Sastrēgušās nebūšanas/Pārbūves (Ķikure/Kikure)

Sastrēgušās nebūšanas

Gandrīz jānāk pie atziņas, ka – manas atziņas, manas attieksmes pret cilvēkiem, mani uzskati etc., ir bijuši maldīgi.  Cilvēki nepanes, ja tos ciena, respektē.  Cilvēkiem (rupji runājot, un dusmās tā runā…) ir jāver riņķis degunā, tikai tad tie neizbradās tavu dārzu.  Esmu tā pie zemes noplicināta ar saviem divi padomniekiem, ka man ir izsists viss prieks meklēt kontaktu ar cilvēkiem.  Es gribētu noslēpties, neredzēt nevienu.  To es arī daru.  Bet tas nomelno visu gaismu ikdienā.  Sāku redzēt visur tikai kreiso pusi.  Lai gan meli tie nav.

Tepat šis “būvstrādnieks”, kas pārbūvē to stūra istabu: solītājs un lielībnieks, plukata, melis, dzērājs un slinkotājs, darbs neiet uz priekšu, kā solīts, neviena lieta “neguļ” kā vajaga.  Caurumu logam izmūrē par lielu, stiklu nogriež par mazu, durvis, kas bija par garām, ņem un nozāģē par īsām, aizmūrē ciet ventilatoru.  Kā tādi var celt mājas, pilsētas?  Kā ar tādiem valsts darbi var iet labu ceļu?  Dzīve bojājas.  Visur cildina necilu darbu un ražojumus, bezgalīgos pieražojumus.  Unioni aizstāv sliņķus un neprašas.  Žēl un kauns, kur brīvība noved.  Un nebrīvībā?  Labāk?  Ak, nav ko tā runāt.

Un es staigāju, tā sakot – ar cepuri rokā pret cilvēku, cilvēci, sabiedrību…  Bet kāda jēga dzīvot cilvēku vidū kā vēršu dzinējam ar pātagu, suņiem un neuzticību?  Tomēr arī Dzintra šorīt, runājot par kāda vakar satikta cilvēka problēmām un vainiņām, teica, ka nodarītas nepatikšanas ir jāatdara ar nepatikšanām.  Dots pret dotu.  Nevar vien piedot un piedot, un pieciest, ir jāsit pretī tikai tādēļ vien, lai iesistu un – liktu just tam viņa darīto.  Mans melīgais izdevējs saka – sūdzat mani, ko jūs ar to panāksit?  Es panākšu to, ka jums būs nepatikšanas, kas jums pienākas, jo jūs tās darījāt man.  Patiesi man būtu jākustina ārā arī tas pirmais lielais jau piedotās lietas nejaucēns… Bet visi kā vienā balsī – ko tur, viņš pavājš, viņš nevar, viņš jau nav blēdis tikai…  tikai – kas?  Tikai – blēdījās… Nelabums un skumjas.  No miega maizi neceps.  No skumjām arī nē.  Tikai – no darba.  Bet, ja stāvi tur, kur no darba – arī nē?

Nezinu, vai esmu kalnos vai pie jūras, man pretī un apkārt liels, smags, svešs elements, līdz acīm tanī.  Nekustos.  Nezinu, kur mala. Malas nav.  Esmu izgājusi no sevis, jo tie, ko es vēlos pamest, kas ir mani iznīcinājuši, no tiem – esmu es pati… Tie ir no manis un es no tiem, bet es vēlos prom, jo tie vairs nav tas, kas es esmu… kas es biju?…  Vai tiešām es kļūdos, ka vari kļūt pazudināts no – savējiem?  Un citu saviešu man nav!  Bet kaut kur, kaut kur vajaga būt tiem, no kuriem es biju (vai vēl esmu?), un, lai tos atrastu, man prasa strādāt, vēl vienmēr vairāk, vairāk… Es saceļos, es protestēju.  Es izvedu pasīvo streiku.  Es – nekustos.

Jā, sīkās nebūšanas sakrājas visā mājā te patreiz.  Mārtiņš, lielais būvmeistars, guļ uz grīdas neizģērbies, garās kājas izstiepies pāri visai istabai – dzeltenās kurpēs!  Piedzēris.  Naktī izbļaustījies, uzmodinājis cilvēkus, kam dienā darbs.  Mārtiņš dzer jau visu nedēļu, nokrīt, guļ viesistabā, jo savu istabu nav sataisījis – jumts, jaunais uzliktais, tek, jāpārstrādā; durvis, kas Mārtiņa izmūrētajam caurumam bija par garām, tagad nozāģētas par īsām, pa grīdu svilpo vējš, lielais logs tāpat kļuva piemērots un apzāģēts, tagad ir par īsu un stāv šķībi – siena izbūvēta šķībi, vai zeme, pasaule šķība?

