Vārdi neder (Ķikure/Kikure)

[Vārdi neder]

Ceturtdiena. 11. priekšpusdienā.
Oktobris – kāds? [Partly recorded in diary on 23? Oktober 1969] Tuvu pie tā pēdējām dienām. Guļu smiltīs, iedobumā (pie golfa laukiem). Nācu uz šo pusi plašuma dēļ, mazo, vēja veidoto viļņu dēļ, kas kopā ar apkaltušiem un izdegušiem zariem runā par tuksnesi, patīkamu, mazu, pārejamu un ne bīstamu tuksnesi, un tādēļ, ka tas ir uz kāda cilvēka, varbūt pat divu cilvēku, nē, uz kāda viena cilvēka pusi. Divas dienas atpakaļ viņš te bija iznācis krastā. Man iedoma bija, ka viņš mežonīgajā vējā un aukstumā, kāds tanī dienā bija, norūpējies meklēja, kur es palieku tik ilgi? Es gulēju tā aizvējā, līdz saule pazuda un arī te bija vētra. Es gribēju kāpt krastā un iet pa to uz māju, bet es gāju gar jūru. Es viņu būtu satikusi, ja nebūtu sev spītējusies, kā vienmēr. Kā gadu simteņus caur.

Vakar bibliotēkā atradu vēl vienu Camus (Kamī) grāmatu, ko varbūt vēl neesmu lasījusi. Nedrīkstu nemaz uzsākt lasīt, lai nebūtu vilšanās, ja gadījienā es to tomēr esmu lasījusi. Kā viņš varēja nomirt? Tas man atkal un atkal nāk prātā. Kā viņš varēja nomirt, kas tik ļoti mīlēja dzīvi, kas bija pieticīgs ar viņas mazām lietām, kas redzēja objektīvi un tomēr dziļi individuāli un smalki.

Es zinu, ka es gribu rakstīt par Versaļas mežu (bet neuzdrošinos). Ir jāsaka tomēr no sevis ārā viss tas vieglais, tikko nojaustais, kas it kā pazūd eksistēt, kad ņem sev klausītājos kādu labu caurmēra cilvēku. Jārunā ir uz lielāko draugu, ne uz mazāko. Bet, ja domā par iespiešanu, tad – tā iznāk, ar ideju, jēgu – labās robežās. Robežās!

Iela slapja ir un gausa. Bet kaut kur nokauc ambulance. Sieviete zilā jakā.


Iela slapja ir un vēsa.
Bet kaut kur aizskrien ambulance.
Sieviete iet rozā jakā.


Iela slapja ir un slinka.
Bet kaut ko atved ambulance.
Sieviete iet zaļā jakā.

Sieviete iet zilā, zaļā, rozā jakā. Katru dienu. Pretī manām durvīm, pāri plašajam ielas krustojumam ir slimnīca. Ambulance – to var izteikt. Ātrās palīdzības mašīna – jeb kā? Ātrās palīdzības spēkrats. Jeb kā? (Mēs nabaga Ciānas bērni…)

Vējš šodien pavēss vēl, lai arī saule silda. Vajadzēja meklēt aizvēju pie klintīm, uz otru pusi…

Man ļoti gribas iet pa krastu.

Nē, lai viņš nāk pa krastu.

Man gribas ziemsvētku. Vakar visu dienu mocīja tādas ziemsvētku ilgas. Varbūt nemocīja, bet iepriecināja. Kā radīt ziemsvētkus? Pabūšana pāri otrā pusē, ziemeļu puslodē, samaitājusi mani no jauna?

Saule aizmiglojas. Pavēsi. Kāds putniņš mīļi iejautājas kaut ko.

Sestdiena. 9 priekšpusdienā.

Rīts. Tanī pat vietā, smiltīs.

Šī diena sākās ar kļūdām. Gāju uz otru pusi (tur zivis pārdod, un šodien man jāpērk zivis…) bet – tur bij neizmērojams tuksnesis: “Tu dari nepareizi. Tu dari sev pretī visu laiku, katru brīdi. Un tu dabū to, ko tu negribi,” jūra teica. Un es rāpos atpakaļ. Un man šķita, es domāju par to, ka es izlieku savu preci, savu ķermeni – savā skatlogā. Nē, es neizteicu pareizi. Tomēr – tā tas ir un tā ir – dzīve. Katrs pazemīgi, godīgi, uzticīgi un kā vien māk, izliek savu preci. Un tā ir dzīve. Un ja tā nedara, tā nav dzīve. Izliec savu preci kā tirgotājs savu sīko ražojumu un tupi klāt un gaidi. Apsmiekls, nonicinājums, vienaldzība, nievas, interese, apbrīns – viss kas iet garām un pāri – tā ir dzīve. Apbrīnoto atkal aizmet, paņemto atsviež atpakaļ, dārgi pirkto aizmirst nelietotu, apsmieto paceļ, nicinātā priekšā noliecas, un viss tas nāk un iet nezināmā, nepārredzamā kārtībā un, ja tu esi tur iekšā, tā ir dzīve.

