[Universa realitāte]
Ikreiz par gadu miljoni pakavu vēžu nāk ārā no jūras un piecās stundās, līdz paisums velkas, pārojas un sadēj savas olas krasta smiltīs. Tad steidzas atpakaļ jūrā līdz ar paisuma vilni.
Un tā tas iet jau 700 miljoni gadus.
Skaitlis nav mūsu realitāte, bet ir universa realitāte.
…”Kā jūs to varat, to tālo ceļu…” kāda balss noteica atvadoties.
Jā, kas ir šī lielā labsajūta braukt vilcienā, automašīnā, lidot (braukt ar slinko Ojāru tais vecos laikos), iet kājām, iet un iet, lai koki nāk pretī, ceļa līkumi, pilsētas, zeme, debesis? Tas ir visa kosma dabīgais stāvoklis – kustēties, riņķot mūžam savās orbītās – zvaigznēm, planētām un mums. Asinis ķermenī riņķo mūsos, visas tās sulas un ziņas. Kustēties mūžam ir mūsu lemtais liktenis, mūsu eksistences pamat noteikums. Tādēļ, savos ceļos kustoties, es jūtos labi. Esmu kopā ar visu. Esmu saskaņā ar sevi un visumu.
