Telefona saruna (Ķikure/Kikure)

Telefona saruna: 2 sievietes un viņš

Klusajā istabā tālruņa zvans ieskanas griezīgi, bet jaunā gaišmate neiztrūkstas, viņa mazliet atliec augumu krēslā, kur jau stundas sēdējusi. Viņa grib mesties pie tālruņa, bet apstājas, ar rokām krēsla atzveltni sažņaugusi, klausās tālruņa zvanīšanā. Tā skaņa vēršas jo tālāk, jo dzidrāka, maigāka. Sievietes sejā ieviešas aizrautības izteiksme kā smaids, kā izbrīns, un mirkli viņai šķiet, ka viņa nekad nav dzirdējusi tā skanam tālruņa zvanu – skaņas birst kā pērļaini ziedi, dzīvi, labdarīgi. Reiz pārpildītā baznīcā viņa bija ģībusi un nejauši viņas seja bija ieslīdējusi maijpuķīšu, maipulkstenīšu pušķī, ko viņa turēja rokās un pēkšņi – dzīvība bija atgriezusies. Tagad – tas bija tā, dzīvība atgriezās kā agrāk… Nē, tagad tas nevarēja būt tā. Vairs nekad nebūs. Viņa tomēr kavējās nocelt klausuli, lai brīdi pabūtu šai dzīvības atgriešanās sajūtā. Bet tad viņa ātri tver klausuli – neziņa būtu vēl ļaunāka.

Mirkli viņa klausās. Bet arī aparāts klausās. Tad viņa saka parasto – halo, piesardzīgā balsī, lai kaut ko nenodotu, un klausās uzmanīgi, lai kaut ko nepazaudētu.

Halo! Tikpat piesardzīgi atsaucas svešā sievietes balss.

Atkal ir ilgs mirklis klusuma, tad sievietes balss tālrunī steidzīgi, bet saraustīti runā: “Vai es varētu… Es gribētu runāt… ar Vītola kungu. Robertu Vītolu…”

“Robertu Vītolu,” blondā sieviete lēni atkārto, lai ilgāk apsvērtu zvanītājas balss izteiksmi. Un tā kā slēpdamās, kavējas, tā runā tālāk:

“Ja… Ja viņš… Ja tas ir viņa mājas numurs…”

“Nē. Vairs nē. Vairs ne, saprotat? Kas zvana?”

“No… darba. Viņš nav darbā. Jau otro dienu.”

“Roberts Vītols te nedzīvo. Viņš vairs te nav.”

“Nē?” balss brīnās, bet turpina, “Bet, bet kā?” un gaida un klausās.

“Tā. Viņš vakar izvācās. Un – vēl šorīt… Viņa vairs te nav.”

“Vai es drīkstētu izlūgties – viņa jaunās vietas tālruņa numuru?”

“Nē, tas man nav zināms. Un nebūs zināms. Saprotat?”

“Bet…”

“Darbā jau viņš atkal ieradīsies. Kādēļ jūs zvanāt? Ko Jums vajaga?…”

“Piedodiet. Esmu jūs ļoti traucējusi. Jautāju tikai viņa jauno tālruņa numuru. Kādēļ tik – nelaipni vārdi…”

“Ir grūti būt laipnam, ja cilvēks, ar kuru esi dzīvojis vairāk kā divi gadi, tevi pamet…” un viņas balss nosmok. Vēl it kā ko jaunu no svešās gaidot, viņa pievirza ciešāk klausuli ausij, bet balss, kaut ko nomurminot, ir apklususi, aparāts rūc tukšumu. Viņa klausās vēl, tad noliek klausuli, ieslīgst krēslā atkal, bet atstiepjas taisni, šķiet – gaida, vai tālrunis neatdzīvosies ar nepabeigto sarunu. Tālrunis klusē, bet viņa ceļas, ka kaut kas ir mainījies. Pie grāmatplaukta viņa meklē un izņem noslēptu atslēgu, iet, atslēdz blakus istabas durvis, atsviežot tās droši vaļā. Istaba ir pustumša – logs priekškaru aizsegts. Sieviete atvelk tos ātri vaļā un istaba kļūst ļoti spoža, šķiet pārāk spoža un skanīga, katra kustība, katrs solis skan un atbalsojas tukšajās sienās, plauktos – istabas iemītnieks ir to atstājis, sienas kailas, galds, plaukti tukši, tikai pāris krēslu un dīvāns. Uz pirkstgaliem sieviete izsteidzas no istabas, tik neciešams tai šķiet tās skanīgums un viņa nes, iemet dīvānā pāri spilvenu, tad izklāj platu grīdsegu no durvīm līdz rakstāmgaldam pie loga. Lielā steigā sieviete nes vēl spilvenus no otras istabas, grāmatas, puķu vāzi, it kā visu, kas krīt acīs, tad apstājas – istaba ir nomierinājusies, viņas trokšņi rimuši, tā ir – kā parasti vai gandrīz tā. Sieviete iet atpakaļ otrā istabā, stāv neziņā, gaida…

