[Tērps]
Viņa pamodās un brīdi gulēja tāpat ar seju spilvenā. Viņa bija atkal gulējusi uz mutes. Ar vienu roku pāri galvai. Tā viņa visvairāk varēja iemigt, gulēt vismierīgāk. Bet šai rītā (viņa vēlreiz iegremdēja seju jo dziļāk spilvenā) viņa nebija gulējusi visai viegli. Atsvabinoties no miega un nakts smaguma, viņa pagrieza seju ārā no spilvena pret logu: bija rīts. Viņa bija gulējusi pietiekami labi. Aiz loga vēdinājās zaļi zari. Viņa bija mājās. Pēc trim dienām. Pēc divi naktīm. Mājās. Atkal iešana savā dzīvojamā, ejamā ceļā. Kaut kas, vēl neapjausts īsti, jau uzgūla domām, kaut kas būs panesams, negrozāms. Kā vienmēr. Ja nekas cits, šī istaba, šis logs jāmīl. Nē, nebija nekas šai dienā te jāuzņemas ciest. Viņa bija brīva. Brīva. Tikai pamošanās atgādināja kādu smagumu, no vakardienas un aizvakardienas? Bet tās bija vieglas. Viņa atcerējās savu pamošanos tur, pēc pirmās nakts. Viņa atmodās, modās tā, it kā kāds vilnis to uznestu augšā citā, gandrīz dievīgā esmē. Varbūt lapa tā atveras. Zieds. Tūdaļ to apdvesa sāpīga vēsma. Bet ne pārāk sāpīga. Tikai apziņa, ka būs jāstājas visam tam pretī, ko viņa pati bija sev sagatavojusi. Ar savas sirds (vai kas viss tas bija) trakumu. Būs jāsatiek viņš, kuru viņa pati (jeb varbūt tomēr viņš, viņš arī) bija iztaisījusi lielu kā likteni. Viņu satikt – tas bija šās dienas pamošanās laime un grūtums.
Šī rīta grūtums bija tas, ka tas nu bija jau garām.
Viņa atcerējās, ko viņa vakar bija teikusi par – iešanu tuksnesī. Sākās iešana tuksnesī. Vai vēl – izvairīšanās to uzņemties.
Viņa piecēlās sēdus un skatījās uz vakar nomesto vakara tērpu.
Viņa mazliet sarāvās. Tikai mazliet, viņa parasti nenodevās mistikai.
Vakara tērps, tāpat kā vakar pārmests krēsla zveltnei, šorīt izskatījās necils, tumšs, bez gaismām. Saprotams, bija jau vēl tikai krēslains rīts. Tomēr, mīļais tērps… Vakar pirms apgulšanās viņa ilgi bija raudzījusies tērpa brīnum daiļajā krāsu mākonī. Tas viss vizuļoja silti, tumši sārts, nē, sarkans – dziļi rožu sarkans, kā nespodra zelta raksts – Taizemes zīds. Viņa bija dzērusi un dzērusi ar acīm šo krāsu maigumu un spēku glāžainumu. Vai viņš to nekad vairs neredzēs? Īsu brīdi. Viņš to nekad vairs šai tērpā neredzēs. Neredzēs šo pasaulbagāto tērpu, pilnu ar viņas siltumu, ar viņa siltumu, ar dzīvi. Viņš redzēja to tikai vienu reizi. Vienu reizi. Īsu brīdi.
Dārgais, labais, pazaudētais tērps.
Sieviete atlaižas atpakaļ gulus un paņem piezīmju grāmatiņu no nakts galdiņa. (Kā pāriet, kā iet un iet caur tuksnesi, neskatoties atpakaļ?) Rīta krēslainā gaismā viņa lasa piezīmju grāmatiņas lapās izmētātās piezīmes:
19. jūnijā.
