Veca lapa (Ķikure/Kikure)

Veca lapa

Pēc simts gadiem (…) atkal reiz ceļā stāvi; ceļu sāc vasaras rītā agri, kad puķes ir nakts valgas, bet ceļi ir silti un sausi. Un diena atveras, rīts izgaro, ieplūst tev sejā.  Ceļi sāk tevi nest kā upes, ielas iečalojas.  Mirkļi saskaras, sasveicinās vārti, durvis, logi, izkārtnes, lampas, rozes.  Smaržas, krēsli, saule, kafejnīcas.

Diena karst, izkarst.

Vāra, vārīga ir tava labsajūta – neparādās tev ceļā gaidītā (tikai mazliet cerētā) seja, un sadrūmst diena, ceļš nekur vairs neved. Ilūzija, viegla kā zilgana dūmu strūkliņa, kā dvaša no siltām lūpām, kas gaist, izkrāsojusi pasauli uz brīdi, kurā tu dodies kā putns, tad atkrīti ikdienas cietā, stūrainā vaibstā, kas tā vienaldzīgs, ne laba, ne ļauna skata, un topi kluss. Atgriezies, sāc atceļu mērot, ne īsti skumsti, tik sāc smaidīt tukšu smaidu kā aizkaru sejā, ko aizvelk logos.

Bet dzīvība ir nerimta.  Sāk jauni pavedieni vērpties par to, kas būs, atvērsies vēl nākamā ceļa līkumā.  Varbūt, varbūt.  Jo kā citādi lai tu nokļūtu mājās, kā spētu atgriezties.  Bet jāatgriežas ir, lai atkal, atkal reiz no jauna ceļu sāktu labsajūtā, prieka izgaismotu – par to kas būs, kas nāks, kur dosies…

Leave a Reply