Otrā pilsētas malā kādā istabā, tāpat tālruņa tuvumā atradās jauna tumšmate. Pastiepa roku pēc klausules un atkal to atrāva. Apsviedās prom no tā, atgriezās atkal un atkal prom no tā. Viņa staigāja. Ne brīdi mierā, viņa staigāja, gandrīz skraidīja, neapzinīgi apstādamies te vienā, te otrā vietā pie loga, pie durvīm, pie grāmatu plaukta ar rekordu spēlētāju, pie papīriem nokrauta rakstāmgalda – viņa gandrīz uzdrāzās, ieskrēja šinīs lietās, viņa atgādināja putnu, kas, ielidojis telpā, sitas no sienas sienā. Arī viņas iesaukšanās, ierunāšanās bija gandrīz kā putnam, īsi vārdi, iesaukšanās, tad ieraudāšanās un iesmiešanās, kas bija tā dziļi kopā sajaukta, kā tas cilvēkiem gadās, noskatoties absurda teātri. Beidzot viņa atkal apstāj pie tālruņa, norima, dziļi ievilka elpu un steidzīgi griež zināmo numuru.

Pilsētas dienvidu daļā gaišmate ātri pastiepa roku pēc sava tālruņa klausules, un viņas abas bija kopā, viena pret otru, ja ne aci pret aci.

“… piedodiet, es vēl atkal jums uzbrūku…”

“Tas nekas. Es gandrīz – gaidīju…”

“Es… tikai gribēju atvainoties. Jūs bijāt… esat atklātāka, kā es. Jā, es nebiju… Es nebiju gluži vaļsirdīga,” tumšmate teica. “Es nezvanu no viņa darba vietas, no viņa darba…”

“Nē? Es jau tā gandrīz domāju. Labi, ka atkal piezvanījāt. Galu galā, jā – es neesmu viena ar problēmām. Pēc mūsu sarunas man kļuva labāk… Jūs zvanījāt, tā sakot, personīgā lietā. Jums bija, ir maza afēra. Nē, varbūt liela. Es to nezinu… Bet… Vai Jūs viņu pazināt ilgi?”

“Pāris mēnešus. Mazliet ilgāk jau. No viena semināra.”

“Es jutu to. Es domāju – Jūs nezvanāt no viņa darba, Jūs esat viena no manām sāncensēm… varētu teikt. Sākumā es klausījos, vai Jūs neesat tā, pie kuras viņš aizgāja tagad. Es zinu, ka viņš aizgāja pie kādas sievietes. Bet Jūsu balss ir citāda. Es to sievieti dzirdēju reiz tālrunī, aiz pārskatīšanās varētu teikt…”

“Nē, pie manis viņa nav…”

“Bet Jums bija iemesls domāt – ka viņš varētu būt?”

“Jā… Mēs pazināmies mazliet vairāk kā pusgadu. Satikāmies dažreiz. Ne pārāk bieži, ne regulāri. Viņš… Es domāju, viņš strādāja no rīta līdz vakaram, vēlu naktīs.”

“Savādi. Es arī domāju, ka viņš strādāja vēlu, arvien pēc parastā darba laika. Un svētdienās. Es ticēju…”

“Bet viņš patiesi strādāja tā. Viņa darba vietai man jābrauc garām, uz darbu braucot un atgriežoties. Viņa mašīna vai ikreiz ir jau tur. Arī vēlu. Daudzreiz, kad es atgriežos no kino vai teātra. Un jā… es iegāju pie viņa – viņš patiesi strādāja. Vai pastāvīgi aizņemts.”

“Viņam tur ir neizvedami nodomi. Viņš strādāja arī mājās. Tas ir – kad viņš bija mājās… Tādēļ man nekad nebija īsti aizdomas, ka… “

“Man arī ne…”

Abas sievietes reizē iesmējās. Sākumā īsi, tad, it kā laižot aizturētu jūtu vilni – smējās droši, skaļi, ilgi, lai arī tie nebija ļoti laimīgi smiekli, tie kaut ko atslogoja, darīja vieglāku. Aizgūtnēm, it kā lai izmantotu šo brīdi, gaišmates balss sāka steidzīgāk atklāt visu.

