Suņa lieta (Ķikure/Kikure)

Suņa lieta

Mārtiņu pamestajā dzīvoklī drīz ievilkās cita ģimene – Dīna kungs ar kundzi. Viņi nav gluži tik jauni kā bija Mārtiņu pāris, bet arī vēl tikai savos pirmajos spēka gados. Mazākais tā viņi izskatās, kad redz tos abus kopā. Dīns viens pats, bez sievas klāt, izskatās jaunāks. Viņa turpretī izskatās jaunāka kopā ar viņu, atstāta viena pati, tā pēkšņi iegūst gadus desmit klāt, ir redzams, ka viņai krietni pāri trīsdesmitiem. Tas tā atklājas tikai cilvēkam ar urbīgu, asu skatu. Paviršām acīm vērojot, tie izskatās vienāds, saderīgs pāris, sevišķi pirmajā laikā, kad tie ir laimīgi. Tāpat kā Mārtiņi, arī viņi ir nesen kā precējušies. Tā viņi saka Rozes kundzei. Nē, īsti ņemot, viņi nesaka tieši tā, tikai aizrāda, ka šis ir viņu pirmais dzīvoklis, kādu laiku viņi esot pamitinājušies pie Dīna kundzes māsas. No tā Rozes kundze spriež, ka viņi nesen uzsākuši savu kopdzīvi, to viņa spriež arī no sarunas ar Dīna kundzi pie mazgājamās mašīnas. Tur, kad Rozes kundze viņai paskaidro, kā lietojama mašīna, Dīna kundze nenoklausās ne pusi no teiktā un sauc: “Oh, es labāk iešu pie Neda, lai viņš nāk un visu sakārto. Es nevaru ielāgot tādus sīkumus…” Un viņa smejas un palaiž vaļā kādu vāku ar stipru atsperi, kas nelabi iesit Rozes kundzei pa pirkstiem. Dīna kundze pat pienācīgi neatvainojas. Rozes kundze berzē sāpošo vietu un apslēpj īgnumu, domājot par to, ka Dīni droši vien vēl svin savus medus mēnešus, un tad cilvēkiem šis tas jāpiedod. Bet ar cilvēkiem ir tā, ja sākumā tiem piedod mazu nieku, vēlāk tie sagaida, lai tiem piedod lielas lietas. Un, pagriežot to pašu mazliet citādi – ja kāds viņiem ko piedevis, tam viņi uzdrošinās taisni tik daudz un otru tik daudz nepiedot…

Nav tā, ka Rozes kundzei nemaz nebūtu jēgas par cilvēku dabu, tādā gadījienā viņai nebūtu uzticēts šīs mājas pārvaldnieces uzdevums, bet ir tā, ka viņa savas zināšanas atceras arvien it kā mazliet par vēlu. Arī šoreiz viņa pēc laika nožēlo, ka tik laipni bija panesusi to, ka Dīna kundze pirmā dienā aiz savas nevīžības iesita viņai pa pirkstiem.

Dīni šķiet apmierināti ar dzīvokli, nav žēlojušies, ka tas tumšs. Sētā satiekoties ar Rozes kundzi, tie ir smaidīgi, gandrīz kautrīgi un laipni. Pats ir kalsns ar ātru, pētīgu skatu. Viņam ir pastīva, auto negadījumā cietusi kāja. Varbūt tādēļ viņš izskatās kā tikko norāts bērns, kas to nevar pieņemt, jo zina, ka viņš lutināms. Dīna kundze ir liela, pilnīga auguma, taisna un mierīga, viņa pauž kādu vienkāršu, drošu patvērumu kā bāka. Viņai ir tumši salmu dzelteni mati, bagātīgi sasprausti galvvidū uz augšu. Vēlāk viņa tos nokrāso melnus. Bet varbūt viņai tie jau pirms dzelteniem ir bijuši melni. Pēc Rozes kundzes domām, dzeltenie viņai piestāv labāk, jo līdz ar dzelteno matu gaišumu, šķiet, pazūd visa drošības un miera sajūta pie viņas.

