Tas pats vien
Vējš kokos. Uz to var raudzīties, visu aizmirstot vai stundām. Zari kustas, purinās, noliecas un atliecas mūžīgā ritmā, dzīvībā, labsajūtā. Tā likās. Labsajūtā. Piestāj mazliet. Un sāk atkal. Un mākoņi nāk. Iet pāri. Zaļas, lielas liepas lapas. Brūnganas sīklapas. Biezas lapotnes vasaras vidū. Silti vēji. Rasa nopūsta, nobirdināta, bet mitrums dzīvo gaisā. Auglīgs.
Var stundām raudzīties dzīvē, koku, dabas dzīvē.
Kas paša dzīve? Tas pats. Tas pats viss.
Vasara. Tikai tagad maza, slēpta sāpe klāt.
Agrāk bija tikai laime.
Tagad viss – atcerēšanās. Agrāk bij viss nākotne, tas kas nāks… Tagad – tas, kas bija. Kas nāks? Kas vēl nāks? Tas pats viss. Tas pats vien. Mazi pārsteigumi vēl. Mazi brīnumi. Bet sāpēšana neapstāsies, varbūt uz brīdi.
