krekls un kravate pār to gulēja tik gludā, spožā, piegulošā saskaņā, ka citiem atlika tikai nolaist rokas. Viņa padotais augstākais ierēdnis Vilis, viņa draugs savā ziņā, nevarēdams skaudīgu aci novērst, nenocietās atklāti iejautāties: “Kā tu to dari, kā tu to panāc? Jaunpirkts krekls arī tāds nav.”

“Nē, nav. Es katru jaunpirktu kreklu izmazgāju, pirms velku mugurā.”

“Un?…”

“Un izgludinu.”

“Pats gludini?”

“Kā citādi. Tu zini, ka svarīgas lietas citam nevar uzticēt.”

Vilis noskurinājās, nē, pie tā viņu nedabūt.

“Tad tomēr jādod tīrītavā.”

“To var, bet tur darbs nekad nav pilnīgs. Pats gludinot tu, jau to darot, iedod kreklam savu gribu, kā tam jāstāv, jāsēž, jākalpo…”

Vilim atlika tikai noskatīties, dabūt viņu virtuvē pie makaronu un mērces sagatavošanu, to vēl varēja, tas nebija gluži nepatīkami – eļļa, sviests, tomāts, ķiploks, pa kripatai no dažām garšvielām, tējkarotīti tā un vēl kaut kā, bet ņemt gludekli rokā, karsēties un smirdināties… Vilis gandrīz būtu teicis – tas jau sagrauž vīrieša stāju – bet tāds teiciens būtu atlēcis no K. k. kreklotās krūts kā piliens no karstas dzelzs. Vīrietība, kāda tā vispār bija, bija K. k. kā skrūvēm saskrūvēta, viņš bija kā tikko pārbaudīta mašīna, tā priekšā noliecās kā vīrieši, tā sievietes. Beidzot pat tie, kurus tas izsvieda no vietām, saņēma kā kucēnus pie skausta, un tie sakrita maziņi savā ādā, kad tos stiprā roka izcēla un pārvietoja. “Tā nu gan nevar, tā nu gan nevajadzētu,” daudzi pie sevis, bet nedzirdami, tikai nedzirdami, nomurmināja un – uzsmaidīja. Smaidīja no visa spēka, lai ilgāk noturētos savās vietās un arī lai tas netīrais darbs pašiem nebūtu jādara. Dažam pienācās atlaišana, pārcelšana no vietas u.t.t., vienmēr cilvēku, darbinieku pūlis bija jāuzmana, jāravē, jāizdarina kā dārzs. Bija dažreiz pāra indivīdi, kas visā birojā malās kā zvirgzdi riteņos. Un tomēr – cilvēkam nekādas vainas. Nekāds sods nepienāktos – bet tam jānāk un jānotiek. Un kādam tas netīrais darbs bija jādara. Tā bija viena lieta, kādēļ K. k. tik droši turējās savos sedlos. Viņa darbs nebija viegls, mazākais ne personai ar mīkstāku iedabu. Daudzi kāroja ieņemt viņa vietu – augstā alga, stāvoklis, kundziskā dzīve – bet ņemt to visu ar to, kas tur nāca līdz, ar izlemšanu, izdarīšanu, ar neiežēlošanos un nebaidīšanos. Pat sieva viņam kādreiz, satiekoties pie brokastu galda un paklausoties viņa dienas darbības programmā, teica – “Un zini, tu esi jau īsts soda izpildītājs.”

“Tu domā – bende.”

“Nu… jā. Ja to saka angliski ‘executioner’ – tas izklausās labāk, piemērotāk. Bende ir vecs vārds un jaunam laikam vairs neder. Bende ir cilpa, cirvis, un galva noripo. Pārāk īsi un ātri. Executioner – to tu nezini, pa kurām durvīm tas nāks, pie kura galda tas jau sēž.”

“Kādam tas ir jādara. Tam vecam kasierim ir jāiet. Divi nevar valdīt. Viņa idejas viņš nevar bāzt vienmēr priekšā un kavēt un traucēt. Viņam ir savi aizstāvji. Bet manā pusē ir vairākums. Cīņa būs nikna. Bet viņam ir jākrīt. Un, jo ātrāk viņš to saprot un klusām padodas – jo labāk viņam pašam.”

Sieva nodūra acis savā kafijas tasē. Tad paskatījās uz sienas pulksteni. Tas bija kā mājiens arī K. k. paskatīties uz to, tad celties, ieskriet vēl vannas istabā un tad pa durvīm ārā.

Tur, mašīnu atslēdzot, viņš paskatījās uz margrietiņām dārza malā. Niecīgi ziediņi. Bet spirgti, dzīvi ziedi. Viņš noplūca trīs un aizbrauca ātri, bet ne pārākā steigā.

Ieejot birojā viņš nolika ziedus trīs sekretārēm katrai uz rakstāmmašīnas. Pakavējoties ilgāk pie pirmās, noliekot citām divām tos it kā tikai – formas pēc. Citā rītā šī pakavēšanās ilgāk notika citā kārtībā un viņas sarka un smaidīja, un darīja, cik varēja tur pie saviem galdiem un visur, kur kādreiz krita tā balss. Un K. k. apstājās pie… un pie… un tad cieti apsēdās savā istabā pie sava galda, atstājot durvis paviru.

K. k. pats gludināja savus kreklus. Viņš to darīja ļoti rūpīgi, labāk kā tīrītavā. Sieva viņam pa prātam nebūtu varējusi to izdarīt. Viņa otrā sieva. Pirmā, protams, to mēģināja un, lai gan tad vēl viņa prasības nebija tik lielas, viņa tomēr nespēja uzdevumu veikt. Un viņš to pameta. Otrā pameta viņu, bet ne vienā, ne otrā gadījumā (pamešanas) lieta nesaistījās ar krekliem. Tas ir ar to gludināšanu. Jau tuvāk – ar to valkāšanu.

K. k. gludināja savus kreklus reizi nedēļā un kāra tos glīti citu aiz cita sievas skapī. Pareizi iztaisnotas un izliektas, piemērotas kakla saites turpat virsējā plauktā vai pārmestas jau pār krekla plecu. Katram kreklam bija izvēlēta sava piemērota kakla saite, bet pēc sava gara stāvokļa vai kā cita tās varēja mainīt.

Leave a Reply