Es gāju mazliet un apstājos. Jāiet atkal. Bēg tikai pavisam gļēvie. Izstāties ir atļauts. Kādēļ ne. Bet tad ir jāizstājas. Šorīt es domāju – kaut nāktu smiekli vidū. Kaut reiz varētu izsmieties.

Saule kļūst siltāka mazliet. Vajadzēja nākt vēl agrāk. Miers ir no rītiem. Tad vējš sāk celties.

Pēdas piķa melnas. Ar piķi. (Visa krasta smilts pielieta nepamanāmām piķa lāsītēm.) “Jāgriež nost” – būtu P. teicis un, to atceroties, man ir jāsmejas.

Vakar bijām filmā. Nekas labs. Gaidu kādu filmu kā „Bedazzled” – ar deju Dievam etc.

Kaijas lido pāri un nelabi strīdas – domā, ka es no jūras izmests ronis un kaut kas būtu ar mani jāsāk.

Saule. Kā ziemsvētku gaisma. Vēsums nes ziemeļos modinātas izjūtas.

Kā var lietot „ambulance” ātrās palīdzības mašīnas vietā?

Tādēļ, ka to var izrunāt, izteikt. Šinī ielā skrien kas – ambulance? Vai ātrās palīdzības mašīna. Ja jārunā ar dakteri var lietot pēdējo. Jālieto pēdējais. Tas ir tīri, precīzi, gandrīz medicīniski.

Bet, ja tu atver durvis uz šo ielu, tu redzi šīs sievietes iešanu viņas zilā, zaļā, rozā jakā… Jā, vakar rītā atkal ielas seja parādījās ļoti pilnīga, kad atvēru durvis – ambulance, slapjums un bezdzīvais miers, sieviete rozā jakā… Ir tūkstoš sejas tomēr arī šai ielai.

4. pēcpusdienā.

Mājās. Biju pēc zivīm. Biju bibliotēkā. Paņēmu Virginiju Wulf. Viņa mani kaitina. Un tomēr… Iznākot – lēns galvas pagrieziens.

Man pietiek šai dienai. Rītdienai ne. Un tas mani baida, bet es nevaru ņemt rītdienai šodien… Tā tas iet. Tā tas aiziet.

Kā dzīvs var nomirt?

Camus nomira.

Tous es fleurs – viņš  teica. Visas šīs puķes! Paliks.

Man liekas, ka man vēlreiz būtu jāiet uz bibliotēku. Es darīju sev pretī.

Kaut Jāzeps Hermanis būtu te. Viņš tik labi apliecināja dzīvību. Vairāk arī neko. Dzīve jāmeklē citur.

Ir atkal sestdienas jausma
un ielā ir nepasakāmais tukšums
-- un pārpilnība.
Solītas dāvanas tuvums.

Sestdiena. [svētdiena?] 8. no rīta.

Esmu vecā vietā – pie golfa laukuma, ko nevar redzēt, pie jūras, ko var redzēt, iedobumā, smiltīs, kur apkaltušie koki un zari izmētāti, ieputināti smiltīs, izskatās melni kā apdeguši. Tuksnesis ir valdonīgs. Bet mierīgs. Neuzbrūk. Pie jūras gandrīz nevar iet tuvumā, cik netīrs krasts. Viņi tīrīs. Visu šo eļļu un piķi. Uzars no jauna. Bet kuģi un metālrūpnīcas? Slavenās Portkemblas metālu rūpnīcas? Tie darīs savu atkal. Un tomēr – te ir vēl vairāk kā kilometru gara, tukša, brīva jūrmala līdz Portkemblai. Brīvība. Divi kilometri un vairāk, ja skaita arī uz otru pusi no Kroņa ielas gala, slavenās Kroņa ielas, šīs pilsētas galvenās artērijas gala, kas ienāk jūrā, var teikt – nobeidzas greznā brīvā ceļa apgriezienā, parkā, eglēs – un divi kilometri brīva jūrmala pa labi un pa kreisi. Apsargāta peldvieta tieši pretī, vairāk pa kreisi vai vairāk pa labi, kā kuro dienu, skatoties pēc vēja un viļņiem. Neizmērojama brīvība. Uz šo pusi arī pilsēta ir tālu, aiz golfa laukiem.

