Skice par Džo (Ķikure/Kikure)

Skice par Džo

Atzīties – cik ļoti viņam vajadzēja šīs zemes. Zemes darba.

Un viņš nevarēja zirņus ielikt bez teikšanas. Viņš nekad neko tā nedarīja. Viņš domāja par to jau vairākas dienas. Protams – viņš drīkstēja iesēt zirņus bez teikšanas Džoisei, un viņš to būtu arī darījis, ja ar to tas beigtos, ar vienu dienu. Bet tā tas nebūs. Viņa to mīs un ēdīs visu laiku, kamēr tur gabals vēl būs redzams vai tikai atlieka no tiem zirņiem. Un uz to viņam nebija spēka ielaisties. Tāpat tas būs, ja par zirņu sēšanu viņš pateiks sievai nelabā brīdī. Tikai, ja viņam laimētos par to ierunāties labā reizē, kad viņa par to nesāktu uztraukties, kad viņa tam it kā pa pusei piekristu, tas ir – viņa to neievērotu, neņemtu to kā ievērības vērta lietu. Tad būtu vēlāk tā, it kā viņa tam būtu devusi savu piekrišanu, un varbūt viņa tad liktos mierā arī tad, ja viņai vēlāk tas nepatiktu, kad viņš nedēļas nogalēs strādā pie zirņiem.

Viņš kaunējās savas kūtrības dēļ. Nicināja sevi un simtreiz pārlika zirņu lietu. Bet nebija cita ceļa. Viņam bija jābūt kautrīgam, viņam atkal reiz, tāpat kā vienmēr no jauna, bija jābaidās, jāzemojas viņas priekšā. Viņš nebija spējīgs panest nebeidzamos asumus, ķengāšanos. Viņš gribēja miera, lai gan viņš labi zināja, – tā nebūs arī tad, ja viss notiks pēc viņas prāta…

Noguris vairāk no savas strupceļu ieslēgtās domāšanas kā no šķūņa kārtošanas, Džo lēni aizvēra šķūņa durvis un nogāja gar dārzu lejā pie arkla. Tīkams valgums nāca no dīķa. Smagais zirgs tur pacēla galvu no dzeršanas un raudzījās mierīgi uz savu saimnieku. Zirgs izrāva priekškājas no dūksts, kur tās bija iestigušas, un lēni pienāca pie saimnieka. Džo brīdi paturēja viņa silto, mīksto zodu saujā, izslaucīja zirnekļu tīklus no zirga krēpēm un acīm, un viņa seja izlīdzinājās. Zirga tuvumā viņam arvien kļuva silti, it kā dzīvība atgrieztos no kādas paslēptuves viņā atpakaļ un paļāvība, un gaisma. Viņš aizgāja dažus soļus tālāk, līdz tomātu lauka malai, pairdināja un padauzīja ar kāju zemi, pārlaida skatu debesīm, tad kāpa atpakaļ kalnā uz mašīnu šķūni. Salika zirglietas uz rokas un gāja lejā. Viņš iejūdza zirgu ecēšās. Par sievu viņš bija aizmirsis.

Lauku sākot strādāt, viņš vienmēr bija laimīgāks, kā darbu beidzot.

Zeme patreiz bija viegla, ne par mitru, ne par sausu. Zirgs lauka malās griezās pats, ecēšu zari cilājās labi, nupat ieeļļoti. Nedomājot Džo sāka savu ierasto svilpošanu. Varbūt jau pirmā nedēļas nogalē, kad viņš pārbrauks no darba, zirņi būs jāapkaplē…

————————————

Dienas grāmatas lapa
19. jūnijs, 1956. gads.

Ir diena ar sauli, ar pāris stundām prom no mājas – no mana kapa, ar kalniem, kas ir atdoti man – jo viņš ir man labvēlīgs. Diena ar laimi.

Esmu Entrancē iepirkties Jāņu dienai, kad mēs gaidīsim viesus.

Skatos uz jūru, uz okeānu, kur sitas rudens viļņi, un nezin kādēļ viss mans trakais prieks, kas man mirkli atpakaļ sasita asaras acīs – zūd. Jūra ir tukša. Tik bezcerīgi tukša, ka tā mani atgriež īstenībā, viss ir tukšs. Kā šīs divi svītras – jūras zilā un smilšu dzeltenā.