Pirmos vakaros un nedēļas nogalēs Dīns spēlē ģitāru. Ja pirmās dienās Rozes kundze sprieda, ka Dīni ir tik veseli, stipri cilvēki, ka tumšais dzīvoklis tiem nespēs neko kaitēt, tad, dzirdot Dīnu spēlējam, viņai rodas šaubas. Tā nav nekāda neatlaidīga un ietiepīga spēlēšana, kas nemanītu, vai sienām ir logi vai nav. Tā drīzāk ir ilgošanās pēc prieka, jautrības un sadarbības. Tā ir vienkārša muzicēšana, ap ko svētdienās saulē salasīties smiekliem un dejām. Bet šīs mājas sienas ieslēdz pusmitru krēslu un apkārt ir kaimiņu māju sienas un noslēgtas sētas, bet iela aizstiepjas karsta, tukša un ne sevišķi tīra.

“Kad Dīni pamanīs, ka iekrituši kā slazdā…” Rozes kundze domā, bet viņa ir tikai sētniece, viņai jāpiezvana gāzes vai elektrības iestādēm, ja kas bojājas; par to, ko šī māja atņem vai dod viņas iemītnieku garam, par to viņai nav ne varas, ne daļas.

Rozes kundze rakņājas pa savu sētas stūri, ko viņa tagad dēvē par dārzu. Viņai ir sastādītas dažādas puķes, zemenes, salāti, puķu zirņi gar pašu sētu. Gar otru sētas malu ir mazliet sazēlusi neuzrakta zeme, to viņa piedāvā Dīna kundzei, jo katram mājas iemītniekam pieder sava daļa, bet Dīna kundze no tās atsakās. Viņa gan izsaka apbrīnu Rozes kundzes puķēm, kas pusdienas laikos sāk koši uzziedēt, bet nejūt vajadzību pati ko stādīt: “Kādēļ?” viņa pēkšņi brīnās, “visu jau var nopirkt. Ko gan var izaudzēt?…” Nē, izaudzēt neko daudz nevar, tas jāatzīst arī Rozes kundzei, pagalms jau ir mazs un nav laika, bet var audzēt, var redzēt kā aug, uzzied, atveras… Un tur ir kāds spēks, mierinājums, kam cita nav.

Rozes kundzei ir balts kaķis. To kaut kur no savas draudzenes ir atvedusi Rozes kundzes meita Rena. Šis kaķis, tā sakot, guļ uz Rozes kundzes sirdsapziņas. Saņemot dzīvokli, viņai bija teikts, ka dzīvniekus te nav atļauts turēt. Kaķis dzīvo pagalmā, naktīs nolied aiz mazgājamās mašīnas un bez tā, ka rada Rozes kundzei mazu vainas apziņu, nekā ļauna nedara.

Kādu dienu Dīna kundze tāpat kā par Rozes kundzes puķēm nopriecājas par viņas kaķi. Rozes kundze tūlīt izsaka to, ko viņai nevajadzētu teikt, jo lieta, kas moca sirdsapziņu, ir pirmā, kas nāk uz mēles. Rozes kundze izsaka, ka viņai nedrīkstētu būt šis kaķis, jo te dzīvnieku nav atļauts turēt.

“Kādēļ nē?” Dīna kundze gandrīz sašutusi iesaucas, “kādēļ nē? Kas dzīvniekiem vainas?”

“Es nezinu,” Rozes kundze saka.

