Veronika (Ķikure/Kikure)

[Veronika]

Vera Zāle pamodās viegli, skaidri, bez kādas samiegošanās, samiegotas pārejas no miega uz nomodu un bez galvas sāpēm vai kāds nelabas sajūtas. Tātad – viņa bija labi gulējusi, mājā nebija noticis nekas nepatīkams iepriekšējā dienā. Ne arī nekas sevišķi patīkams… Un laiks varēja būt septiņi no rīta vai pusseptiņi. Viņa paskatījās mazajā ceļojuma modinātājā uz nakts galdiņa. Bija ceturksnis pirms septiņiem. Ļoti labi. Plecos juta mazliet vēsumu, gandrīz kā sāpēšanu, bet arī nē. Tātad viņa naktī bija attaisījusi logu, vai arī atstājusi to vaļā jau vakarā gulēt ejot. Labi gulēt varēja tikai pie vaļēja loga. Bet dažreiz nakts gaiss bija vēsi kodīgs, iededzināja kaklā kādu mazu sāpi vai plecā, kreisā vai labā, kas bija palicis mazāk apsegts. Vera pagriezās uz muguras, jo viņa bija gulējusi uz vēdera, kas bija viņas iemīļotā gulēšanas poza, iespieda plecus dziļāk spilvenā, iesedzās ciešāk un skatījās lielajā logā, kas bija pilns visdažādāko zaļo toņu – jauno priežu zilganums, ceriņu tumšais zaļums, puspārziedējušu sarkanu rožu mudžeklis. Gandrīz nesaredzami smalki lija. Tā te parasti sākās lietus dienas, arī pēc sausa un silta, pat karsta laika. Lietus neuzbruka ar pērkoni un krusu, ar straumēm un varmācību, kas postītu dārzus, pirms tos dzirdinātu. Īsta, laba dārzāju pasaule. To Vera reiz bija izteikusi skaļi un mazliet apvainojusi šejienes īstos iemītniekus, Iedzimtos, ne iedzimtos. Viņa visur bija – ārzemniece. Varbūt te mazāk kā citur. Bet arvien. Un būtu arī tad, ja atgrieztos kaut vai uz īsu laiku tur, kur viņa bija dzimusi. Tātad – par to nebija ko runāt. Ārā uz retāka priedītes zara nosēdās liels sarkankrūtis, izpurināja spalvas un atpūtās, varbūt no brokastu meklēšanas darba. Viņš izpurināja spalvas un nosēdās dziļāk zarā. Jā, kādēļ ne. Arī Vera gribēja ņemt īstu brīvdienu. Varbūt nekustēties nemaz. Mazākais ne pēc pulksteņa. Debess, liekas, bija piemākusies ļoti viegli tikai, jo istaba bija pilna gaišas vibrēšanas, tīra, liela dzidruma. Varbūt tas bija vairāk garīgs kā fizisks, varbūt tas nāca no tā, ka māja, šī un otra māja dārzā, bija šorīt tukšas no cilvēkiem – visi bija prom brīvdienās. Vera vienmēr mīlēja šīs pirmās vientulības, pilnīgas vienatnes stundas. Tad mazas lietas, mazie notikumi, kas nebija nekādi notikumi, uzpeldēja virspusē, kļuva lieli, nozīmīgi. Tas bija, apskatot lietas, sīkas neredzamas lietas ar vairojamo stiklu, lielu, maigi blāzmojošu vairojamo stiklu. Ļoti lielu, tik lielu, ka caur to redzēja visu apkārtni kā caur ezera ūdeni… Vera izstiepa rokas pāri galvai – viņa laikam bija sākusi atkal iegrimt miegā, atmiegā. Vienalga. Bet nē, nekāda atmiega viņai nevajadzēja, viņa bija izgulējusies. Tikai viņa negribēja celties. Viņa gandrīz nekad sev neatļāvās necelšanos, tikko pamodusies.

Veronika nebija no ilgi gulētājiem, ne arī sevišķi cienīja luksu. Kā pārsteigums viņai šai rītā šķita viņas pašas guļamistaba, tik pilna ērtības, savrupības un darbības, ja tā var teikt. Šī istaba nebija tikai guļamistaba, tā pavisam nebija guļamistaba vien ar gultu, nakts galdiņu, spoguļiem, tualetes galdu, sienā iebūvētu drānu skapi – un viss. Tā bija arī viņas dzīvojamā istaba, ja ne viesistaba, te viņa rakstīja vēstules, lasīja, domāja… Te bija grāmatas, gleznas, dažas trofejas, varētu teikt, – sakaltušas puķes, saknes, dīvainu stādu un akmeņu daļas. Šī istaba bija mazliet gandrīz par mudžekļainu. Bet telpa bija liela un logs liels. Viņa nekad nejutās labi istabās, kas bija tikai guļamistabas. Viņas gulta bija plata vāļa. Lai būtu un paliktu cik necik inteliģents, viņai šķita, vajadzēja atrasties tuvu tām lietām, pat naktī, iemiegot un mostoties, kas bija svarīgas dzīvē, kas bija pilnas darbības. Protams, varbūt viņa tā sprieda tādēļ, ka viņa jau ilgāku laiku bija vieniniece un viņas gultā nebija pastāvīga līdzbiedra. Ja kopdzīve ar pretējo dzimumu nebija ikdiena, kas turpinājās regulāri, tad tāda pilnīgi tikai gulēšanai lietojama istaba būtu gandrīz nederīga. Viņa domāja par to un skatījās putnā uz priedes zara. Tam droši vien drīz pielidos viņa biedrs un tie jutīsies draudzīgi, un, ja pielidos trešais, sāksies plēšanās. Visur bija izkarojami likumi. Labi, ka nebija jāiet brokastīs noteiktā laikā, labi, ka visa diena bija brīva. Nannijas kundze bija atsūtījusi zīmīti ar puķēm, ka viņa nevarēs šonedēļ nākt uz metāla darbiem (viņas pašas gatavoja sev rotas lietas). Viņa bija atstājusi Nannijas zīmīti uz nakts galdiņa. Viņai patika, ka Nannija bija rakstījusi viņas vārdu pilnu – Veronika. Neviens viņu te ilgus gadus vairs nebija saucis par Veroniku.

Leave a Reply