[Zaļās lapas]
“Tas viss ir tikai tavā galvā…” gudrie saka un tā ir taisnība. Un, ja aiztaisa galvu ciet – nav nekā. Ne laba, ne ļauna.
Šīs zaļās lapas cietumnieka, jā, savā ziņā cietumnieka, logā ir tikai zaļas lapas. Dažas tās no krūma zariem varētu izretināt, izgriezt arī apakšējos zarus, kur tās viszaļoksnīgāk, nopļaut, iesviest skābbarības tornī, govju silē, komposta bedrē, un, ja nav nevienas no šīm lietām – satīt plastikā un iebāzt atkritumu tvertnē. Ja arī dārza atkritumus tur nevar likt, kur citur tādu vīkšķi lai liek?
Uz šīm zālēm un lapām nav tiešām skatam ko redzēt. Ja skatās ar tādām, labām, prātīgām acīm, lapu zaļumā nav nekā skatīšanas vērts, nav nekā ko redzēt, izņemot lapas. Bet – neskatos ar tādām acīm. Tikko paveros logā no sava iesprosta, lapu zaļums spoguļojas manā skatā kā Russo (Rousseau) džungļu gleznā vai citā Russo gleznā, tas kļūst Russo zaļums vai kāda cita meistara zaļums, cita meistara glezna, mana glezna. Tā mainās ik stundu, ik dienu, ir, top tur manā logā, un skatīšanās nevar beigties.
Labi, ka tā ir.
Lai gan tas nogurdina diezgan. Ved un ved nezin kur kādā neiegūstamā, tad it kā iegūstamā un atkal neiegūstamā norisē.
Skatoties arī ar prātīgām acīm, domājot – tas zaļums tur nav citam nekam vērts, tikai sivēnu silē liekams. Tas arī atver ceļu, aizved, ieved vecās, labās sētās, mājās, ciemos, dārzos, pagalmos, kur sivēni aiz sētām un staigā cilvēki ar izkaptīm, ar grābekļiem, ar zāļu nastām; un balsis, suņu, zirgu balsis, un pakavu un basu kāju dipi skan un ved uz kūti, uz stalli, klēti, istabu. Uz istabu, jo māte sauc launagā. Nezin kur ir bērni aizmaldījušies, nevar saūjināt.