“Kādēļ nē?” Dīna kundze iekarsusi turpina. “Mums bija suns sarunāts.  Mēs to atstājām tikai tādēļ, ka aģents vīram bija teicis to pašu ko jums, ka suņus te nedrīkst turēt. Es domāju – kaķus var?…”

“Nē,” saka Rozes kundze un jūt, ka ir atvērusi vārtus kādām nepatikšanām. Vai man jāskrien meklēt veterinārārsts, lai likvidē kaķi, Rozes kundze domā? Vai – jā, kas? Kādēļ nevar turēt kaķi? Kādēļ Dīni nevar turēt suni? To Dīna kundze nu atkārto visu laiku: “Kāpēc mēs nevaram turēt suni? Kādēļ mums nevar būt suns? Ja mēs gribam suni?… Ja tā te nekā nav. Radio saplīsis…”

“Jums vīrs tīri labi spēlē ģitāru,” Rozes kundze steidzas pateikt.

“Viņš spēlē. Bet kas no tā? Kas tur man no tā? Es nespēlēju. Mēs pirksim televīziju…”

Dīniem salabo radio aparātu, un viņi nopērk arī televīziju.

“Mēs ierīkojām virs gultas, tā ka guļot var skatīties,” saka Dīna kundze.

Tā jau pirmā mēneša beigās notiek pārmaiņas Dīnu jaunsaņemtā dzīvoklī. Paklusās ģitāras trimšķu vietā no Dīnu dzīvokļa skan i radio, i televīzijas aparāti. Dīni, šķiet, top arvien nesātīgāki mūzikas baudītāji, viņu radio un televīzijas aparāti strādā bieži vienā reizē, un tas sāk ievilkties vēlu naktī, sāk turpināties cauru nakti vai tik ilgi, cik raidstacijas jaudā dot. Dīni sāk arī dzīrot, nedēļas nogalēs pie Dīniem sāk viesoties Dīna darba biedri, parasti jauni cilvēki, kas iereibušām balsīm cenšas pārkliegt abus aparātus.

Blakus māju iemītnieki sāk žēloties Rozes kundzei. Viņa skaitās mājas pārzine, vai viņa nevarētu Dīnus mazliet klusināt?

Rozes kundzei tas neizdodas.

Dīni patiesi neko ļaunu nedara. Viņi dzīvo savā dārgi samaksātā dzīvoklī un grib par savu naudu būt brīvi. Viņi grib dzīvot tā, kā viņi grib. Kur citur dzīvosi tā, kā gribi, ja ne savā mājoklī? Vai viņi žēlojas par citiem? Viņiem jau tā tik vien ir kā šīs sienas apkārt tai vietai, kur paēst, pārgulēt un… un jā, kaut kā taču vajag, lai to sauktu par dzīvi. Viņi ir skaļi savās sienās, cik viņi ir, cik viņiem vajaga…

Tad ierodas suns.

Tas ir liels, skaists vilku sugas kucēns. Viņš ir tik jauns, ka acis viņam staro un liesmo no nevaldāmas laipnības, un viņš grib lēkt un slieties klāt un draudzēties ar visiem cilvēkiem. Pāris dienas viņš pavada Dīnu dzīvoklī un viņu verandā, bet tā ir tik tuvu ielai, ka suns traucē ielas gājējus vai, pareizāk sakot, tie traucē suni: apstājas, runā, labina klāt, bērni taisa vārtiņus vaļā… Suni nav iespējams tur atstāt. Dīns ieved suni sētā, iedzen dzelzs stangu zemē un piesien suni ķēdē pie tās. Blakus ierīko lielu kasti ar vecām drēbēm, kur sunim gulēt. Suns visu noskatās, šķietami ļoti apmierināts un priecīgs. Viņš ļauj Dīnam pat aiziet, bet tad sāk raustīties ķēdē, sāk smilkstēt, riet, kaukt un gaudot. Troksnis ir briesmīgs un sirdi satriecošs. Neviens kaimiņš tomēr nežēlojas, tas ir dabīgi, ka piesiets jauns suns taisīs krietnu traci, mazliet ir jāpaciešas. Visi cer un gaida, ka suns rimsies. Nelaime tā, ka Dīns neiztur pirmais. Viņš ienāk sētā atpakaļ tikai nedaudz par agru, suns tikko kļuvis mazliet rāmāks. Un Dīns uzturas sētā par ilgu. Kad viņš grib iet prom, suns uz vietas sāk savu traci no gala un apklust un vēdina asti, tikko viņš apstājas.

