Dienas un laiks
Ir daudz lietas, kas savu īsto garšu, smaržu, krāsu, cietumu vai mīkstumu, vērtību vai labumu dabū tikai — ar laimi. Tās gan skaitās jau gatavas, bet tikai laiks, kas klājas pār tām, beidzot izveido tās patiesi tādas, kādas tās piemin un slavina. Sieri, vīni un sudraba lāpturi…
Tā tas ir arī ar dienām, ko dzīvojam. Ar lielāko daļu no dienām. Ir veseli laikmeti dzīvē, kaili un asi, kā jauni grābeķļu kāti, kas tikai gurdina un ievaino. Bez skanīguma, bez krāsas, bez pašas dzīves zīmoga. Tikai pēc laika, pēc laika viss nāk.
Paskatoties uz šīm dienām pēc laika — tās ir apzeltītas, guvušas savu gaismu. Bet — prom.
Vai mēs jel maz kādreiz īstenībā esam piedzīvojuši to dienu, ko atceramies?
Bet ir dienas — kas nāk tādas, ka laiks var tām tikai vairs atņemt, ne dot.
Viņas ir kā rožu smarža,kas mūs pazudina, kad turam seju tieši ziedos, kad jūtam to ziedlapu siltumu un tie elpo uz mums.
