[Sarīkojumu zālē]
Es nonācu pilsētā, kur biju pirms pieciem gadiem. Iegāju tanī pat sarīkojumu zālē, kur pirms pieciem gadiem. Bija līdzīgs sarīkojums un tie paši cilvēki. Es kādam pūlī uzsmaidīju, ko pazinu, pamāju pa pusei, jo nezināju, vai viņš mani pazīst. Bet viņš atsmaidīja un atmāja, it kā viņš pazītu. Tas bija labi, jo tas mani noturēja līdzsvarā. Šo deju es agrāk redzēju tik reiz, pirms pieciem gadiem, es nepazinu to labi, tās smaids mani iepriecināja, un es neredzēju pārmaiņu viņā, nejutu pārmaiņu sevī.
Bet nākošā pusstundā, stundā – es šausmās atstāju zāli. Man nāca klāt seni paziņas. Visvairāk sievietes – un tās bija kā no ēnu valsts: viena bija sakritusi un tumša kļuvusi, un pār šļauganu vaigu sāka tecēt asara. Es noskūpstīju vaigu un satiku citu seju. Tā bij izplūdusi un kļuvusi tumša, un acs sarāvusies ar spožumu kā stara atspulgu alas dibenā. Un kāda nostājās man priekšā ar smaidu, bet es slēpu šaušalas. Skaistās, lepnās sievietes vietā bija izmisis vieplis, es neuzdrošinājos to uzlūkot tieši. Man likās, seja bija satīta lakatos kā mūmijai un drēbes nokarājās līdz grīdai. Bet tā tas, protams, nevarēja būt – katrā ziņā viņai bija moderns tērps, cepure, krāgas vai šalles – tikai viņas vecuma sakropļotā seja man radīja spocīgo tēlu. Protams – viņa šinīs piecos gados bija zaudējusi vīru. Bet tas nebija tas… Tās nebija žēlabas par vīru, tā bija bezcerīgā cīņa pašai par sevi.
Kāda cita, kas pirms pieciem gadiem bija koķeti vijīga kā piemiegtu acu smīnu, bija pelēku galvu, un drēbes plandījās ap kaut ko vāju un sīkstu. Vēl kādu es redzēju tikai no muguras un iesāņš – tās gaišo, lāsaino matu vietā bija sārņu, nespodru pinku kodaļa un acs… Es neskatījos, es neredzēju!
Ar vīriešiem bija tāpat. Kādas zēniskas sejas vietā bija sarāvies, pelēks, krunku kamols. Un kāds bija balts. Kādēļ viņš tik krītaini balts? es domāju. Bet viņa baltums bija tīrs un cēls, un es uzsmaidīju, tam pieejot. Viņš lēni skūpstīja man roku. Un nezin, vai tas nebija pirmo reizi manā mūžā, ka man patika, ka man skūpsta roku. Mani tas aizkustināja. Paldies – es teicu, un man gribējās raudāt. Tā bija briesmīga polonēze. Tikai viena sieviete mani pārsteidza – viņa nebija mainījusies. Un pēkšņi citu sakritušo vidū viņa man šķita jauna, pavisam jauna. Un kāds vīrietis nebija mainījies, viņš bija vēl stiprs un ciets kā ozolā cirsts, bet – vēl nebija viņa laiks.
Es bēgu no zāles, kā es izskatītos, ja es pēc pieciem gadiem paskatītos uz sevi spogulī – briesmīgi iedomāties. Citi paskatījās manī, tie redzēja.