Tā viņi mēģina šķirties labu laiku.

Dīns grib iet, suns nelaiž.

Beidzot Dīns padodas, nāk atpakaļ, noglauda suni un atraisa to no ķēdes. Rozes kundze skatās caur logu un ir apmierināta, ne gluži suņa dēļ, bet viņa domā, ka Dīns ir labs cilvēks, un viņa arvien jūt it kā uzvaru pār kaut ko ļaunu, kad redz labu cilvēku. Bet vai Dīna rīcībā izpaužas viņa labsirdība vai gļēvums, vai varbūt pat patmīlība, to viņa nākošā brīdī nezina, un viņu pārņem rūpes, ka šī suņa lieta var izvērsties visai sarežģīta. Varbūt Dīnam suņa žēl, varbūt tam glaimo mīlestība, varbūt viņš tikai nezina, ko īsti iesākt – uz brīdi viņš paņem suni sev līdz. Kad vēlāk viņš to no jauna piesien, suns kļūst pavisam mežonīgs, rej rēkdams un griežas ķēdē tā, ka liekas, tas nožņaugsies. Beidzot tas metas tādos lēcienos, ka izrauj stangu no zemes un, ķēdē to sev līdz raudams un gar sienām dauzīdams, aizdrāžas pie Dīna durvīm. Ar to viņš iegūst ja ne gluži brīvību, tad uzvaru pār Dīnu. Dīns vairs neuzdrošinās to piesiet. Dīns vairs nezina cita padoma, kā atstāt to lietu, tā sakot, Dieva ziņā. Viņš pamet suni brīvā, sētā nepiesietu, tikai aiztaisa vārtiņus ejā uz ielu, tas ir – pie Rozes kundzes loga, un pazūd savā dzīvoklī. Suns paliek Rozes kundzes puķēs! Bet pagalms galu galā domāts visiem mājas iemītniekiem…

Sākas Rozes kundzes nedienas.

Rozes kundzes kaķis pazūd jau pirmā pusstundā, kad pagalmā ierodas suns. Par kaķi Rozes kundze netur lielu bēdu, bet nepatīkami ir, ka tīrais, klusais mājas dzīvnieks kļūst klaidonis un tikai izsalcis, netīrs, noplēsies dažreiz slepus ierodas atpakaļ sētā.

Suns kļūst cietumnieks, kas plosās visu laiku: izvalkā pa visu pagalmu kaulus, apgāž un izsvaida sava ēdiena un dzēriena traukus, saplucina gulēšanai noliktās drēbes un iemīca tās pagalma smiltīs, apgāž atkritumu tvertnes un izklāj to saturu pāri visam. Karstās dienās, kamēr visi darbā, slāpdams un veldzes meklēdams, suns noplēš pēdējās Rozes kundzes puķes un salātus, ierok bedres zem to saknēm, kur viļāties un atvēsināt sānus un vēderu.

Pats Dīns tur par prātīgāku pagalmā nerādīties. Dīna kundze nezina un nemeklē padoma. Viņa samet dažas lupatas atpakaļ suņa kastē, aiznes savu atkritumu tvertni otrpus vārtiņiem un krietni izbar suni: “Ak, tu nejaukais suni! Ak, tu nelabais suni! Vai viņš nav viens nejauks suns? Vai tu mācīsies uzvesties, nejaukais suni?” Tad viņa izsviež sunim kādu kaulu un aizcērt vārtiņus.

Rozes kundze krīt vai izmisumā. Bet vai tā nav viņas pašas vaina? Viņa nespēj lietas grozīt, ne ņemt tās tādas, kādas tās ir: pagalms pieder visiem mājas iemītniekiem, ja kādam no tiem ir suns, suns var dzīvot pagalmā, un, ja pagalms tad vairs neizskatās un nav tāds kā agrāk, tas tāpēc, ka tur tagad dzīvo suns.