Bet mirkli atpakaļ es skrēju te pastā pa durvīm iekšā un gribēju apliecināt – prieks ir īsts, reāls patiess un iegūts. Tikpat dziļi iegūts kā sāpes. Tikpat spēcīgs un uzvarošs kā tās.

Tagad man sevi atkal ir par to jāpārliecina. Varbūt nebūs grūti. Kāds vilnis, kas uzsitās tālu krastā, man to palīdz. Tas, kas mani acumirklī atkal atgrūda bezcerībā – ir tikai jūras sastingums. Kā es redzu viļņus šķeļamies – kļūst atkal labāk.

Ak, manas tukšās nabaga dienas! Bija tik daudz bezcerības kopā pēdējās nedēļās.

Ar Ļaudonas stāstu sacensībā neesmu ievērota, lai gan Sarma cerēja, ka būšu. Tas ir – viņš domāja, ka tas varētu notikt. Bet ap 50 sacensoņu un visi vecie meistari – būtu jau pārāk liels brīnums, ja tas būtu noticis. Atliek gaidīt, vai mans stāsts ātri sasniegs “Ceļa Zīmes”. Pirmpublicēšanas tiesības tam pieder, un labākos varbūt liks pirmos.

Tātad ar to būtu prātīgi viegli samierināties. Bet es jau šķielēju arī uz to – “money”, kas bija dalīta. Ne tādēļ, ka man tā būtu nopelnīta, bet tādēļ, ka man tā pavērstu ceļu. Jāsamierinās arī ar to, ka tas nenotiek.

Gaidot šo iznākumu, es sev teicu – izvēlies uzvaru stāstu vai viņa mīlestību. Zobus sakodusi, izvēlējos pirmo. Tas nav piepildīts – bet sola, ka būs piepildīts otrs. Un tādēļ es rakstu šo lapu.

Jau pāris mēnešus grimu bezcerībā un sarāvos, un iznīku. Noliku viņu pie malas. Novecoju. Kādu dienu Inese nevainīgi un droši apliecināja: “Tu neizskaties veca.” Tas izklausījās tik vienkārši un patiesi, ka es tam varu atkal ticēt un droši vien – neizskatos vairs tik veca kā pirms tam. Un tas ir vēl labāk.

Nekā man nekur nebija cita – tikai tukšie kalni, kur guļ viņa lauki, un, kopš es domāju, ka viņš mani aizmirsis pavisam – tie man vairs nepiederēja. Es cīnījos ar sevi – šos kalnus nemīlēt. Un tas bija grūti. Bet sāpīgi bija arī viņus mīlēt.

Es sāku atkal domāt – kādēļ es mūžīgi pazaudēju? Kādēļ es pazaudēju pat to, kas bija tik droši un neapšaubāmi mans? Atbilde  ir tikai viena – tādēļ, ka es aizliedzu savas jūtas! Es moku sevi un cīnos uz dzīvību un nāvi. Es dzeru kafiju, lai gūtu drosmi un spēku – uz ko? Lai sevi uzvarētu! Uz to! Lai es spētu izlikties droša, lepna, lai es nesamulstu, lai es neizpaustu – ko? Sevi! Savu sirdi, savas jūtas, visu savu dvēseli! Kādēļ? Kādēļ es to daru? – es sev vaicāju. Tas jel ir neprāts, ne prāts. Un šis labais prāts, kura dēļ es tā cīnos, var manas jūtas tikai nomaskēt, varbūt noslēpt – izpostīt tuvināšanos tam, ko mīlu. – Šīs jūtas mans prāts iznīcināt nevar, tās turpina dzīvo un augt – un es mocos. Jo viņš aizgriežas. Viņš nezina, kas manī noticis un notiek… To visu es pārdomāju un atzinu, ka esmu trakākā muļķe pasaulē. Es glabāju kā lielākos dārgumus tos mirkļus, kad man ir atklājušās viņa jūtas, tos brīžus, kad viņš nav spējis sevi savaldīt un es esmu redzējusi viņa sirdi. Bet viņam es neatļauju nevienu tādu mirkli – redzēt mani. Un, ja viņš kādreiz būtu ko noķēris, tad es vēlāk daru visu iespējamo, lai būtu auksta.