“Kādu pusgadu atpakaļ mēs ļoti sanīdāmies. Gandrīz izšķīrāmies. Viņš jau vairāk dienas bija prom. Tad atgriezās. Viņš nevarot bez manis dzīvot. Viņš gribēja man pirkt briljanta gredzenu. Nopirka briljanta auskarus. Labi. Tagad tie daudz izdevīgāki valkāt kā gredzenu. Un, ja man vajadzīga nauda – tie maksāja daudz vairāk, viņš smējās… Jā, un tā viss nostabilizējās – uz palikšanu. Tagad šī aiziešana nāca pēkšņi. Bet tā ir – galēja. Un – lai. Piedodiet – man vajadzīgs, man gribas runāt. Varbūt tas ir absurdi – mēs varētu ienīst viena otru. Es jūtu to otrādi… Kad Jūs… pēc tam kad Jūs piezvanījāt pirmo reizi, man kļuva vieglāk – zinot, es viena neesmu tā muļķe, ko viņš piemānījis, kas ticējusi viņam… Varbūt ne tā… Varbūt – tikai iedomājusies, ko viņš ļāvis iedomāties…”

“Tas attiecas uz mani?” tumšmates balss ieteicās domīgi. “Es iedomājos to, ko viņš ļāva man iedomāties…”

“Un man kļuva vieglāk. Nav ne pēc kādas nepareizas rīcības jārokas sevī. Ko tad dara, līdz nobeigšanās. Meklē savu vainu. Nav nekādas vainas. Viņš kaut ko tālāk nevar uzņemties. Viņš domā par sevi… Varbūt ne domā, ļaujas kaut kam te, kaut kam citur. Kaut kur liekas kaut kas vieglāks, liekas… nav vērta, nav iespējams neko izdomāt… Vai arī Jums viņš teica, gultā… Tu esi visideālākā, vislabākā…?”

“Oh… ” tumšmates balss sarāvās, tad kļuva atkal brīva. “Nē, viņš drīzāk bija norūpējies, kāds viņš bijis? Mēs, mēs daudz reiz nebijām… Tikai nedaudz reizes. It kā nedomājot…  Bet kaut kādā – saudzīgā, labā veidā… “

„Jā. Sākumā. Tad lai glaimo… Varbūt arī ne. Mums vienmēr tikai jāpieņem, ka nekas nav ilgstošs.

“Bet šķita, ka viņš tieši to meklēja – kaut ko pastāvīgu, ilgstošu…”

“Un nekad neaizmirsa, ka pirms viņa es biju saderinājusies ar kādu.”

“Tiešām??? Man gandrīz likās, ka mūsu attiecības palika vēl arvien nenoskaidrotas tādēļ, ka viņš uzzināja, ka esmu šķīrusies. Viņš baidījās, ka mans bijušais vīrs pēkšņi parādīsies… Mēs esam šķīrušies jau trīs gadi… Man vīrs atzina – ka viņš necienī sievietes… Man dažreiz spokojās, ka M. arī varētu domāt tāpat…”

“Nē. Tas sastindzina, padara nebrīvu…”

“Nē. M. bija hetero… Tagad tas jo skaidri pierādījās. Un tā trešā varbūt būs tā ilgstošā, drošais patvērums. Bet – viņš Jums zvanīs, man liekas, viņam vajadzēs vēl arvien pierādījumu par savu pievilcību, varu un visu to. Tad – izmantojiet viņu, lai viņš ved Jūs uz dārgiem restorāniem. Paplēšat viņu…”

“Es nezinu. Es varbūt pirmā mirklī izšautu visu patiesību.”

“Spēlējiet. Paspēlējaties Jūs savu tiesu! Vai Jūs man piezvanīsiet? Piezvanāt tādā gadījienā…”

“Labi. Es nedomāju, ka viņš zvanīs.”

“Bet es domāju…”

“Paldies par šo sarunu.”

“Paldies Jums. Savādi. Savādi. Vai ne? Visu labu.”

Viņas lēnām nolika klausules. Abas vēl otrreiz pacēla tās pie auss un brīdi paklausījās, kā tukšā tālrunī dziedāja vadi.

Leave a Reply