Mazliet enerģiskāka ir Rena, Rozes kundzes meita, bet viņa liek eksāmenus, arvien liek un liek eksāmenus un viņai nav laika ar citu daudz ņemties.

“Tu neslaucīsi tos mēslus,” viņa saka mātei.

“Bet es skaitos mājas pārvaldniece, sētniece… Par to man atlīdzina, ka es iznesu atkritumu tvertnes, apcērpju mauriņu, pieslauku…”

“Tev nav jāslauka viņu suņa mēsli!”

“Bet ja viņi paši neslauka?”

“Nu tad aizrādi viņiem!”

“Kā es varu aizrādīt – ja man ir jāslauka…?”

“Nu tad slauki!” Meitene noskaišas un tā paliek.

Kādas dienas Rozes kundze mēģina necelt ne pirkstu. Un pagalms un eja līdz pirmiem vārtiņiem drīz tik lielā mērā atgādina viduslaikus vai Pītera Breigeļa gleznas, ka Rozes kundze paliek stāvot šīs kaulu, lupatu un mēslu pasaules priekšā, kurā mīt skaistais, jaunais dzīvnieks ar dzintara skaidrām, brūnām acīm. Riebums un līdzjūtība, dusmas un vainas apziņa kļūst grūti panesamas izjūtas. Viņa jūtas ielenkta, ieslogota, nosodīta līdz ar suni. Tumšā dzīvokļa sienas žņaudz viņu neatlaidīgāk, jo glābiņš no tā – zaļais pagalms – nu ir tai atņemts, iznīcināts, padarīts neglīts. Varbūt viņa varētu mēģināt iegūt suni ar laipnību, bet dzīvnieks ir tās tik izslāpis un savā vientulībā tik mežonīgs, ka viņu nebūtu iespējams civilizēt tik īsos laika sprīžos, kādus Rozes kundze tam varētu ziedot, bez tam tas nav viņas suns. Dīns ir teicis, ka viņš nevēlētos, lai kāds viņa suni glauda, protams, viņš nevēlētos arī, ja kāds tam uzdotu ar stibu. Un bez šīm lietām suni nevar izmācīt.

Kādu dienu pagalms parasto dubļu un mēslu vietā pārsteidz Rozes kundzi ar tīru, gandrīz žilbinoši baltu gaismu, tas ir kā sniega kupenām nosnidzis – suns ir saplucinājis atejas papīra rulli sīki jo sīki un noklājis visu pagalmu ar to. Skats ir tik tīrs un komiskā kārtā lielisks, ka Rozes kundze sāk pilnā balsī smieties, bet Rena noskaišas vai līdz raudām:

“Tu smejies,” viņa sauc, “tas ir pēdējais papīrs, kas mums mājās, es tikko to tur ieliku. Jāpērk atkal…” Un viņa paķer un uzgāž sunim krūzi ūdens, aiztriec to, cik tuvu var, Dīnu durvīm. Ir laiks kad Dīni nāk no darba mājās. Rozes kundze bar meiteni, bet tā domā, ka viņai ir tiesības suni pārmācīt.

“Lai tad viņš vismaz dzīvo tur pie vārtiņiem un nenāk te visu laiku pagalmā,” viņa saka.

“Pie vārtiņiem viņš dzīvo pa naktīm,” Rozes kundze nopūšas, “taisni zem mana loga smilkst un plēšas, jo zin ka Dīni ir mājās. Es neesmu gulējusi mierīgu nakti nezin kad vairs.”

“Un kāpēc tu tagad smejies?”

“Laikam tāpēc, ka es izraudos pa naktīm… Un – tas ir tik nepieminams dzīves sīkums – atejas papīrs.”

“Taisni tādēļ! Ja mums ik brīdi mazās lietas krīt uz galvas, kad mēs vairs varam domāt par ko lielāku? Dzīvnieks rada apstākļus, kuros mums jādzīvo!”