Tā tas ir un tā tas nedrīkst palikt! Tādēļ es sevi zvērināju – neaizliedz tik briesmīgi sevi un atļauj kaut mirkli runāt sirdij. Nekāro, ja gribi, neko, bet neesi niekkalbīgi lepna. – Tā es pagājušā nedēļā spēju pieiet pie sētas, kad viņš strādāja savā laukā un es savā. Es runāju šo un to, kam nebija nekādas nozīmes. Tad es izteicu arī to, ko es ļoti vēlējos – vai viņam būs zirņi, ko es varētu lasīt – ? Viņš pasmaidīja. “Esmu atkal bez naudas”, – es savus vārdus aizbildināju ar lietišķību.

“Tāpat esmu es,” – viņš teica.

Tad pēkšņi es laikam jutu, ka viņa vārdos, tāpat kā manos, bija žēlas pēc kā cita vēl, ne naudas. Es gan iesmējos, bet kļuvu nopietna, šo apslēpto izjūtot.

“Vai Jūs nejūtaties laimīgs? Tur savā darbā?” es pēkšņi, pašai to neapzinoties, jautāju un uzlūkoju viņu nopietni un tieši un ar rūpēm.

Viņš izskatījās kā atklāts, man tai acumirklī grūti noslēpties, viņš atliecās taisni un noņēma cepuri.

“Well!… Es esmu apmierināts… Darbs ir smags, bet nav slikti. Mēs esam tur seši.”

Kad viņa cepure neaizsedz viņa pieri, tad es vienmēr redzu viņu nespējīgu noslēpties.

Viņš brīdi stāvēja tā atsegtu galvu, un es ieskatījos viņa sejā laikam ar visu to, ko es pret viņu jūtu. Šis mirklis bija ilgs. Un tāds, it kā es ar savām acīm aizsniegtu un glāstītu viņa seju, kurā pēkšņi viņa sāpes ne ar ko nebija noslēptas.

Tad es gāju prom, un viņa skats pēkšņi kā atkusis mani pavadīja.

Vairāk dienas man bija jādomā par to brīdi, kad raudzījos viņa atsegtā sejā. Tas man šķita kaut kas ļoti svarīgs, liels, skaists. Es vēl un vēl atcerējos viņa seju un to, kā es viņā iegrimu. Tad es sevi izsmēju. Nieki un manas rūpīgās iedomas.

Tagad pēc nedēļas es atkal strādāju laukā, arī viņš ieradās savā. Man bija pilna sirds no manām jūtām, man nebija viegluma un kārdināšanas mākas, ko es būtu vēlējusies, man nebija pat gaiša prieka viņu sveicināt. Es necēlu galvu uz viņu un tomēr es visu redzēju, kā viņš strādāja. kā turējās vagas galam. Tad es neskatījos pavisam, jo zināju, ka viņš tad skatīsies uz mani un sveicinās. Man negribējāš nekā formāla.

Viņš pameta vagu un gāja lejā uz savu jauno teli. Ejot viņš pieliecās un kaut ko norāva… Viņa izturībā bija gluži tas pats, kas kādreiz viņam, smilgu noraujot, atklāja, ka viņš ir satraukts. Ejot lejā un nākot augšā, viņa kustībās bija kāds gausums un vēl kaut kas, ko es nezinu nosaukt, bet kas man tik ļoti atgādināja to laiku, kad viņš nāca lai mani redzētu – ka es novērsu acis un slēpos un nespēju gaidīt, kad viņš uzlūkos mani tieši un sveicinās.

Viņš sāka strādāt. Viņš nepacēla vairs galvu. Tad es gāju prom, jo biju savu darbu beigusi. Viņš strādāja ar muguru pret mani un ejot es šad tad pacēlu skatu pret viņu. Nē, viņš strādāja prom un neskatījās.

Tad pēkšņi viņš atliecās un ātri pagrieza galvu uz to vietu, kur biju strādājusi, tad pamanīja mani citā vietā un skatāmies uz viņu – viņš tik zibenīgi ātri slējās, aizgrieza galvu, tad nostājās gluži taisni un skatījās tieši prom. Viņā bija tāda slēpšanās, ka es nobijos un tikpat ātri atrāvu savu galvu no viņa puses.

Tagad es zinu. Viņš tikai tādēļ ir apklusis, ka domā mani apklusušu. Viņš ir jutis manu skatu un manu līdzdalību – kā viņam klājas. Viņš ir gluži tāds pats kā es.

Mums nav nekā.