Dzintra vakar, lai viss ātrāk un kaut kā labāk veiktos, pati krāsoja to istabu, griestiem un trim sienām uzlika pirmo krāsas klājienu (vēl otrs jāliek), nostrādāja ļoti vēlu, šodien nokavēja pirmo stundu skolā.  Vakar, ledus skapi ātrāk atkausēt gribēdama, izsita tam ar kaltu caurumu – gāzes izšļāca ārā un lielais ledus skapis kluss, nedarbojas.  Iet kā pa trako māju.  Gordons, labais īrnieks, ies prom.  Tā uzsāktais bistro izputējis.  Strādās tagad kaut kur pie cita, pie tā, kas atpērk viņa putētāju vietu, tikai Gordona darbs būs tālāk no šejienes, citā bistro, šai viņa bijušā vietā būšot – pansy club.  Gordons tagad zvana no rīta līdz vakaram tuvu un tālu saviem agrākiem kundēm, lai tos sadabūtu uz jauno vietu dzert.  Ja nebūs, kas dzer, Gordonu nepaturēs jaunajā vietā.  Lai Dzintra nāk mājā un maksā tālruņa lēses…

Mēs ar Tāli izteicām vien otram savas dziļās nesimpātijas, un tas garu neceļ bet gremdē.  Viss šķiet neražīgs, smags, grūts.

Jaunā istaba Dzintras pūļu dēļ tomēr sāk iznākt skaista.  (Visus “caurumus” kaut kā salabo.)  Viņa noskrāpēja vidējo mūra sienu, atklājot senos, vecos, krāsu bagātos ķieģeļus, citas sienas gaišas, ar lieliem logiem, griesti balti ar tumšām koka sijām!  Kaut tikai nebūtu jāņem īrnieki, tad šai mājā – varētu dzīvot!  Lai arī ne bez starpgadījieniem… Dzintras istabā, augšējā stāvā, nogāzās logs, koka daļas satrunējušas.  Tāpat jūk ārā arī Gordona istabas logs, visām durvīm jāliek jauni rokturi, eņģes.  Būtu jāpieliek tūkstoši.  Bet nomaksa?  Vēl cik tūkstoši?  Velc kā slogu.  Vergo pats savai mājai.  Bet – kā, kā citādi?  Bildes stāv pie sienām, neprotam pārdot, neprotam uzsist cenu, vērtību.  Un mans solītājs, vecais, lielais izdevējs klusē.  Vai ir ko beidzot iztaisījis, izsūtījis?  Svētki – garām.  Lai Dievs viņam žēlīgs.

Lai kā, lai kur iekrīti – jārāpjas ārā. Un, ja to var agri vai vēlu – viss ir bijis labs, kas nācis pāri.  Dzintra dabūja jaunu īrnieku, un vakar G. kungs nopirka Dzintras “Zirgus.”  Violeto, manu mīļāko Dzintras zirgu gleznu. Dabūja $200, tieši tik, cik viņai jāmaksā par ledusskapja salabošanu.  Labi tomēr, dzīves dzīvā puse turpinās, lai arī pāri ciņiem un bedrēm.

Varbūt kā pēdējais šai klizmu rindā – saplīsa atejas pods!  Jaunais īrnieks pirmā rītā – plaukt, nogāzās ar visu podu!  Jaunā jumta labotāji to bija lietojuši, kur pakāpties, griestu atveramās durtiņas aizsniedzot, un aizlauzuši.  Tagad, vakar un šodien, un varbūt rīt un parīt, kādam visu laiku jāsēd mājā, meistaru gaidot, kas podu salabos, ieliks jaunu.  Jāgaida solītā atnākšana.  Cik ilgi?  Nav zināms.  Ir tikai solīts.  Vīra un vārda stingrība ir zudusi.  Vīra un vārda jau arī nav – ir vīrs un tālrunis, un tas nav gluži tas pats, kas vīrs un vārds.

