Brīdis
Vienu stundas ceturksni ir laika sēdēt un nolūkoties rītā.
Bērni vēl guļ.
Debess ir piemākusis, ir jūtams silts vējš. Nē, ne vējš vēl, tikai silta gaisa elpa, viļņi, kas ieplūst rīta dzestrumā no dienvidus puses. Es nezinu, no kuras puses. Varbūt no meža, kur tas gulējis zem zariem no vakardienas. Varbūt uz dienas celsies vējš. Tagad vēl nekustas ne lapa.
Biju savas divi jūdzes līdz ganībām, kā katru rītu tagad.
Vecais ceļš pret kalnu, ka strauta dibens, ar izskalotiem akmeņiem, ar sudrabotiem un brūniem eikaliptu stumbriem gar malām. Un neredzamu ziedu smarža, no koku galotnēm. Apstājos vairākas reizes. Varēju to darīt, esmu piecēlusies agrāk šorīt. Šis ceļš ir skaists. Viņa lielākais skaistums ir tas, ka viņš ir iekalts tanī smagajā kalnā, kur tek mana dzīve. Riņķo kā asins savā noslēgtā gultnē…
Vai ir kāds skaists ceļš, kas nav ieslēgts kādā dzīvē? Vai ir dabas skaistums, ko var iegūt acumirklī, piebraucot tam ar auto, vai kā citādi tam pieskrienot, lai satvertu, iegūtu to un skrietu atkal tālāk?… Vajaga būt tūristu vilcieni, tūristu zemes… Bet tas ko es šorīt atkal atrodu un tas kas patiesi ir, ir vajadzīgs, ir tas kas ir iekalts mūsu dzīvē. Tas ko mēs nevaram izvēlēties, bet ko mēs atrodam vai neatrodam, un tas ir mūsu ziņā, tas pa ko mēs rāpojam vai dejojam, kas uzsūc mūsu smieklus un kliedzienus.
Brīdi es varu sēdēt un skatīties pa logu.
Ir piemācies rīts. Bet saules gaisma spiežas caur mākoņu segām un slotas krūms aiz loga, ar saviem dzelteniem ziedu tauriņiem, šķiet uzsūc viens pats šo gaismu, un liegi deg gaisa zeltā. Aiz tā smalkajiem zariem var redzēt — tālumā ir mežs. Un ceļš.
Kur aizvijas ceļš?
Cik skaista parādība ir ceļš!
Nekur neaizved ceļš. Ceļš atgriežas pie mums atpakaļ.
Bet krūms slepeni deg, zem piemākušās debess. Un ceļš — aizvijas. Un pāri tam, pāri visam, visu laiku, kā putna spārnu vēdas dzird Šopēna etīdes (op.10, nr.10) taktis. Tās neviens nespēlē, viņas pašas vēdinājas.
Laiks ir modināt bērnus.