Vējš ir žūžojošs, tikai jāuzmanās no viņa maziem zobiem. Jāuzmanās no tuksneša zobiem arī.

Paceļu acis uz jūru (no Camus…) – tikai smilts, pelēcīga šai gaismā, ar melniem akmentiņiem un gružu raibumiem, cieti no vēja sīkos vilnīšos sapūsta, pelēkzila, saulsudrabota jūra, neskaidra, pienzila debess – perfekta vientulības aina, klusinātas, mīļas krāsas. Camus tikko te saka, ka cilvēks ir neatraisīts savās domās, jo viņam nav vārdu, ar ko tās izteikt. Bekets izsaka ar starp vārdiem lasāmo – ļoti skaisti, poētiski un ar vārdu kravu – ļoti komiski. Šo to. Daudz ko.

Ko es gribētu par Versaļas mežu teikt… Es nevaru likt iedomāties, ko tikai es varu iedomāties. To Kamī domā. Tā tad – ne tikai raidītājs, bet arī uztvērējs ir iemaisīts sadarbības lietā.

Tas tā ir man. Jo tikai nedēļu atpakaļ es biju ziemeļu krastā. Un, ja es palieku šai krastā, ja es mīlu šo krastu, ja arī es aizeju – es neaizeju, un tas ir mans kaps. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs esam. Nieki – tas tikai, ja mēs gribam būt ļoti nacionāli. Tas ir – ja es gribu būt. Jo es jau runāju tikai par sevi. Tātad – pēdējā rinda pilnīgi meli? Varbūt tomēr ne – es mirstu, ja palieku tikai vienā krastā. To jau es vairs nevaru izvēlēties, ja tie abi ir, ja es tais abos esmu bijusi.

Pa vidu jūrai, smiltīm, vējam, saulei – kas nav nebūt tikai tas – vējš, smiltis, jūra, bet ziema un vasara, šis krasts un tas krasts, un es un… pa vidu tam, – es lasu pa rindai no Kamī piezīmēm – es viņas tomēr esmu jau lasījusi. Bet visas grāmatas, ko ir vērts lasīt vienreiz, ir ne tikai vērts lasīt otrreiz, bet ir jālasa otrreiz, un es tās lasu otrreiz un trešreiz un atkal un atkal ik pa gadu vai diviem trim. Viņa neizmērojamais dzīves izsalkums! Varbūt tādēļ, ka viņš bijis slims. Un aizgāja tik agri… Vakar tikko izbēgu no mašīnas. Tā nāca pāri ielai ap stūri, kad es drāzos pāri ielai no stūra – aplēsu, ka nevar vairs atpakaļ – bet bija diezgan ko skriet, lai izskrietu pirmā kā ritenis. Izskrēju. Jāapskatās, kur skrienu. Un jānoskaidro lieta ar D. Dzīves ātruma dēļ, kā Kamī saka. Cik viņš ir smalks un lirisks un “dziļš” savā stilā šinīs piezīmēs. Varbūt ne tik daudz stilā, kā vielas pārbagātībā. Viņa lielo darbos (Plague) viņš ir tomēr daudz “sausāks”; bet šīs piezīmes, kur viņš “izlej savu sirdi”, nav cildinātas kā viņa lielais darbs. Vienmēr tas pats – lielo, objektīvo vajaga.

Mājās. Pēcpusdiena. Aizrunājos prom no tā, ko es gribēju teikt. Iens iedeva kādu jaunu izdevumu, diezgan biezu grāmatu (varbūt tas būšot, iznākšot bieza literāra žurnāla veidā reiz pusgadā vai gadā), saucas „Under 25“, “Zem divdesmit pieci”? Raksti tikai no autoriem līdz 25 gadus veciem. Interesanti. Vajadzētu būt jaunākiem virzieniem literatūrā. Bet ne vienmēr jaunākie virzieni nāk no gados jaunākiem autoriem. Daudzi no tiem vēl rīkojas ar vecām klišejām. Tur kāds vaļsirdīgi un skaidri, gaiši saka, ka nevar strādāt, pirms housing problēma nav nokārtota. Housing viņam ir – tīra seksa lieta. Vārdu sakot, kamēr tu neesi atradis, kur un kā – nevar strādāt. Komiski uzrakstīts. Viņam taisnība. Un tomēr – pārāk nokārtota housing lieta, apmešanās vieta (?) arī nav auglīga (garīgā ražojuma ziņā…). Viss tik komplicēti…