“Dina Svente? Istaba 240. Te jūsu atslēgas. Tepat, otrās durvis.” Tas izklausījās mierīgi, lietišķi, pareizi. Kā citādi. Neviens nevar zināt, kas vārās manī. Varbūt kāds ko nojauš.
Laba istaba. Logi un saule. Bet, iekarot drēbes skapī, pēkšņi ir sajūta – atnācis uz savām bērēm, uz visa tā apbedīšanu – vai apmēram tā.
Lai. Lai. Viss kas nāks.
20. jūnijā.
Vakar vakarā (pie kāpnēm puskrēslā) garām ejot, īsu brīdi uzskatot, redzēju viņu stāvam, uztverot kā fotokamerā viņa stāvēšanu (sarunās ar dažiem citiem), seju profilā, kas it kā pagrieztos pretī, it kā ne, kas, vienu mirkli sastingstot savā stāvēšanā, kā es sastingstu savā garāmiešanā, kur vienu simtdaļu sekundes es reaģēju, vakar puskrēslā mēs bijām kā divi akmeņi, pusē šķelti, mēs atmirdzējām viens otram, kā pusē šķelts akmens atmirdzētu savai otrai pusei ar tumšu, bet blāzmīgu gaismu, tādu kā akmens varētu atstarot, dot akmenim. Ar zobens akmenī gaismu, zobens akmenim. Kas ir tik nenovēršams kā nolemtākā realitāte, mūsu akmens, mūsu gaisma.
Mūsu tuvums.
Aizslēdzu durvis kā parasti.
Tad gāju tās atslēgt. Atstāju tās neaizslēgtas šai neiespējamai realitātei.
Man bija jāatstāj neatslēgtas šai akmens blāzmošanai. Tā pienāks naktī.
Aizmigu drīz. Negaidot ienākšanu. Zinot: šai garāmiešanas brīdī, šai akmens gaismu izmaiņas mirklī ir viss, kas mums lemts, dots, kas mums pienākas un kas ir piepildījums.
Laimi neizmērīs ar lielumiem ne skaitļos, ne laikā.
Mirklis ir mūžība.
Tam, kas to izprot vai ir tuvojies tā izprašanai, vairāk netiek dots. (Jo vairāk nav.)
Bet mēs vēlamies dzīves, ne mūžības. Garu dienu un nakšu.
Saule atmirdz logā, iespīd istabas mierā (pēcpusdienas brīvā stunda), uz koka krēsla iemetas siltums.
Dzīve gara ar stundām un stundām saules un siltumas mājā, sienās, grīdā, rokās.
Neklusētajās iekāres.
21. jūn.
Man jādomā par viņa sievu. Viņai bija jānāk, jāapstājas pie manis, jārunā.
Neatceros, ko īsti viņa teica, kā sāka. Es beidzot ar aizbildināšanos, ka nosūtīju tieši tās (nenozīmīgās) grāmatas. Viņas draudzene bija kaut kur tur klāt, kuru es nespēju saredzēt. Un viņš pagāja garām, bija un aizgāja, kā? Un varbūt tas bija tas, kas visu viņas nākšanu klāt un mūsu runāšanu padarīja nenozīmīgu, tas ka viņš neapstājās. Viss tapa neiespējams, nepieņemams, nepārvarams. Viss veltīgs mēģinājums visu padarīt vienkāršu.
Tā tas turpinās.
Mēs bēgām cits no cita. Un pretojāmies šai bēgšanai un pretojāmies tuvāk iešanai visu laiku. Visu šo dienu. Skatījāmies garām. Un skatījāmies tieši tikai slepus.
Viņa sejā ir miers un varbūt — jā, varbūt laime. Viņa smaidos, kad viņš runā kaut kur ar kādu iepretī man, ir mierīgums.
Kaut kur starp citu sejām un stāviem, kā aizslēptiem esot, viņa sejā arī tieši pretī man mirkli parādāmies ir bijis šis maigums, kā savāds miers.
