Cellēs
Es eju no dienas dienā un tas ir tā, itkā es ietu no vienas cietuma celles otrā. Es mostos ar cerībām jaunai dienai, bet viņa ir tāda pat — cietuma celle. Es maldos tik ilgi jau un izeju nav. Ir jāsaprot — dienu paliek arvien mazāk.
Un ja nu es netieku ārā? Ja visas atlikušās dienas ir tikai cietuma celles? Es maļos pa viņām un maļos pa savām domām līdz sajukums ir tik liels un smags un tumš, ka liekas, es neeju no dienas dienā, es dauzos, mani krata, grūsta, sviež gar sienām, no kakta kaktā. līdz es iekrītu otrā dienā, otrā cellē. Un krata atkal.
Esmu apdullusi meklējot izeju. Tās nav. Es būtu neatskatīdamies bēgusi, ja būtu to atradusi. Tā tas bija līdz šim.
Bet tagad — es slāpstu sasist šīs sienas. Sasist, ja arī man būtu jānositās. Prāts ir kā satumsis, naidā un riebumā satumsušu asiņu pielijis. Es kāroju briesmīgas cīņas, tā iznīcināšanas, tā plēšanas ar savām rokām kas mani ir plēsis. Es zinu — tā būtu mana bojā eja. Bet liekas — es nevēlos palīdzības, es vēlos caur savu cīņu, caur nežēlīgu šlaktiņu iziet no šī cietuma.
Bet riskēt es nevaru. Man ir jāzina, ka šīs celles lai neieslēdz kādu citu aiz manis, ja es kautiņā ietu bojā.
Ir jāvēsina asiņu pielijušais skats un jāiet pacietīgi. Ir jāiet — nodevīgi, ar viltu.
Tas ir zemi. Zemiski. Labā sabiedrībā tas ir liels, atbaidošs vārds. Tam kas ir uz nāvi, uz divām trim nāvēm cīņā, tam šis vārds nav tik liels ne tik atbaidošs.
Tam, kas ir ieslēgts kopā ar ārprātīgo, nav zemiski — līst slepeni, ar smaidu tam garām, gar sienām taustoties pēc durvīm un atslēgas. Nav zemiski arī klupt tam pie rīkles.
Zemiski — ir vārds citai sabeidrībai, ne tiem diviem. Tiem viss ir atļauts. Viņi ir līdzīgi. Līdzīgi arī domā un rīkojas. Tomēr viens ir trakāks. Tas, kurš vairs kāro mazāk savas brīvības, kā cīņas.
Es nedrīkstu kārot cīņas un es dauzos savās cellēs no vienas otrā.
Tikai skats caur logu…
Tikai skats caur logu māj, un paglābj.
Kā viņā var slēpties tik daudz? Kā gleznā. Kā ļoti labā gleznā. Kā ģēnija darbā.
Tur ir divi egles. Tās gads no gada aug augstāk, zied ar sīkiem skuju koku ziediņiem kā mirtes. Varbūt tā ir kādu paegļu suga. Viņām ir mazas paegļu odziņas. Bet viņas izskatās kā egles. Tām apkārt krūmi, kas zied viens aiz otra: Pirmais priekšā sudrabpelēkais vērmeļu krūms, aiz tā lielās zaļās lapās kādam citam krūmam plaukst koši sarkani, milzīgi ziedi. Tie deg, kad citi krūmi mazliet nomet lapas, kad viņu zaļums kļūst caurspīdīgāks, retāks. Tālāk vislielais krūms, kam uzzied balti ziedi, lieli kā milzu rozes, pret pusdienas laiku kļūst bālsārti, un vakarā vai otrā dienā ir nespodri sarkani, satumst beidzot. Bet citi pumpuri ir atvērušies atkal balti. Krūms ir raibs. Zem tā — maija krūms savos ziedos nosnieg kā ar sniegu, viss balts un birst tad kā sniegs.
Oleandrs zied koši rozīgs, tā ziedi ir kā smalkas, melnas vilnas lakatos, ko cilāja vecāsmātes, un kā austrumu zīdā.
Slotas krūmam nav lapu, tikai garu, zaļu, mīkstu, zaru pušķi, nē tik mīksti tie nav, tie ir sīksti, zaļo visu laiku, bet ziedu laikā ir kā dzelteniem dzīpariem pieadīti.
