[Mākslas Izstāde]
Es biju droša. Mēs braucām labu stundu. Ceļmalās dažās vietās bija puķu un zāļu, un labības bagātība, pirmā rudens dzeltēšanas skārumā, siltuma un aicinājuma pilnas. Universitātes pilsētiņas daļa ap to un kalns, un mežs, un jūras līcis bija nobriedušāka, lielāka stila pilns, kā cerēts. Tur bija veci koki vecu ēku priekšā kā Eiropā, laukumi ar augstu strūklaku, kas izskatījās šalcošs kā bērzu puduris, bet pats laukums bija kails, mazliet putekļains, viss sarkanīgu, gludu ķieģeļu bruģis.
Dažas skulptūras, kāpnes uz citu laukum. Bet to visu mēs tuvāk apskatījām vēlāk, pēc mākslas nodaļas māju visu telpu un audzēkņu izstādes un kāda Ņujorkas mākslinieka izstādes apskatīšanas. Mēs tur visās šīs darbnīcās pavadījām pāris stundas. Skulptūras un keramikas darbnīcas bija bez gala un malas, ar visādām mazākām telpām un gaiteņiem no viena otrā, no cita citā, kur bija dedzināšanas krāsnis, mālu jaukšanas ierīces, trauku virpošanas, trauku žāvēšanas, skulptūru uzglabāšanas utt. telpas. Lai gan bija vasaras kursa darba laiks, telpas bija gandrīz pilnīgi pamestas. Izņemot pāris cilvēku pa visu lielo nodaļu pasauli. Jā, mēs satikām 5 cilvēkus un trīs no tiem izstādē. Tātad – strādājot tikai 2.
“Rītu ir kursa slēgšanas diena,” B. teica, “un vispār te neviens īsti darbā nekad neiestieg. Atnāk ar nokavēšanos pabūt, kaut ko paknibināties pēc programmas, un aiziet.”
Tā likās, tur pēc dzīva modeļa nekur nestrādā – nebija nekur kaut cik līdzīgu iesāktu darbu. Visādi mēģinājumi šur tur. Kāda paslepena, pusslēpta knibināšanās, meklējot, eksperimentējot kaut ko, cerībā uzsist kādai naglai uz galvas – atrast kādu jaunumu. Kā aklai vistai graudu. Māksla lodāja pa slēptām pazemes alām, perinot, meklējot, gaidot, liedot ārā no vecās ādas utt. Tomēr kas varētu teikt, ka tas nebija auglīgs laiks, katrs kaut kur kaut kā mēģināja aizskart kādu stīgu – radīt mūziku. Teikt – klausāties – vai tā nav jau mūzika? Vai tas nevarētu atgādināt, likt iedomāties, kāda ir mūzika? Šīs pelēkbaltās lupatas ( ) ar adatām, naglām, uzspraustas viena pār otru, redzams, tikko atrullētas, apakšmala vēl mazliet uzlocījusies, šīs tikai lejā mazliet gaiši zili, gaiši rozā un vēl gaišāk zili iekrāsotas lupatas – patiesi gleznošanai sagatavoti audekli, nu gan – fabrikas sagatavotie rullī, pirktie gleznošanas audekli ar mazliet gaišā krāsā iemērkto apakšmalu – vai tie jums nekā nesaka? (Maksā 2000 dolāru gabalā, jeb tas ir šie trīs četri viens uz otra saspraustie audekli kopā).
Mēs apstājamies un lauzām galvas – mēģinām noķert pirmo iespaidu, pirmo mūsu domu, tos ieraugot, pēc tās būtu jāvadās, jāmēģina atrast ceļš uz šī mākslinieka noslēpumu. B. d[omā], ka tiek liek ieraudzīt apkārtni, grīdu, griestus, varbūt. Varbūt – tā miglainā rītā kūp kāda ūdens virsma kā tas gaiši zilais? Pretīgi tie katrā ziņā nav. Mana pirmā doma varbūt bija – “Nu kas ir? Kas notiks? Ko radīs? Kas sāksies?”
Divas jaunas meitenes, kas ir B. kolēgas, saka – daži domājot, ka tas viss esot ziņkāres radīšanai – skatīties, celt virsējā audekla malu un lūrēt apakšā – kas ir uz tā audekla? Mani tas tā neierosina. Es ļoti labi zinu, lai arī nezinu kā, ka tur nekā nav apakšā, ka tur, lielākais, varbūt ir tāda pati, mazliet krāsā iemērkta lupata.
“Varbūt tā ir dzīve,” es saku. “Tās ir mūsu dienas, viena uz otras, katrā jaunā mēs kaut ko gaidām, un ir tikai mazliet krāsas, un mēs to uzspraužam uz tādas pat iepriekšējās?…”
Bet tā ir īsa, nieka doma. Tādas dēļ nevar saukties mākslinieks, rīkot izstādi, prasīt 3000 dolāru. Varbūt var? Varbūt ļaudis pat tik daudz nedomā, ejot no dienas dienā. Varbūt ir jāšauj ar lielgabalu, lai kādam liktu dzirdēt, kā sīc ods. Austrālijā kāds mākslinieks aptina krastus, klintis pa dažu kilometru jūrmalas apkārtnē ar plastiku, lai radītu jeb rādītu – skulptūru.
Nekā, izņemot neziņu, izstāde nedod. Varbūt tomēr – mazu vēlēšanos šo neziņu uzveikt, atrast atbildi, izpētīt. To, ko mēs gribētu.
Dzīvāki tad varbūt bija apaļie ūdens un mālu pilnie trauki kādā keramikas apartamentu katakombā, tie klusajā, cilvēku tukšajā telpā gandrīz reibināja kā tādi bumbuļaini, brūngani un visādi akači, bija jājūt savas kājas, savs augums un tā balanss, jāuzmanās, lai negāztos kādā iekšā, un vēl tālāk kādā vēl mazākā telpā kaut kur bija B. d[arbi] nolikti atvilktnē. Es pēkšņi domāju – “Kāda vella tu mani te vadā? Galvu nodūris, kā ūpis savās ūsās. Vai tu gribi mani? Vai es gribu tevi? Vajadzētu gribēt. Tepat, kā Kafkas stāstā, mesties uz grīdas…”
Kāds bīstams dūriens iedzēlās manā ķermenī. Tikai uz mirkli un izdzisa. Bet tas varēja atkārtoties. Varbūt. Un ja, lai arī ass un pat bīstams, patvarīgs, tas tomēr bija – nabadzīgs, tās nebija tās liesmas, ko viņa pazina, kas ugunīs sagrāba viņai ķermeni toreiz, tuvojoties D. durvīm. Viņas ķermenis pēkšņi sāka ziedēt, liekties kā zieds uz sauli, viņa nebija redzējusi vairs ielu, apkārtni, viņa bija gribējusi mesties tur uz D. durvīm un bija paklupusi pār kāda bērna vilktiem spēļu ratiem un atjēgusies. Un šī nejaušība, šis bērns pēkšņi viņas ceļā bija nelabā kārtā sakārtojis viņas domas. Nelabā. Jo pareizais ceļš viņai tomēr būtu bijis toreiz – mesties D. durvīs. Un tagad – uz grīdas. Nu mazākais nebūtu nekā bīstama. Nekā, kas varētu ievainot, ja tas, ja lielākais tas varēja būt mazliet patīkami. Bet tiktāl viņa domāja tikai vēlāk. Tur, tai brīdī viņa tikai savilkās stingrāk un atstāja šauro telpu.
