Medus (Ķikure/Kikure)

[Medus]

Man te stāv pielietas 4 burkas ar tīru medu, no šīm Kalifornijas bitēm. Tās ir gan sūtītas no Kalifornijas, bet laikam viņu ģimene skaitās — Itālijas bites, dzeltenas, ar strīpiņām, krāsa diezgan līdzīga lapsenēm, daba nē — gluži mierīgas un labas, cik nu bitei tādai jābūt. Mājās mums bija pelēkākas, mazliet arī it kā pūkainākas bites. Pēc grāmatām — tādas esot Kaukāzu bites. Mammai vienas bija niknākas, otras mierīgākas. Bet cik es varu atcerēties, viņai bija kādreiz (sākumā, kad viņai bija jāsāk saimniekot vienai) kādas tumšas — melnas bites, kas bija ļoti negantas. Kur tās palika — nezinu.

Tēva laikā, jau cik es varu atcerēties, mums arvien bija bites. Kādas uzlabošanas metodes — jauni, pasūtīti Dadana stropi, nāca vēlāk, kad es jau biju varbūt gadi 10. Tad tēvs pasūtīja lielus, pēc parauga taisītus stropus, bet arī pirms tiem viņam jau liekas bija Dadana stropi — tie ir tādi kā šie, mūsu, tikai mazāki, kā vēlāk pasūtītie. Tie varēja būt arī šai, mūsu lieluma. Bija krāsoti, dzelteni un zili. Jaunos, lielākos stropus nenokrāsoja. Neatceros, vai pirms tēva nāves tie maz tika lietoti — tie stāvēja uz “istabas augšas” — tas ir — bēniņos. Un ziemās, rudeņos, mēs tur likām ziemas ābolus, šais baltajās, tīrajās kastēs. Mātes laikā, lielie stropi, divi, trīs, bija lietošanā dārzā, un uz bēniņiem vēl tāpat citi bija atstāti ābolu glabāšanai. Lai arī stropi, tā tad bija sataisīti vairāki — varbūt pusducis, tomēr neatceros, ka tēvs būtu domājis iekārtot lielāku dravu. Viņam bija daudz darba ar citu, lielo saimniecību. Bites bija tikai “priekam” un medum pašu vajadzībām. Bites pirms pirmā pasaules kara, tas ir šī gadsimta desmitgadu beigās, mūsu apkārtnē bija visās labākās mājās. Medus, labs medus nāca galdā ikdienā un svētkos. Svētkos tam bija jābūt uz galda neizsviestam, skaistos gabalos — šūnās, uz skaista šķīvja, lai par to priecātos — par tā garšu un izskatu, lai izgaršotu un apspriestos — cik viens vai otrs medus smaržīgs un labs. Uz sviestmaizēm medu lika ikdienas dzīvē. Mums bērniem medus neko labi negaršoja. Varbūt tādēļ, ka tā vienmēr bija diezgan. Kad uzlika jaunu medus kāri uz šķīvja, tad dažas dienas tas bija cieņā. Vēlāk tas stāvēja līdz ieskāba vai sacukurojās, mātei bija jābaras un jāatkārto — lai noēdu to medu… lai var likt jaunu.

Tēva laikā, tas ir pirms pirmā pasaules kara, bija modē bišu balles, tas ir — viesības ar medus ēšanu, runāšanu par bitēm un dažreiz (varbūt arvien) arī medus “kāpšanu, tas ir — iešanu pie bitēm un pa tiešo rudens laiku medus izņemšanu. Varbūt šīs balles varēja arī būt vasarā — jau pie pirmā medus ņemšanas. Lai dabūtu tīru, viena veida ziedu medu, medu izņēma pēc katra ziedu laika — pēc liepām un pēc āboliem. Rudens medus skaitījās ne tik “smalks” — rudens medus bija rūgtāks un tumšāks krāsā, galvenokārt ienests no viršiem.

Mūsu, Ķikuru bitēm, bija labas ganības — daudz pļavu, daudz mežu, ar izcirtumiem, kur auga avenes, zemenes un vēlāk virši, un — mūsu pašu lauku vai visi zem āboliņa, sarkanā, ko bites gan vāji var izmantot, bet arī baltā un iesārtā, kas laikam ir pieejamāks bitēm, un pāri upei, Augstkalnu mājām apkārt bija lielas liepas.