Vēl ir rozā kristus ērkšķis, viņa agrā ziedēšanā ir tik daudz maigas cerības, kas drīz tad birst sīki un biezi uz zemes. Citiem pa vidu spraucas kādi violeti ziediņi kā samts un tādi pat oranži, tad baltās pīpenes, kuru galvas izaug tik augstu, ka iespraucas bez pūlēm manā skatā caur logu. Vijolītes ir apkašā, tās skatam jāmeklē, bet to nav laika darīt, jo — aiz eglēm un krūmiem redzams ielejas pretējais kalns, gaisa aizplīvurots, ar mežu un debesīm, ar uzartiem un neuzartiem, ar dzeltošiem un uzdīgstošiem laukiem, ar afelsīnu dārziem, kas no augšas izskatās, kā rindās stādītas kāpostu galviņas, ar traktoru ceļiem krustu šķērsu, ar dīķi kas usplūst un sarūk — viss tas ir manā skatā caur logu.
Bet tas, kas tur ir, tas vēl nav pateikts.
…Tur pil rasa un lietus lāses karājas un vējš skrietn un gaismas nāk un iet. Smaržas guļ kā migla un studas tek, kā mūzika.
Bet arī tas nav viss. Arī tas nav — tas.
…Bišu krūmu var saskatīt piespiežot galvu pie pašas rūts, jo tas stāv iesāņš, pie mājas sienas. Viņam ir milzīgi, vaskadzelteni ziedu čemuri, tiem koši kafijas brūns mirdz līdzi vaska krāsai un viņa lapas ir kā pamāšu lapas, lielas apaļas, kam otra puse ir balti sudrabaina, kad vējš tās atsedz. Viņš ir bišu pilns visu ziedēšanas laiku. Aiz afelsīnu koka ir jaunais džekaranda koks, kas zied kā violets mākonis, kā trakā mīlestībā bojā gājušā gars. Aiz tā zili um sarkani ziedi plaukst kādos krūmos, kas aug gareni, kā cipreses, un kāds violetiem ziediem, kā ceriņkrūms, bet tas ir māns, ātri vīstošs, tā ziedķekari aprūsē sarkanbrūni pirms tie izplaukuši līdz galam. Un beidzot pēdējais tur zemē nogāzies rāpo zem smaržīgo ziedķekaru kaudzēm visterija staipekņu veidīgais krūms…
Tur ir viss tas. Bet ne par matu tuvāk mans stāstījums nav tam — kas tur ir. Kas ir kā ļoti labā gleznā. Man pat liekas, ka tas nekad neatkārtojas, ka tas ir kā mūžam jauns, katru nākošo brīdi. Tas ir kaut kas, par ko es nekā nezinu, bet viņš ir kā ziņa par to, kas man vistuvākais, kā atmiņa par kaut ko, par ko es droši zinu — šai pasaulē ar mani tas nav noticis un tur es neesmu bijusi, bet tomēr tā ir atmiņa, ne šķitums.
Kas man to vēsta? To es prasu katru brīdi, kad es paceļu acis uz logu. Es nezinu. Varbūt zaru režģis, zaļganums — rudenī zūdošs, pavasarī nākošs, rīta spožums, dienas smagais vējš, vakara zelts, vai miglainas dienas iešana, kas ir kā stāvēšana.
Es nezinu, ur slēpjas lielais spēks, bet tas tīra manu skatu no ļaunu asiņu dvingas.
…Varbūt tā ir gaisma. Tikai gaisma. Kas dzīvo visam pāri. Kalnus tā pārbīda, aiznes tālu, vai atnes tuvu, ceļ gaisos, vai gremdē lejā. Dara visu maigu, kā ziedlapām taisītu, vai nomet pasauli acu priekšā cietu un kailu, kā klints gabalu.
Varbūt tikai gaisma.
Pa kreisi no divi eglēm, starp sārto oleandrs un dzelteno slotas krūma zariem var redzēt ceļu, kas uzved kalnā, augstu pro aiz dīķa spožuma.
Redzēt tur mašīnu pārslīdam, ir atcerēties lieldienu šūpoles — augšā, tad pāri augstākajam punktam, kur pasauli iegūst un atkal lejā.
Šis ceļš neaizved nekur. Kur gan viņš var aizvest. Uz autobusa piestātni. Uz sakņu vaikaliņu lielā ceļa malā. Bet kad tam pāri aizsviežas mākoņu ēnas pusdienas vējā — kur viņš sola vest? — Uz turieni, kur visu mūžu kaut kas ir solījis vest. Nekad nav izbeigusies šī mānīšanās. Te tā ir priekšā, te aiz muguras. Ja šī solījuma nebūtu — kā gan iztiktu? Ja tas piepildītos — kas gan paliktu? Kur ved šis ceļš kam pāri aizslīd mākoņu ēnas?