“Kaut kā tas viss beigsies un, jo trakāk iet, jo ātrāk tas būs.” – Rozes kundze mēģina nomierināt meiteni.

“Nu tā mēs varam gaidīt ilgi, jo viņiem tik traki nemaz neiet,” meitene rūgti saka.

Rozes kundze tomēr domā, ka suņa lieta ķeras klāt pašam Dīnam. Jo, īsteni ņemot, ir tā, ka suns ir to piemuļķojis un muļķo vēl arvien tālāk. Dīns nespēj to ne piesiet, ne pavēlēt tam dzīvot kaut cik pieņemami, ne pat iziet ar to pastaigāties – suns ir tik jauns un spēcīgs, ka rauj klibo Dīnu, kur iedomājas. Kaut kāda smalkuma un dižuma vietā suns to dara smieklīgu.

Kaut kā tas beidzas, bet, kā Rena to pareģo – vēl tikai pēc laba laika.

Rena aizbrauc brīvlaikā ārpus pilsētas, un Rozes kundze pāriet gulēt viņas istabā, kur suns to netraucē. Pa naktīm atpūtusies, viņa sāk atkal uzrakt samīdīto zemi un iestādīt šo to no jauna. Viņš jel ir tikai dzīvnieks, es esmu cilvēks – uzvarai jāpaliek manā pusē – viņa labsirdīgi nospriež. Suns ir mazliet rimis plosīties. Viņš ir izaudzis ļoti liels un kādu dienu pirmo reizi pārlec pāri vārtiņiem. Viņš gan to neatkārto bieži, bet atbildība, kas ar viņu notiek, tagad nosveras Dīnu pusē. Ka viņš tiem rada jaunas nepatikšanas, ir dzirdams no bāršanās, svilpieniem, kaušanās, durvju aizciršanas un citiem trokšņiem.

“Ak, Dievs, kāds šis suns ir briesmonis! Īsts monstrs!”

Skumjais šai lietā ir tas, ka viņš nav briesmonis. Bet kurš? Kurš ir monstrs? Dīna kungs, kas dzer? Dīna kundze, kas vaimanā? Kaimiņi, kas sūdzas? Rozes kundze, kas gļēvi nīst?

Kad Rena atgriežas no laukiem. māte tai priecīgi rāda atzēlušo narcišu cerus, kas rieš pumpurus.

Tieši tad, otrā dienā pēc meitenes atbraukšanas, notiek tas – ir noindēts Dīnu suns un kaķis līdzi. Dīniem pēdējā laikā bijis arī kaķis, ļoti skaists, spoži melns sugas kaķis, kas piederējis Dīna kundzes mātei, te uzturējies tikai pagaidām.

Ir briesmīgi, ka ir noindēts arī kaķis, kas nav piederējis viņai. Dīna kundze vaimanā ļoti agrā rītā, ienākusi pagalmā: briesmīgi, ka tas, kas ieēdies uz suni, to indēdams, ir noindējis arī kaķi, jo katrā ziņā ļaundaris ir gājis pret suni, sunim ir bijis daudz nīdēju, kāds to pat badījis ar lietussargu… Un, kad Dīns pats celsies, tad nositīs Dīna kundzi. Bet suns ir tik smags un guļ uz ielas beigts, un Dīna kundze nespēj to pakustināt, un Dīns ir teicis, ja viņš atradīs savu suni beigtu, tad nāve būs visiem šīs ielas suņiem un kaķiem… Nabaga Dīna kundze runā visu savu nelaimi ārā vienā laidā, un Rozes kundze aiz pārsteiguma neko daudz nesaprot, izņemto to, ka lielais suns ir beigts.

Dīni paši iepriekšējā vakarā bijuši izgājuši, tikai Džeks, jaunais cilvēks, kas pāris nedēļas mitinās pie Dīniem kā viesis, kādu stundu pievakarē bijis mājās. Arī Rozes kundze ar Renu bijušas prom, atstājušas māju apmēram tai pat laikā, kad Džeks. Bet vai viņas redzējušas suni dzīvu? Viņas to nevar atcerēties.

