Viņa sieva (Ķikure/Kikure)

[Viņa sieva]

Saņēmu vēstuli no viņa sievas. Ne nelaipnu vēstuli, kā to kāds varētu iedomāties; ar nolādēšanu, greizsirdības žulti… Nē, labu, laipnu vēstuli. Un tas, jā, tas arī ir grūti panest. Pirmā brīdī – izdzēru (vienā rāvienā) divi tases kafijas, tad sāku liet vīnu, visu, kas bija dzerams mājās, jo pēkšņi man bija piemetušās tās slāpes, kas, kā tas ir zināms, pārņem cilvēku, kad tas ir uztraucies, aizskarts, zaudējis galvu, nesaprot vairs, kas viņš ir, kas jādara, kas noticis. Tādas sāpes man nebija bijušas pazīstamas. Tās eksistē – tagad varu teikt. Savādā neapziņā rokas pašas rīkojās ap kafijas traukiem, tad ar vīna traukiem, un es lieliem malkiem ņēmu no visa, it kā lai atgūtu kādu jūkošu saprašanu. Nebija patiesi nekas nesaprotams.

Te bija iznākusi kāda jauna grāmata – slavena rakstnieka pēdējais darbs (Nobela prēmija, skaisti iesieta). Un es to aizsūtīju viņam. Ne tieši viņam vien. Tā to nevar izdarīt, ja kādam ir sieva. Ja arī rakstītu tikai viņa vārdu uz adreses – sieva būtu, kā tas parasti notiek, pie pasta sūtījuma, un viņam būtu nepatikšanas. Kāds svešas sievietes, maz pazītas sievietes sūtījums? Kā? Kādēļ? Un tā tālāk. Adresēts abiem – tas ir citādi. Simtiem sūtījumu gadā pienāk kundzei un kungam – ielūgumi, uzaicinājumi, visādi piedāvājumi, pat – dāvājumi. Mister un Misis. Kungam un kundzei. Tas nonivelē katru nozīmību sūtījumā. Tur nav nekā personīga. Es domāju – viņš šo personīgo jutīs šai gadījienā, zinās, ja arī nevarēs neko aktīvi iesākt. Atbildēt – noraidīt vai pateikties – pienāksies viņai, kā tas arvien ir. Es tomēr cerēju un vēl ceru, varbūt viņam izdosies darīt ko, teikt ko, atbildēt kaut ko personīgi. Varbūt vēlāk… Tikai – ja es neizveidošu pārāk īstu draudzību ar viņa sievu. Tad viss paliks zem tās kā zem vāka. Jo – kā? Nē, draudzības jūtu man līdz šim nav bijis pret viņu. Bet tagad, tagad gandrīz varētu kas sākties. Viņas vēstule ir jauka, šarmanta. Viegli viņa pabrīnās, pateicas par grāmatu. (Žēl, ka es nevarēšu būt uz grāmatu kluba gadskārtējo sanāksmi, jeb – varēšu?) Pastāsta, ka Mīks (viņa sauc viņu par Mīku, kaut gan viņa vārds ir Malons. Ir arī vārds…) nav paspējis vēl uzrakt dārzu, ka dārza darbi viņam katru pavasari nelabi sakrīt ar slavena grāmata kluba gadskārtējo sanāksmi, uz kuru jāizlasa četras grāmatas apspriešanai. Mīka darbību dārzā viņa jauki ieliek iekavās, it kā pieminot to starp citu, bet viņa atkārto šo Mīka eksistenci. It kā zinot tās lielo nozīmi man. It kā nezinot. Ja te esot labi viļņu slēpošanas apstākļi, Mīks varbūt vēlētos atbraukt. (Protams – tikai viņai līdz.)

Ko es sagaidīju, sūtot grāmatu? Vai varbūt to, ka viņš atradīs iespēju man rakstīt, pateikties etc. Bet viņš, – viņam nav dots iemesls domāt, ka es to sagaidu. Jā. Sarežģīti. Viss sarežģīts jau bijis un tā turpinājās.

Ar Mīku mums bija mīlestība no pirmā acumirkļa, runājot klasiskā stilā. (Gan pēc galvenās no četrām grāmatām apspriešanas, kas ir tā sakot – publiska, bez personīgas iepazīšanās, izņemot to, ko viens no otra dzird, redz, noklausās.) Jā, pēc pirmā nozīmīgā acu uzmetuma (pēc tam, ārā ejot, vēl dažus vārdus dzirdot, izmetot) pāri citu galvām mūsos viss noskaņojās kā divos instrumentos. Mūzika varēja sākties. Sākās arī, varbūt varētu teikt – mēs dažos mirkļos saskaņojāmies, izkārtojāmies kā divi magnetizēti metāli, palikām viens otra tuvumā. Tuvāk un tuvāk. Bez kā tas būtu neparasti, lai arī tā bija tik ļoti neparasti, aizraujoši (klasiskā valodā runājot), tik apmierinoši, šīs dienas valodā runājot, nē tas bija vairāk kā šīs dienas valodā, sniedzas kā magnetizētiem metāliem, mums tas nebija, mums bija tikai tuvums un tam vajadzēja turpināties…

Bet es atcerējos viņa sievu, atcerējos, ka viņam ir sieva. Es… sāku domāt, rīkoties viņa vietā. Protams, tas nāk aiz lielas mīlestības, ja sāk domāt, darīt otra vietā. Bet – nu, tas neveda ne pie kā laba, tas veda pie tā, ka es iepazinos, pa pusei iepazinos ar viņa sievu. Viņa tur iznāca vasaras kleitiņā, sandalēs, mazliet uzmestu lūpu. Jāsaka, lūpiņu – jo viņa nav liela.

Viņas vēstule ir šarmanta. Gandrīz gribētos aicināt – lai viņa brauc šurp. Lai brauc viņš arī, jo viļņu slēpošanas apstākļi ir labi.

Un tad? Neviens nevar darīt pāri savam viesim. Viņa būs mans viesis tādā gadījienā. Es gandrīz nevaru atbildēt viņas vēstulei, ar to arī es neko negūtu. Varbūt zaudētu vēl vairāk, jo viņš man nevar rakstīt vēl par to pašu grāmatu. Sūtīt vēl vienu grāmatu? Jā, tas jau būtu kaut kas. Bet to nevar. Jāizdzer vēl daža glāze vīna, ja vēl slāpst, vai kafijas, viss vienalga, ja slāpst. Un nākošā grāmatu kluba sanāksmē? Nē, viss neies tik gludi. Kaķis ir ārā no maisa, viņi to tā te saka.

Un katrs cilvēks nes citu uzplaukšanu mūsos, citu krāsu. Mēs esam mēs, un tomēr citāds mēs ar katru citu cilvēku.

Leave a Reply