Rozā krāsa (Ķikure/Kikure)

[Rozā krāsa]

Laistīju dārzu. Tas ieved kā sapnī – koki un krūmi tik daudz, tos ierauga citu pēc cita, nedēļām, mēnešiem neredzētus, pēkšņi ieraugu un domāju par viņu likteni – ko viņi piedzīvojuši? Kāda diena bijusi, kad tie stādīti? Ko cilvēki domājuši, tos stādot? Kādi notikumi cilvēku dzīvē ielenkuši koku dzīvi?

Rozes tikko plauka, kad Gustavs precējās. Visi bija baznīcā. Māja bij pilnīgi tukša. Es biju te un skatījos uz rozēm, rozes plauka acīm redzot un smaržoja miglainajā naktī. Bet istabā bija lepns pušķis pirktu rožu – baltas un sarkanas. Tagad ziemsvētkos bij bāli iesārtas. Ļoti skaistas. Šī rozā krāsa man. Es saku. Laikam arī – zinu. Es liku uz mazā galdiņa rožainā krāsā puķes no paša sākuma. Stellas kundze lika uguns sarkanas visur. Jo tad visur ziedēja spilgti sarkanas ģerānijas. Es atradu iesārto krāsu, jo tā piestāvēja mazā galdiņa pelnu traukam un izšuvumam zem stikla. Un tad Gustavs pie šī galdiņa strādāja. Un smēķēja cigārus. “Mans brālis jel atkal neņemas ar cigāru smēķēšanu?…” Andra teica, ienākot kādu vakaru. Gustavs ņēmās ar cigāru smēķēšanu… Un uz mazā galdiņa toreiz varbūt pirmo reizi bija iesārta puķe. Es domāju, ka tā ko nozīmē, kad to tur liku. Viņa tur piestāvēja, citu krāsu tur nevarēja likt. Es tomēr kaut ko domāju. Man – bija jāliek, es liku puķi tur. Es neteicu, ka kādam tā jāatrod, jāredz… Un es liku tur citas – tikko manāmi iesārtas – smaržīgos vīteņus un tad rozes. Rožainās rozes. Skaista tāda klusuma pasaule. Krāsa klusi kvēl. Nedzirdami skan – un kāds dzird. Netic, ka dzird – bet dzird. Tā ir mīlestība. Labvēlīga. Maigums. Kādas dzīvības uguns degšana, ilgas pēc citas uguns, lai liesma mirdzētu gaišāk, lai degot kaut ko ieraudzītu, atrastu, izpildītu. Ko? Kas to zina? Tā ir staigāšana miegā. Mēs ejam. Kaut kas liek mums iet. Mēness gaisma. Mēness gaisma? Varbūt. Bet kāda mēness? Dažreiz naktīs nav mēness, kad mēs ejam. Ziedi spīd naktī kā mēness gaisma.

Laistīju dārzu, un tas atraisa izjūtas, domas, dzīvību. Šorīt nesu istabās rozes un gardēnijas – tās arī modina dzīvību. Citādi visa diena aizmigusi. Gustavs nekad neatnāk tai brīdī, kad laistu dārzu un esmu atmodusies. Reiz viņš atnāca. Un reiz viņš bija pretī, kad nesu rozes. Bet reiz debess spīdēja ziedos, un Gustavs nenāca. Norietoša saule meta gaismu mākoņos, un mākoņi meta gaismu ziedos. Ziedi man sejā, logos, ceļā, visur. Viss skanēja nedzirdami. Viss bija pilns krāsu gaismas. Dārzs bija nolaistīts, un zeme smaržoja. Ir gluži pasakaini laistīt rozes. Lietus, tas ir ūdens strūkla kā lietus, līst un līst. Un zāle un zeme smaržo, un lapas smaržo un čalo, dzīvība pošas rozēs. Kur mana dzīvība? Es liecos tuvāk, tuvāk rožu krūmiem, jūtot, meklējot dzīvību. Ja tad Gustavs pienāktu, es varētu atvērt viņa dvēseli un ieiet. Bet ko es tur darītu? Man jāiet ārā no turienes jau sen. Tikai atmiņas lai paliek: te reiz kādas sievietes dvēsele ienāca manī paciemoties! Reiz es iegāju kādā dvēselē paciemoties. Reiz es dejoju ar kādu dvēseli. Neprāts!

Bet tā ir patiesība. Mēs nebijām runājuši ne vārda, bet mēs to zinājām. Prasiet Marselam Marso, viņš jums pateiks par klusumu. Mēs dejojām, tas ir, mūsu dvēseles dejoja kāda komponista ģēnija valsi. Kāds jauns komponists, varbūt arī ģēnijs, par šī valša melodiju izteicās nicinoši – esot maza, muļķīga melodija. Droši vien taisnība. Bet šīs mazās, muļķīgās ģēnija melodijas ir tik stipras.

Pēc pusgada mēs nejauši pagājām ielā viens otram garām, un sejas mums laistījās necilvēcīgā daiļumā. Un nedēļu pēc tam un šad un tad vēl pēc gadiem, mēs [..]ijām šai ielas stūrī, lai ieraudzītu nejauši viens otru. Daudz piezobotā rozā krāsa var būt tāda pat kā muļķīgā melodija. Rozā krāsa var runāt, tas ir, var klusēt to pašu, ko kura katra cita. Tas bija tikai mirklis, kad mēs ielā pagājām viens otram garām. Es esmu tev pretī šai mirklī! Mirkļa pietiek, lai satiktos.

Leave a Reply