Mums ir izdevies novērst sejas neuzkrītoši. Varbūt arī uzkrītoši, jūtami, ja kāds pētītu.”
Dina Svente ne visai apmierināta atliek piezīmju grāmatiņu atpakaļ uz nakts galdiņa. Viņa bija domājusi atrast ko vairāk atzīmētu. Atkal viņa nav vedusi piezīmes. Tagad jāmeklē jau 2 dienas, dienu vecās atmiņās.
Un īstā zīda tērps ir satumsis bez gaismām. Viņa to atstāj tāpat kā nomestu. Ar lietām ir jāapietas saudzīgi. Ilgi jāskatās un jāklausās. Tām nedrīkst uzbrukties. Rīta gaisma un tērpa krāsa, kas viņā ir satumsusi, varbūt kaut ko saka. Brīdina.
Nē, tikai uzvanda to, kas slēpjas viņas domās. Un ja tās ir bailes, vai tikai mazi sirdsapziņas čuksti, tad tie viņas vājā rakstura radīti.
Dina, nē, tikai Daina (dažreiz viņa uzraksta Dina, lai angļu izcelsmes lasītāji nestostās), vienkāršības pārstāve, šoreiz neparasti ilgi domā par savu vakardien nomesto tērpu. Tas ir vienkāršs, izņemot to, ka zīds ir ļoti krāšņs savās krāsās un kaftana stils, kādā tas uzmanīgi veidots, dara to izcilu. Dainai tik reti izdodas sadzīvot ar saviem tērpiem, ja tiem jābūt mazliet formāliem. Viņa vēl reiz atceras un piespiež sevi atcerēties ļoti sīki un pareizi savu ierašanos tur savā tērpā. Kā viņa iegāja, mierīgi, saņemoties, kā iet aukstā jūrā, ja jāiet.
Viņš, ar kādu runādamies, stāvēja netālu no durvīm. (Tas ir viņa atkārtotais veids, kā atrasties viņas ceļā.) Viņa neapstājās ne ar soļiem, ne skatu. Tā tas jau bija nostabilizējies viņu izturēšanās paņēmienā šais dienās.
Viņa gāja tālāk uz Henriettas kundzi, tur lielajos mīkstajos krēslos bija daudz brīvas vietas.
Un Henriettas kundze tik ļoti priecājās par viņas tērpu, ka viņa pienāca, gandrīz nometās ceļos viņas priekšā un ar acīm, rokām, vārdiem un smaidiem apbrīnoja tā krāsu, stilu, materiālu.
“Es gribētu tādu,” viņa teica.
Labi. Tas darīja labu. Tērps bieži vien ir svešdaļa, kas pašam vai citiem jāpierunā sadzīvot ar valkātāju.
Daina sēdēja savā tērpā zem gaismām mierīgi. Viņai nebija cita nolūka, tikai būt tur. Netālu. Kopā. Vēlāk viņš brīdi bija tieši pretī nostājies. Tas ir, tā tas bija viņas interpretācijā – nostājies. Varbūt viņš tikai sekoja citiem saviem sarunu biedriem. Jā, un nostājās. Un redzēja viņas tērpu, kas bija tāds tādēļ, ka viņa cerēja, ka viņš to redzēs. Tērpu? Viņu. Viņu tērpušos viņam. Tātad.
Un tērps sila uz viņas pleciem un elpoja, zaigoja savās intensīvās, reizē mierīgās krāsās.
Tad viņa piecēlās un aizgāja. Kad viņš to nemanīja. Viņai bija jāiet. Ja viņa paliktu, nedrīkstot viņai tuvoties, viņš būtu ar visu savu personības spēka izpausmi kritis uz kādu citu sievieti. Tas bija jau tā noticis divi reizes.
Tur savā 240. istabā viņa vēl ilgi sēdēja neizģērbusies, sildama savā zīdā. Laimīga? Jā. Jā.
