Kaut kas līdzīgs dienas grāmatas lapai
29.X.57.
Pēc ilgām saulainām dienām, šī diena ir mazliet piemākusies. Debesīs mīksti, tikko manāmi mākoņi pelēcīgā fonā. Un tur uz mākoņiem caur logu skatoties guļ kādi pumpuroti zari, kas atgādina ceriņu zarus, kad tie pumpuro. Tie ir jauna džekaranda zari. Tas ziedēs violeti, tāpat kā ceriņi, tikai ziedu ķekari būs daudz lielāki, retāktas nenoteiktākas formas, vieglāk smaržīgi, bet tāpat — ļoti smaržīgi. Ļoti skaisti. Tāpat Ļot skaisti, kā ceriņi. Tikai — nu tas man tikko iekrīt prātā — viņi tomēr laikam nav tā mīlēti, kā ceriņi. Jo te — vai es nemaldos? — nevieni ziedi netiek tā mīlēti. Vai tas ir dienvidu ziedu liktenis? Te viņi ir — ļoti jauki. Very nice. Visi nāk pēc kārtas un reizē cauru gadu un ir — very nice. Vattle koka ziedi? Varbūt, tie nav tikai — very nice. Varbūt tie iezīmē, kaut ko vairāk šo cilvēku sirdīs. Nē — to es tiešām nezinu.
Bet mums — katri ziedi atnesa kiādu gada laika, kādu vienīgu daļu no tā. Tie nebija tikai ziedi, ļoti jauki ziedi — bet viņos ziedēja dienas. Viņiem katram bija sava vienīga, īpata atomsfaira. Un tā kā viņi neziedēja cauru gadu, šīs dienas, ko viņi ziedēja bija tik ļoti kārotas, zūdošā vērtību izteicējas.
Izslaucīju dažus kaktus un brīdi sēdu — raugoties logā, kur ir tik daudz skaistuma. Laika ir īss mirklis, kas nav piemēslots. Neko es nepaveikšu, nav vērts iesākt. Ir laika tikai brīdi paskatīties uz džekaranda pumpurotiem zariem. Viņi atgādina man to laiku pēc sniegiem. Es pārjoņoju vietas un gadus — cik daudz un cik krāšņi! Un es domāju — kas ir skaistākais? — Cilvēki ir svešas pasaules. Viņi viens otru reti var iegūt. Šīs pasaules ir tik grūti vienojamas. Kas ir labākais ko cilvēks cilvēkam var dot? Lielākais — ir radīt ilgas. Modināt neskaitāmas aizmigušas nojautas. Atvērt skatu daiļumam. Lielākais nav nomierināt, lielākais ir radīt nemieru — likt jūrai viļņoties…
Kaut mani atlaistu no valga. Cik bezgala grūti ir gadiem to lūgt.
Mums ir divi piesieti suņi. Viens par to nesaka neko. Otrs — cieš. Es gribu mācīties no pirmā. Es to katru dien sev atkārtoju. Bet es esmu — otrais. Viņš kalst pie savas ķēdes. Ne par ko viņam nav īsta prieka. Viņa acīs nāvīgas skumjas. Es samīļoju šo suni šad tad. Bet es zinu — tas viņam nevar palīdzēt. Viņam piedzima bērni — tāpat pie ķēdes. Viņam tos vienu pēc otra atņēma — tāpat pie ķēdes. Tagad viens vēl skraida ap to, un viņš, tāpat pie ķēdes, noskatās, kā viņa bērnu kāds apmīļo un kā to kāds sit un moka.