[Trešie ziemassvētki]
Trešie ziemassvētki. Jeb tādu pasaulē vairs nav? Kādreiz bija. Un ļoti patīkami – ar slinkošanu, atpūšanos no dzīrošanas, ar mieru un kāršu spēlēšanu, ar omulīgām tālruņa sarunām.
Trešie ziemassvētki. Saulains. Sniegs dzirkst… Nē. Saulains. Vējains, viegli vējains, lapas šur tur pavirpo, un upe aiznes pēdējos beigtos lašus. Kaijas, ērgļi un melnie putni (kā vārdā?) gandrīz beiguši ēšanas un plēšanās dzīres. Pa vienam putnam tik paplīvo debesīs, pasēž uz kāda akmens. Miers un skaidrība. Arī maigās pīlītes kaut kur nozudušas. Agri no rīta vēl vizinājās viļņos. Mīlīgi putni, patiesi ūdens putni, salijuši, saliedējušies, saplūdinājušies kopā ar ūdeni, guļ, vizinās uz ūdens, palied zem ūdens, laiž ūdeni pār galvu… laid pār galvu katru nestundu… Plūsti, skaidrojies, diena!
Arī kaimiņu šorīt nedzird, līdz divpadsmitiem dienā nedzird. (Vakar krikšķināja līdz rīta pusei, smēķēja marihuānu. Sākumā smarža laba. Vēlāk kļūst nelabi.) Jā – nedzird. Jau domāju – būs nomaitājuši savu bebi (tas parasti brēc kā nelaimes ēsts) un nogalējušies paši; pēc cilvēku paraduma, es daudz neuztraucos, pēc cilvēku paraduma, bet patreiz sāk atskanēt kādi sīki trokšņi, tātad – dzīvi, tikai klusināti, kā trešos svētkos? Un mājas apsildītājs sāk pumpēt iekšā kādu taukainu ēdienu smaržu. Visādi atlikumi sāk uzsilt kā trešos svētkos. Dzīvojies, skaidrojies, diena…
Jā, aizdomīgi maz trokšņu kaimiņu pusē. Tikai kāds ir palicis dzīvs. Jāaizslēdz durvis. Šie dzīvi palikušie ir bīstami. Baidās liecinieku. Es nevarētu liecināt. (Bet viņš to nezina.) Tikai divi trīs piesitieni kaut kur bija naktī, gandrīz kā kautrīgi pieklauvējieni. Varēja būt putns, pele, spoks vai vējš. Visticamāk – gaisa sildītāja aparāts, šai šakā (koka mājele, tās dažreiz mēdz taisīt savādus trokšņus). Tomēr, ja mani pratinātu kā krimināl filmā, es varētu sastāstīt daudz. Jā – bebis brēc. Brēc kā kaujams. To gan es varu dzirdēt tikai, kad esmu savā vannas istabā, pie tam ne arvien visai stipri, izklausās gandrīz tāpat kā kaijas, kad brēc ārā. Tātad – varbūt kaijas? Nē, bebis. Noteikti krietns zīdainis. Un vannas istabā iet no rīta un iet arī citreiz dienā, un bebis brēc no rīta un arī dienā. Naktī vēlu vakarā, kādreiz ap vienpadsmitiem vakarā, pēkšņi kāds sit naglas sienā. Iesit un apklust. Vairāk nesit. Kādreiz arī vēlu vakarā tāds liels, smags būkšķis – kā kad kāds izkristu no gultas. Pats, kad atbrauc no darba pusdienas laikos, uzskrien pa kāpnītēm neatskatoties, it kā kāds tam dzītos pakaļ, vai viņš negribētu, lai to redz, vai negribētu citus redzēt. Un tad tas sildītājs, tā regulējamais aparāts ir viņu dzīvoklī – te dažreiz salst, dažreiz ne. Dažreiz visu nakti nesilst, mazliet auksti kļūst un ir smagi, biezi sasedzoties. Dažreiz silst vēlu naktī un no tā sākšanās nevar aizmigt. Bet pret to neko nevar darīt, tādi šie aparāti ir tik vienkāršās mājelēs kā šī. Tādas vasaras mājiņas. Knakšķ un brīžam taisa savādus trokšņus. Nevar teikt klauvēja, nevar teikt – neklauvēja.
Skaidrojies, diena!
Pasaka. Mūsdienu ziemsvētku pasaka sāka vērpties uz brīdi. Nekas. Ir jau vēl arī citas…
Apses ir zelta un bronzas krāsā, pret skaidrām debesīm. Ielasīta grāmata par mūziku. Savā ziņā mūzikas un cilvēku īpatnību vēsture. Uzjautrinoša.
