Dienas grāmatas lapa (Ķikure/Kikure)

Dienas grāmatas lapa

3. jūlijs, 1956

Es nezinu, vai nāk jau pavasaris?

Naktī bija salna. Bet diena ir ar siltu sauli un brīnišķīgu dzidrumu. Klusums. Rāma pēcpusdiena. Itkā viss gulētu uz Dieva plaukstas.

Vīrs pāris stundas (varbūt trīs un četras) ir prom no mājas. Es staigāju pa kluso dzidro dienu un redzu cik te ir skaisti. Kā Siguldā. Kalni, ielejas, kalni mežu apauguši, ielejas un nogāzes nosvītrotas un noklātas tīrumiem, apelsīnu dārziem.

Cik skaisti ir dzīvot! Cik skaisti, cik labi būtu dzīvot! Vismazāko, pieticīgāko dzīvi. Ja tikai nebūtu kopā ar to, ko nevar mīlēt. Ja varētu būt atkal — cilvēks. Ja drīkstētu lemt par sevi.

Cik smaga ir dzīve. Cik neizprotama un cik nežēlīgi ir viņas likumi. Un — cik briesmīga ir cilvēka sirds…

Diena laikam ir pāris minūtes garāka. Bet tas nevarētu būt iemesls, kādēļ es jūtu pavasari. Varbūt siltais, mīlīgais laiks tas ir. Un — iedoma. Bet pavasara sajūta ir. Nojauta. Atmiņa. Cerība. Pavasars vēl nav. Solījums tikai ka viņš nāk.

Kas man varētu būt daļas gar pavasari? Nezinu. Es priecājos. Atminos prieku un jūtu viņu. Pavasars ir bijis ar gaidīšanu, ar solījumiem un tas ir reibinājis priekā. Es to atminos un gūstu prieku. Pupas ir nosalušas. Lieli zaudējumi. Bet vai man? Vai man var būt zaudējumi no tā, kas man nedod ieguvuma? — Nē. Man nav zaudējumu. Man ir mazliet ieguvums, mazliet brīvāks laika. Es salāpos um atpūšos. Salāpu drēbes un salāpu pati sevi.

Nezinu, tiešām nezinu, kur radies prieks. Dažas dienas atpakaļ vēl biju izmisusi. Tagad es ceru atkal un gribu paciesties un pietikt, mierināties, saprast un meklēt vērtības šinī pašā dzīvē, kas man piešķirta tikai pilnīgi nedzīvota. Nekad mēs nebūsim laimīgi. Vetlīgi tā tad ir ziedot visu tai dienai, kas nekad nenāks.

Cik dārgi man ir šie pavasara rīta trokšņi, kas skan visi kopā: vistu kladzināšana, putnu dziesmas, traktoru rūkšana… Es dzirdēju un uztvēru tos šorīt, darot savus ikdienas darbus un domāju — cik dārgi man ir šie trokšņi! Tie pavadījuši gads no gada te manas cerības, manas vēlēšanās, kas ir nereālas, neiegūstamas, nesatveramas. Bet trokšņi ir reāli. Dzīve ar viņiem rit te apkārt un es to neņemu, nevaru paņemt, domājot savas domas, lolojot savas vēlēšanās. Un tik skaisti ir trokšņi no dzīves. — Es apsēžos lāpīdama ārā un mēģinu baudīt šo dzīvi. Es klausos un lūkojos viņā un iegūstu drusku miera.

Es zinu — es neprātīgi ilgojos otra cilvēka — viss mūžs ir pagājis šinīs ilgās. Bet ja viņa nav, viņa tuvums tomēr ir bijis. Esmu viņam garām gājusi un viņa ilgas ir skārušas mani. tikpat neprātīgas, tikpat nepiepildamas, veltīgas, kā manas.

Vai tas nav jau piepildījums? Vai vairāk par to var iegūt? Vai nojauta par kaut ko nav tikpat vērts, kā šī lieta pati? Beigās viss ir vienāds — mūžs un mirklis. Beigās tie ir viens. Kādēļ es nevaru mirkli vērtēt tagad kā es vērtētu mūžu?

Tomēr tā ir apmānīšanās. Nav nekas stiprāks un skaistāks, kā realitāte. Tas ir — ja viņu apskauj stirpa fantāzija. Varbūt beigās tomēr iedoma ir tā, kas rada realitātes vērtību. Un — otrādi? Reālā dzīve dod pamatu iedomāi.