Dzintras stādītais eikalipts šaurajā sētā aug ļoti spēcīgi.  Viņam piektais gads, un viņš ir jau – cēls, īsts, liels koks!  Arī džakeranda aug, tikai viņa tik ļoti stiepjas pēc saules, ka kļūst tik līgana, ka pati sevi vairs nevar noturēt. Tomēr, tur pie jaunās istabas stūra, ir mazliet meža daiļuma!  Arī papardes zaļo, cik istabas mūrnieki tās nav nominuši.

Izturība vaiņagojas.  Pa lielākai daļai – tas tā notiek.

—————————————————————–

[Another version]:

[Pārbūves]

Kāds ir viņu apkopis, iedevis jaunas tupeles. Kāds ir darījis vairāk kā tu, domā Ceļotājs un steidzas mājās. Jāstrādā, kaut kas jādara. Ja nav nekas cits prātā, var kopties pa māju.

Ceļotājs nāk mājās un kādu laiku neceļo. Augusts, pasaules apbraucējs? Vai – Augustīne?

Mājā notiek dažas pārbūves. Bet dienām no vietas – nenotiek nekas tāds.

Mārtiņš guļ uz grīdas, neizģērbies, garās kājas izstiepis pāri visai istabai – dzeltenās kurpēs! Piedzēris. Naktī izbļaustījies, uzmodināja cilvēkus (kam dienā darbs). Mārtiņš dzer jau visu nedēļu. Katru nakti nāk mājā uz rīta pusi, guļ neizģērbies dzīvojamā istabā, jo savu guļamistabu, kā solīja, nav vēl sabūvējis – jumts (jaunais, uzliktais) tek, durvis, kas bija par garām Mārtiņa izbūvētam durvju caurumam, nu nozāģētas par īsām, pa apakšu svilpo vējš. Logs, kas tāpat kļuva piemērots ar aproksimēšanu izmūrētajam caurumam, nu stāv šķībi, tas ir – siena izbūvēta šķībi, vai zeme, pasaule šķība.

Zinta vakar izkrāsoja istabu, griestiem, sienām uzlika pirmo klājienu (vēl otrs jāliek), nostrādāja vēlu, šodien nokavēja darbu. Vakar ledusskapi ātrāk atkausēt gribēdama, izsita tam ar kaltu caurumu. Gāze iznāca ārā, nu lielais ledusskapis klusē, nedarbojas. Būs jāceļ ārā, jāved uz darbnīcu.

Iet kā pa trako māju.

Gordons ies sestdien prom. Tā vīna bistro izputēja. Tagad strādās pie cita. Pie tā, kas nopirka viņa putētāju vietu – būs tagad tikai citā bistro. Zvana no rīta līdz vakaram saviem agrākiem kundēm, lai tos sadabūtu uz jauno vietu dzert. Zinta plēsīs matus, telefona lēses ieraugot.

Viss ir – neauglīgs. Smags. Netīrs. Grūts.

Jaunā istaba Zintas pūļu dēļ tomēr sāk iznākt skaista – atskrāpēto veco ķieģeļu siena vienā pusē, citas divas sienas ar lielajiem logiem, griesti balti ar tumšām koka sijām. Kaut tikai nebūtu jāņem īrnieki, kaut pats šai mājā varētu dzīvot.

Zintas istabā nogāžas logs, visa augšējā daļa uz leju, koka daļas sapuvušas. Tā ir augšējā stāvā, kā tur kāds no mūsu “meistariem” tiks klāt, kad to sataisīs, cik tas atkal maksās! Tāpat jūk ārā Gordona istabas logs, visas durvis šķības, sagriezušās, būtu jāliek 10–15 tūkstoši dolāru. Bet – vēl nomaksa. Velc kā slogu. Vergo šai mājai. Pašas bildes stāv pie sienām, cilvēki nāk, iekāro, bet neprot pārdot. Neprot uzcirst cenu un vērtību.

Viss ar kājām gaisā – guli, spārdies kā uz muguras uzkritis vaguliņš.

Un viņas, Augustīnes, nolīguma lieta – tas vecis klusē. Ne zīmes, ko dara, ko nedara. Lai Dievs viņam žēlīgs. Tautas brālis.

Āra durvīs Augustīne saskrienas ar savu krustdēlu, un viņi viens otram izsaka savas dziļās nesimpātijas. (Viņš ir noplēsies ar ielas zēniem. Pazaudējis atkal kādu apģērba gabalu. Viņa par daudz ilgi pētījusi mājas apstākļus.) Bet teikts paliek teikts, un viņi aiziet viens otram garām kā ienaidnieki.

Leave a Reply