Šai vientulīgā jūras krastā -- ir sniegs.
Ar viņas silto saules lauku,
ar izkarsētu tukšu smilti -- ir sniegs
un jūras šalkšana gar krastu,
kas pulsē dziļi, vienmērīgi -- ir mežs,
mūžam zaļš, sveķains mežs,
bet vēja plosīgā skriešana,
kas nav ne mirkli mierā,
kas smilti dzenā, visu apdedzina,
ir dziļas ziemas elpošana.
Šīs baltās kaijas melnas ir
un viņu gājiens, lidojiens
un ķērciens -- vientuļš ir kā vārnu...
Jo pazaudētais savienojies ir ar atrasto.
Svešos krastos ir tuvums atvēries
un tas ir noslēgums.
(Vēl dzīvais, neaizbērtais kaps.)

Sestdienas pēcpusdienas laiks krīt atkal ielā ar savu sirdi plēsēju spēku. Lai kā noņemies – nelikties zinis, tas tur ir – tīras debess līšana pāri mūriem, steidzīgā mašīnu iešana, kas nav citāda kā citās dienās un tomēr ir, tomēr ir, jo katrs braucējs jūt citādi šo dienu kā citas nedēļas dienas. Viņš nes nedēļas nogali sevī, un es to zinu, un tas padara (man) ielu un mašīnas citādas. Tas dod šo lauzēju atvadīšanās un atnākšanas izjūtu, šo saules un debess un mūru citādu spīdumu. “Vai tu būsi?” Kā traka puķe, kā krāsaina strūklaka šī neizteiktā, dzīvā, kustīgā doma sitas pāri ielai, ielā, ielas sestdienas dzīvē.

Man jāiet vēl uz ielas. Jāiet vēlēt, ka to neaizmirstu. Šie nenāk mājā. Versaļas mežā aug koki.

Beidzot nakts. Biju vēlēt. Uz Keira pusi. Uz to pusi valda viņš – viņa siluets debesīs augstāk vai zemāk pēc viņa kaprīzas vēlēšanās, tāpat kā jūrai, kas pēkšņi kādu rītu stāv pāri visiem jumtiem. Divi jauni, viņš un viņa, apcirpa apstādījumus kādas mazas, šauras mājiņas dārzā, viss nekopts kā briesmas, varbūt tikko nopirkuši – kaut kur ļoti tuvu pie Pat’as un Garija idilliskās vietas. Vai es sāku ilgoties mājiņas? Bet iela, jūra, ārā prom iešanas nemiers pieaug ar katru mēnesi, dienu, jāsaka. Stādīt kaktusiņus – vienā vietā. Kurā?

Svētdiena. Rīts.
(Brīnumains, skaists, etc.)

Krāsains, lietus tuvumā maigs rīts. (Mazliet piemācies).

Krāsains. Maigs. Piemācies. Silts ar viegliem vējiem (got it?).

Kāda laiviņa izgāja jūrā pret sauli, kas starp mākoņa malu un jūru krāsoja sarkanu… Jūra tumša. Pāri slimnīcai pelēkzilu mākoņu debess. Slimnīcas mūri rīta sauli, gaismu neredzamu, aizslēptu, piesūkušies.

Vārdi neder. Es gribētu atcerēties, iegūt šos mūrus, viņi ir tik apmierināti, viņi ir dominējoši, pāri pār visu te, bet viņi stāv mierīgi, neuzbāžas. Stāv? Viņi dzīvo, ceļas, iegulstas, atspiežas, stāv – visu reizē uz un iekšā un pie pelēkzilas, smagas un vieglas, pašapzinīgas un mīlīgas debess – viņi abi sader – mūri un debesis. Ķieģeļi nav mūros visi gluži vienā krāsā, un tie arī ceļas un grimst, un – stāv mierīgi kā nākas. Liekas, tas viss notiek tur un tev nav ne ziņas, ne tiesības, ne jēgas viņu sadzīvē iespiesties, bet – viņi ir tādi tikai, ka – mēs skatāmies uz tiem, ka mums ir acis, kas uztver gaismu, krāsas etc. etc. – ja svītro šo – aci – kādi tad ir mūri un mākoņu debess un ķieģeļi etc.? Ko es mēģinu “iespiesties” kādā pasaulē – ko es radu? Es to neradu – mana acs to rada, un mana acs nav mana radīta, un par manu aci man nav tik daudz zināms ne kā par vienu ķieģeli… Tieši pretī pāri divi tukšajiem apbūves gabaliem, kas tik labi atvēra skatu uz jūru, pilsētu etc., sāk celt kādu dzīvokļu māju jeb, teiksim, tādu palielāku privātu māju. Aizsegs daudz ko.

Leave a Reply