Viņš bija te (Ķikure/Kikure)

[Viņš bija te]

Bet tagad? Ja tas ir viņš? Ja viņš ir atkal te. Atgriezies. Ko darīt? Kad satiek lāci mežā, viss ir noskaidrots, ko darīt. Izlikties beigtam. Izturēties mierīgi. Par visām lietām – izturēties mierīgi. Nekādā ziņā nebēgt. Jo lācis tad – ķers. Te – te iznāk ačgārni. Ja viņš neķer, ja viņš nenāk tuvu, tad nekas nenotiek. Tātad man nav jāizturas mierīgi. Jeb ir? Kā citādi es varu izturēties? Skraidīt iekšā ārā? Jā, skraidīt iekšā ārā, tā būtu diezgan klasiska izturēšanās. Pārbaudīta. Likt sevi redzēt. Bet viņš zina, ka es te esmu. Man tas nav jāizrāda. Bet – zina, un nezina. Nekad neviens nevar zināt – ka, …ka es esmu te, te, ja es to neizrādu. Ja viņš ir atgriezies – man viss jāsāk no gala – izrādīšanās, bēgšana vai mierīga izturēšanās. Viss jāsāk no jauna. Jo laiks ir vidū. Tas ir nojaucis visu iepriekšējo. Bet, ja viņš ir atgriezies, tad kaut ko laiks nav noārdījis. Tātad? Ja satiek lāci mežā – viss ir izskaidrots un zināms, kā jāizturas. Un ko tas kādam ir līdzējis? Kad satiek lāci mežā tad – pavisam tas vairs nav tā, kā tas ir, mierīgi mājās lasot, kā jāizturas, ja satiek lāci. Bet nav arī zināms, vai lācis tevi nopļaukās, vai aizies garām? Un ko tu tagad domā, sirds? Ko tu izvēlies, sirds? Lai notiek, kas notikdams, tu domā. Un zini – ka notikdams nekas nenotiek. Tev ir jādara kaut kas, lai kaut kas notiktu. Kas jādara – jāizturas mierīgi, jāsvilpo, jādzied, nav jānes maizes gabals līdz, lai nesmaržo, lai nekas labs neizsauc. Ja gatavo kafiju – lai smaržo, lai kūp pa visu māju, āru, lai izsauc, lai sauc, jādzied, jāsvilpo. Tas jau nav lācis. Ņem citu grāmatu. Nē, neņem, neņem. Laidies savās kļūdās, savās nelabojamās, dievišķās kļūdās. Savā nezināšanā.

Gaiss ir tik pilns gaidīšanas, ka tam uzduras ejot, kustoties, tas ir biezs kā mūris, kā dārzs sazēlis, un tam jātiek cauri, jālauž to zari. Zaru ir pieliecies pilns logs, gaisma ir pusgaisma, acis neredz skaidri, ausis nedzird, soļi stāv uz vietas. Bet kaut kas strādā no visa spēka, gāžas kā ūdens kritums. Tā ir dzīve – tā saka: c’est la vie, such is life. Es dzīvoju. Es mirstu. Tas ir viens un tas pats. Tas notiek viss reizē.

Viņš bija te.

Līst un koki zaļo, sakuplo, tas ir – tik ātri, ka tie mainās jau stundas laikā. Diena bija arī bez lietus, ielas nožuva. Es staigāju. Aizmirsu, ka viņš varbūt ir te. Tagad līst. Es nespēju logu aizsegt – tas ir tik krāšņs kā bērna zīmējums, kā primitīvi izdekorēta skatuve – kā var tik maigi zaļi, tik pilni būt zari, koki pēkšņi sedzas tik augstu, tik zemu; kā viegli mākoņi var tik ātri krist aiz otrpusielas mājas? Kā var tik spoži starmešu gaismas sloksne pār tiem izvīties kā zīda lenta, metot izciļņus pār mākoņiem, kas jūk, mainās, veidojas iesārti uz tumstošas debess, kā var mājas būt tik grezniem logiem, tik maigām mūra sienām, tik maigām vakara ugunīm logos, kā var tik klusi, mierīgi līt ielā pār mašīnām, pār retiem gājējiem? Kā var tik ļoti krāšņi viss sabiezināties tieši manā logā kā bērna zīmējumā?

Cik daudz deva viņa atgriešanās. Rītu sāksies atkal tukšums. Bet šī diena, šis viens brīdis, kad viņš stāvēja pie savas mašīnas, darbojās, lika savas lietas tur iekšā un pacēla galvu, skatu šurp vienreiz un otrreiz. Šī aina iezīmēta ielas krāšņumā, zūdoša, bet tā atkārtojas arvien no jauna, atkal un atkal viņš stāv tur ielā, viss apņemts vieglas zudamības, tikai īss brīdis, cik liels tas, cik daudz tas šodien devis. Varbūt – viņš aizbrauca bez īstas atvadīšanās, es neizgāju, nebiju arī pie loga, kad viņš aizbrauca un tagad – viņš it kā būtu atgriezies otrreiz, lai es teiktu ne tikai ar vārdiem, man ļoti žēl. Rītu sāksies tukšums un sāpe, un grūti būs iet. Bet šodien ir pielijis viss smagas, dārgas, lielas piepildīšanās. Un man ir spēka diezgan un man ir drosmes diezgan un es dzīvoju, es pielīstu dzīvības, es esmu. Man nav nekā, man draud tā pati vientulība, bet brīdi, man ir šis brīdis, kad viņš stāv tur ielā un paceļ skatu šurp. Viņš stāv tur, it kā viņš tur būtu tikai tādēļ, lai paceltu skatu šurp. Kaut kas ir kļuvis apzīmogots, lai tas nezustu tik ļoti. Cik ļoti? Nav jājautā tik nepiedienīgi. Viņš tur stāv kā aug koki, kā līst, kā vasara ir atgriezusies, kā vasara ir, kā viņa ir bijusi te visur, daudz kur, daudz kad. Ierakstīta, iespēlēta, uzgleznota, dzīvota, iešūpota. Mīlestība ir bijusi. Mīlestība ir iešūpojusi tevi tur ielā un mani aiz stikla.

Leave a Reply