Dīna kundze beidzot aizsteidzas, atstājot Rozes kundzi un Renu nepatīkami samulsušas.

“Un tieši tagad, kad es atbraucu!” Rena saka.

“Kas tad par to?” Rozes kundze brīnās.

“Viņi taču domās – ka es. Viņi redzēja, ka es lēju ūdeni sunim un es biju tā, kas uzdeva viņam ar lietus sargu…”

“Muļķības,” māte saka, bet pēkšņi jūt, ka šīm lietām ir kāda sakarība, varbūt izkārtota sakarība. Kas gan nīdis suni vairāk kā Rozes kundze? Nīdis? Sunim ir bijušas visskaistākās suņa acis, vislaipnākā suņa seja, bet tomēr – ko nožēlo un kam nevar palīdzēt, to nīst.

“Brauksim uz jūru,” Rozes kundze saka, jo ir svētdiena.

Kad viņas ar Renu atstāj māju, beigtais Dīnu kaķis guļ tieši pie viņu vārtiņiem. Un brīnums – viņš tur vēl ir vēlu vakarā, kad viņas atgriežas, un vēl otrā dienā. Tā ir zīme, nolikta pret vainīgo! Bet kurš ir vainīgais? Vainīgo bieži nevar atrast lielu slepkavību gadījienos ne dakteri, tiesneši, policisti. Arī šī ir liela slepkavība, divkārša slepkavība, tikai nav izziņas detektīvu, policijas. Kādēļ nav? Dīni nevēlas meklēties.

“Kādēļ nē?” jautā Rozes kundze.

“Kādēļ nē?” Dīna kundze pārjautā un ar līdzjūtību skatās uz Rozes kundzi. “Tā, tā…” Viņa tad aiziet it kā neziņā. Un Rozes kundze paliek neziņā…

Visi ieliņas iedzīvotāji zina par suņa noindēšanu un skatās viens otrā – kurš vainīgais?

Varbūt Dīnu kaimiņš pa labi, kura guļamistabas logs ir pretī Dīnu dzīru istabas logam? Varbūt kaimiņš pa kreisi, kura sieva ir kopēja slimnīcā un strādā dažādās maiņās, kad vajag mierīgas atpūtas, lai ietu darbā.

Varbūt mazliet tālākais kaimiņš, kam papagailis stāv zem rožu krūma pie ietnes. Suns tur ir drāzies kā vējš pa ielu un vienmēr papagailim klāt, tas lēcis un dauzījies asiņains pa būri, brēkdams, cik jaudas, vecs, jauks papagailis, kas viesiem saka “Halo.”

Varbūt tā dāma, kas atskrēja kādu rītu ļoti agri ar savu mīluli suni, kas četrpadsmit gadus bijis viss viņas dārgums – “guļ gultā un sēd pie galda” – un ko atvilinājis šīs mājas suns un paturējis te pusi dienas. Dāma bija saķērusi galvu un aizvērusi acis, to stāstot: “Ak, es domāju – viņš pagalam! Viņa vairs nav! Nomaldījies. Sabraukts…”

Rozes kundze izbrīnā bija noskatījusies uz neglīto resno suni un pajauno, glīto sievieti un iesūtījusi viņus pie Dīniem. Varbūt vainīga ir šī dāma, ko Dīni toreiz izraidīja neuzklausījuši?

Bet – kā ar pašu Dīnu?

Vai kāds ir redzējis viņa seju, kad viņš, atnācis no darba, ir atradis avīzes saplēstas, vēstules samīdītas, bankas grāmatiņu apgrauztu un nav uzdrīkstējies suni sist, jo tas kauktu – un ko tas līdzētu? Rozes kundzei, no darba nākot, ir gadījies uzskriet viņam tādā brīdī. Viņš nebija spējis atbildēt viņas sveicienam un nebija spējis atvilkt dabīgā izteiksmē pārvērsto, kā drēbe tai brīdī balto seju.