Bet mums ir vientulība kopēja un kopējas ilgas pēc laimes un arī tas, ka mēs kaut ko ilgojam viens no otra. Tas ir ļoti ļoti daudz, jo tam ir viss, izņemot realitāti un ilgu dzīvotspēju. Dzīvo jau tikai tās lietas, kas ir reālas.

Viņa kalni pieder man atkal. Es esmu laimīga. Un – nezinu, ko iesākt! –

———————————–

Neizprotama ticība uztur sajūtu, ka ceļš ved kalnā, kalnā visu laiku. Ka iet pretī kaut kam arvien lielākam, labākam, pilnīgākam. Ar brīnišķīgu aklumu to liek neredzēt, ka sen sen jau iet uz leju, ka nekas nav pilnīgs, nekas nekļūs piepildīts, ka… Vārdi apstājas to izrunāt – kas sagaida… Visiem cietumniekiem – viņu sapņi ir tas, no kā viņi pārtiek – no sapņiem par to dienu, kad durvis kļūs atvērtas un viņi izies brīvībā, savā jau  krāšņā dzīvē, kas saņems viņus ar savām bagātībām. Jauna dzīve viņiem, kas ielikti ciest, lai kļūtu labāki. Lai kļūtu labāki – kam? – Protams, jaunai dzīvei. Tādēļ jau viņus lika cietumos. Bet viņi izies – un viņu dzīves būs beigtas. To viņi nedomā. Zina un tomēr nedomā, nejūt to, aizmirst to. Zina un netic. Tic savai nākotnes skaistai dzīvei, kas viņus sagaida, kas viņiem nav bijusi  kā visiem citiem un kam ir jānāk. Un kas nenāks, jo ir iznīcināta. To nevar teikt, ne domāt, ne tas tā var būt. Dzīve ir viss tas, kas kādam ir, to nedrīkst iznīcināt, tai jānāk. Kā visiem ir dzīve, tā jābūt ieslodzītam, kad viņš iznāks brīvībā, izcietis…

Ka dzīve vairs nebūs, kā cietumnieks to var domāt, kā es to varu domāt? Es to nedomāju. es domāju par dzīvi, kas mani sagaida, kas nav bijusi, kas nāk…

Reiz, sēdot pie klavierēm un pacietīgi kaut ko atrisinot (Šopēna etīdi takti pēc takts…), es ieraudzīju kādu seju, cilvēku, ko nesen biju satikusi, par ko man bija bijis jādomā. Spēlējot es atkal dažreiz redzēju acumirkļos to un – pēkšņi es redzēju, kā tas ar viņu ir. Es redzēju viņu krītam, krītam bez glābiņa, garām visam, vēl pieķeroties te un tur ar rokām, ar acīm un ar sirds karstumu.

Viņš neglābjami krita ar galvu, ar rokām uz leju, kūleņiem, bez žēlastības. Mēs visi krītam, mēs visi krītam. Es ieraudzīju viņu krītam, un to es šad tad atceros. Bet es neatceros, ka es krītu.

———————————

Viss, par ko cilvēks no sirds ir laimīgs, par ko viņam saskrien prieka asaras acīs un viņš griežas riņķī uz savas necilās takas un dzied, un iekšķīgo dejo utt., utt. Tas viss nāk no velna un elles un ir par piedauzīšanu un ir izsitams un nicināms diendienā utt., utt. Ja tas cilvēks ir kādam citam piederīgs, kā to lai saka, nu – ja viņš ir precējies… Un par mani tā sodība tūlīt var nākt, kā viņa nāk pār miljonu miljoniem, bet vienu brīdi lai tas notiek, lai es ierauju vēju nāsīs – šo prieku. Tas ir par niekiem, it kā cilvēks kādreiz par ko citu arī varētu īsti priecīgs būt, kā – par niekiem. Es saņēmu kādu vēstuli, un tur vienkārši vārdi. Aiz tā cilvēks, kas tos saka – nu un par to es priecājos.

Es gribu visu panest, padarīt, sakopt un svētīt vienu brīdi, to brīdi, kad mēs satiekam cilvēku un viņa vārdi ir vienkārši un tie ir dāvana paši, bet, ja vēl tie sola dāvanu, kādu mazu dāvanu par to, ka mani vārdi ir bijuši dāvana viņam. Un dienas ir grūtas un taps vēl grūtākas.

Bet tas ir no ļauna un elles, un tā ir velnība, un par to mani gaida sods. Āmen.

Leave a Reply