Un dzīvot ir skaisti un iegūt var daudz, ja mums šīs lietas ir abas kopā. Sapnis un īstenība.
Pietieku ar ļoti maz īstenības. Bet mazliet vajaga.

Un tā sēdēdama saulē un lāpīdama apģērba gabalus es skatos pasaulē, kas ir skaista tādēļ, ka to apskauj mana iedoma. Bet tomēr man nav nekā, ja man atņem šo nedaudz pasaules, kas man ir atvērta priekšā, ar kalniem, lejām, vistu kladzināšanu, putnu un traktoru trokšņiem. Ar kāda cilvēka sirdi kas mocās tāpat kā es mocos un ir brīdi meklējusi manis.

Kādēļ man vajaga šo sirdi? Kādēļ man vajaga — lai viņa būtu meklējusi mani?
Nezinu. Bet to man vajaga. Un tikai caur to es iegūstu kalnus un lejas, putnu balsis, asnu dīgšanu un mākoņu lidināšanos, vistu kladzināšanu un traktoru motoru rūkšanu.
Un ja nu šī dzīvā cilvēka sirds ir ilgojusies manis — ko tad man vēl vajaga?
Kādēļ man tad vēl nav diezgan? Nav.

Vakar nelaimīgā kārtā es izlauzu vienu zobu. Tas laikam ir bijis kāds ļoti svarīgs zobs, es domāju. Uz viņa ir balstījušies citi zobi, lai būtu glīta rinda un uz viņa — ir balstījusies mana jaunības ilūzija. Es naktī par to domāju. Es kļuvu aizbīdīta prom kaut kur — kur varbūt man nepienāktos būt, jeb pienāktos būt. Es redzēju, ka tas viss, par ko es tagad priecājos, (ne viss, bet kāda ļoti svarīga daļa, kas šķiet dod spožumu visam) — ir tikai spēle. Pavisam niecīga rotaļa. Nopietnā īstenība ir citur. Un ir — drūma. Vai man tur jābūt? Es nezinu. Es pamazām atgriežos te, kur labākais ir — joku spēle. Es apskatu sevi un saku, ka trūkstošais zobs man neko briesmīgi ļaunu nenodara. Viņš jau bija zelta. Mīlīgāk izskatās bez viņa. Bez tam man ir jāiet pie zobārsta un par labu naudu (kuras man gan nav) manu smaidu varēs sakārtot vēl labāku, nekā tas bija ar zelta zobu.

Es atgriežos pie joku spēles un esmu par to laimīga.
Beigu beigās — šī spēle ir vēl skaistākais kas būs jāzaudē. Tā tad to vajaga turēt cieņā, cik ilgi tā ir te.

Diena šodien ir apmākusies un vēsi miglaina. Pavasara nav. Un tomēr, es brīdi nostājos uzartos, apsētos un dīgstošos tīrumos. Viņi ir dažādi. Viņi steidzas cits aiz cita ar savu pavasara izskatu: tumšie, svaigi uzartie, dīgstošie — viegli zaļsvītrotie un tie, kas tikko sākuši auklēt sēklu — viegli apžuvuši, iebrūni un iepelēki.

Viņu iepelēkums, apžuvušās zemes maigums, man atgādināja, cik zeme tādā veidā reiz bija silta un gavilējoša, klusi gavilējoša.

Vai viņa tagad vairs tāda nav? Es jautāju. Vai viņa ir vēsa? Jeb viņa ir tāpat silta un gavilējoša? Vai es to nespēju vairs dzirdēt un just?

Siltas strāvas pāršalc sirdi. Es skatījos apžuvušos, sēklu auklējošos laukos un mēģināju saklausīt zemes vēzi un purva strazdu. Viņu balsis ir arī te. Mazliet citādas. Šodien viņas visas klusē, izņemot zemes balsi. Es rāvu sevi ārā no bezcerības, no agrā miega.

Klausies zemi! Nododies šai zelta spēlei, ko tu vēl vari vest! Vairāk tev nekā nav. Nopietnība — kas ir drūma, ja tu neesi beigusi savu spēli.

Vakars klāt. Darbs sauc. Es brīnos — vai zeme gavilē? Ir savādi to dzirdēt. Es klausos.

Leave a Reply