Tikai vējš kokos (Ķikure/Kikure)

[Tikai vējš kokos — gaidīšana]

Gaidīt, gaidīt, gaidīt – tā ir dzīve, tas ir diena pēc dienas, nedēļas, mēneši, gadi – notērēta laika masa, kas saplūst viss vienā kopā un saraujas mazā, nenozīmīgā, nabagā, jo viņā nav nekā cita kā tikai gaidīšana. Vējš koku galotnēs – un tas ir viss. Un kaut kas, kā tu negribi, kā tev nevajag, ko tu ienīsti, kas tev derdzas, tas ir jāņem un jāņem, un jāsakož zobi, jāsamierinās un – tas jāņem un jāņem… Ir tikai gaidīšana, cita nav. Pēc kā tu izstiep rokas, ko ieraugi, atrodi, iekāro – to nevar satvert un tā nav, tā nav. Tas ir izgaisis, pirms tu izstiep roku pēc tā. Ir tikai vējš kokos.

Pie tā beidzot ir pierasts, ka neko citu tu vairs nespēj izlūkot kā kaut ko īstenu un uzticēties tam un apsvērt to, un pieskārties tam kā kaut kam īstam. To visu tu jau pašā sākumā uzskati kā pagaisušu, un viņš pagaist. Norises un lietas, ko mēs neapstiprinām ar savu paļāvību, nevar dzīvot. Bet paļāvības vairs nav, to un visus citus dvēseles spēkus ir iznīcinājis tas, kas ir, ko tu negribi, kas tevi nokauj, bet kas ir, ir, ir, ir. Un tam ir paļāvība un pārliecība, un taisnība, tiesības un īstenība – jo tā saknes barojas no egoisma un tas ir nesatricināms. Tam nav šaubu no gaidīšanas. Tas ņem un ņem, un ņem. Un tas, ko viņš apēd, tas, ko viņš izdzer – tam ir jāpildās arvien no jauna – jo viņam to vajag no jauna, viņam to vajag un tas citādi nevar būt. Tas barojas no tevis, un robi, ko tas izkož tavā miesā, tev jāpieaudzē pilni no jauna. Tam tā jābūt, un tas tā ir, tam, kas to ņem, nekad nav nācis prātā ne gaidīt, ne šaubīties.

Vējš kokos. Vējš atkal šo dienu. Šo laiku, ko pilda gaidīšana. Bet šoreiz – šoreiz mēs gaidām divi – vai tad no tām sīkām ticības drumslām, kas tanī paslēpušās, vai no tām nevarētu izgūt kāds spēks, kas iedzīvinātu to, ko mēs gaidām un radītu īstenību, beidzot jaunu, citu īstenību, kas nostātos blakus tai stiprajai īstenībai, kas ir un ir, un ir un kas ir jāņem un jāņem…

Te, manā tuvumā, ir pamestas trīs lietas, tās nevar būt aizmirstas, tās ir atstātas ar nodomu, lai es tās redzētu. Un, redzot šo ikdienišķo, mazo, nenozīmīgo un tomēr dzīvo, esošo lietu īstenību, es ticētu tā īstenībai, ko es gaidu. Ko mēs gaidām. Es to daru. Ikdienas es uzlūkoju šīs trīs lietas un zinu – tās šoreiz nav tikai vējš koku galotnēs. Es uzlūkoju tās ik dienas, un sākumā es biju ļoti droša. Bet ir jāgaida tik ilgi, es kļūstu nepacietīga, neticīga, man pietrūkst spēka. Man spokojas tas, ka tas arvien ir bijis – kā īstenība.

Tā, kas man ir, tā, kas dzīvo un pārtiek no manis – apēd visus manus sapņus. Es gaidu un gaidu atkal, ar katru dienu pazūdu vairāk savā neticībā, kas izaug negribot lielās, stiprās īstenības ruvumā. Es sāku meklēt spēku sevī, kā satikt to, kas nāks, kad gaidīšanai būs jābeidzas un nebūs nekā cita – tikai vējš kokos. Jau simtreiz es sāku atsacīties. Bet šīs trīs atstātās lietas vēl ir te… Dažreiz es skrienu pārliecināties –viņas ir te. Vai šoreiz tā nebūs – tikai vējš kokos?…

Leave a Reply