Viņa arī ir redzējusi Dīnu pārmocījušos nokāpjam no divriteņa un atbalstāmies pie sētas pēc suņa pastaigāt vešanas. Lai suns dabūtu izkustēties, Dīns to bija sācis izvest pastaigās, pats braucot uz divriteņa. Bet Dīna lauztā kāja nepanes divriteņa braukšanu, viņš ir sadauzījies no jauna, dažreiz klibo tik ļoti, ka liekas, tas aptīsies pats ap savu nūju un nokritīs gar to uz ielas kā lupata.

Kad Dīna kundze vēl netieši, bet nepārprotami ir Rozes kundzei likusi manīt, ka viņa to tur aizdomās par suņa indēšanu, Rozes kundze tikko novaldās. Bet tas viņai jādara, un labi, ka viņai pieticis prāta to izdarīt, jo apvainojums ir bijis izteikts tik aizklāti, ka protests būtu atzīšanās. Nepareizu apvainojumu nav smagi nest, vai arī tas tā ir tikai sākumā. Ir lietas, kas atklājas pašas, bet tad tās kļuvušas tik nesvarīgas, ka nav vērts uz tām lūkoties, ar savu atklāšanos tās parādījušas vēl daudz citu jaunu, lielāku lietu.

Dīnu dzīvoklī pēc suņa un kaķa nāves valda klusums. Džeks ir aizgājis, suns nerej, dzīrots netiek. Bet miers slēpj ko aizdomīgu.

Lēkmēm, kā slimība, kas sākusies, no Dīnu dzīvokļa sāk izlauzties bāršanās, lādēšanās, raudas. Un lēkmes uznāk arvien biežāk, ievelkas ilgāk, kļūst skaļākas un baigākas – klaudz Dīna nūja, sitas durvis, raudas skan stundām kā smilksti.

Bet tad neviens to nav ievērojis, ka pie Dīniem atkal valda miers. Dīna kundze sēž uz sliekšņa un gaida vīru mājās no darba. Viņa laipni sveicina kaimiņus un Rozes kundzi. Miers ir visiem patīkama lieta, visi skrien savos darbos. Neviens nav ievērojis arī to, ka Dīna kundze ir dienām sēdējusi viena un veltīgi gaidījusi vīru pārnākam, sasistā Dīnu mašīna vēl ir bijusi redzama pie Dīnu durvīm. Varbūt tomēr kāds ir ievērojis, ka beidzot arī Dīna kundze vairs nesēž uz Dīnu durvīm un viņu dzīvokļa ielas durvis stāv diennakti līdz kājai vaļā, bet neviens vairs neiet ne iekšā, ne ārā. Ierodas dzīvokļa aģents, bet nav nekā sevišķi sensacionāla. Dīns ir aizgājis un pametis Dīna kundzi. Un tad ir aizgājusi arī Dīna kundze, pareizāk sakot, Sēliņa kundze – viņi nav bijuši vēl precējušies, jo Sēliņa kundzes vīrs nav tai devis šķiršanos.

Dzīvokļa aģents pieraksta to, ko viņam stāsta kaimiņi, un paskaidro, ko zina pats, bet tas viss ir mazsvarīgi, svarīgs ir tikai nesamaksātas īres naudas skaitlis, kuram aģents visu laiku velk apkārt sarkanus apļus ar savu zīmuli, bet neviens nezina teikt, kur viņš varētu meklēt tā nomaksātājus.

Kāda kopdzīve, kas gribējusi sākties un ir kādu laiku bijusi izmēģināšanas stadijā, ir saindējusies un iznīkusi. Varbūt pārbaudījumi ar tik nevainīgām lietām kā suņiem un kaķiem ir bijuši tai tomēr par smagiem.

Leave a Reply