Tēva laikā tēvs rīkojās ar bitēm, māte tikai palīdzēja, kad to vajadzēja. Pēc tēva nāves māte, tāpat kā ar visu citu saimniecību, rīkojās viena. Neatceros, varbūt viņa bišu saimju skaitu samazināja. Viņas laikā, līdz pēdējam, tas ir bēgšanas, mums arvien bija 2 vai trīs bišu saimes. Pie bitēm pieiet, ar viņām darboties, tās kopt un pareizi, kaut cik pareizi visu izdarīties, tomēr — nav gluži viegla lieta. Grūt ir saņemties — kurināt dūmeni (kas parasti nejauki dziest ārā) un tīt galvu kādos plīvuros, aizsiet piedurkņu galus — un ķerties stropam klāt…

Man vēl tagad skan ausīs mātes vārdi — Jāiet pie bitēm, jāiet pie bitēm… Dažreiz tie tika teikti skrienot citos darbos, dažreiz taisoties pasvētīt svētdienu. Laiks labs — nu vairs nevar atlikt — jāiet pie bitēm…

Mums tas bija ne silts ne auksts, viņas rūpes. Gan jau kad īsti vajadzēs mamma ies pie bitēm, kad saņemsies. Ja viņa teica lai sameklē trūdiņus (satrūdējušus koka gabaliņus dūmenim) mēs viena vai otra, vai treša, (mūsu vienmēr bija apkārt mazākais trīs — es, māte, Vilma, vēl kāda mana draudzene…) to labprāt izdarījām. Jau grūtāk bija iekurināt dūmeni, un — to parasti izdarīja māte pati. Nu pastāvēt istabā pie loga, padot nazi, vai šķīvi, vai kaut ko citu — arī tas nebija grūt. Vēlāk māsa, kas gāja Priekuļu lauksaimniecības skolā, mātei palīdzēja nopietnāk un var teikt — prasmīgāk. Es arī vēlākos gados dažreiz gāju līdz pie stropiem, bet lai gan māte teica, ka viņai daudz vieglāk, es tur neko lielu šķiet neizdarīju. Un liekas — es tur neiemācījos neko. Varbūt šis tas, kas palicis atmiņā ir no sarunām par bitēm, ne tieši no darba dārzā. Medus mums katru gadu bija vairāk vai mazāk diezgan. Varbūt arī tikai māte juta labāka gada svētību un vājāka medus gada trūkumu. Medus nebija kārota ikdienas barība, ja gribējās kaut kā salda, vienmēr priekšroka tika dota kādam ievārījumam. Medus toties bija iepriecinājums acij un arī tādās reizēs — garšai, kad to lika svētku galdā. Tāpat medus bija delikāts un labs atlīdzinājums par šādiem ne tādiem pakalpojumiem, kas ar naudu it kā nebija atlīdzinājāmi — par laivas salāpīšanu, zirga lietu salabošanu, kādu svētdienu ganos iziešanu, par kapa apkopšanu, kur tas nāca kā sevišķa labvēlība klāt citam graudā un naudā, medus vienmēr bija labs ciema kukulis uz mājām, kurās bites nebija, un — medus arī arvien labi izpalīdzēja galdā, ja gadījās negaidīts viesis. Jāņos un ziemsvētkos medus bija neiztrūkstošs. Vienmēr, gandrīz visos minētos gadījumos, medus gāja šūnās. Tikai vēlāk, varbūt pašos pēdējos gados, medu veda izsviest, ikdienas lietošanai, bet goda gadījienos — tika šūnās.

Ka viss tā patiesi bija — un pēdējā gadā bēgšanas gadā, medus bija sevišķi daudz, un tas bija izsviests un piena kannas ar to piepildītas, par to liecina tas stāsts par bēgšanu un gāšanos braucot bez ceļa zem krievu lodēm (varbūt arī vācu) un par to, ka Inesi tā medus kanna gandrīz nospieda. Cik man atmiņā, tad tā kanna nebija viena, bet divas, vai pat trīs. Nē, varbūt vezumam kur Inese gāzās, kannas bija gan trīs, bet visās nebija medus.

Dažreiz vasaras dienās, mēs gurķu grēdā pameklējām pēc slaida, gara gurķa, un ēdām zaļas garenas šķēles aplietas ar zeltainu medu. Pēc tam vajadzēja iet peldēties, jo arī uzmanīgi ēdot mēs nopilējām ar medu, un ja nu reiz kāds ir kļuvis medains, tad mazgāšanās ir vienīgais līdzeklis, kā tikt no lipšanas brīvā.

Leave a Reply