Laimīgie un stundas
Laimīgie stundas neskaita. — Nē, tie skaita mirkļus un minūtes. Ne brīdi tie nevar gaidīt. Tie beidzas nost.
Nelaimīgie nevar skaitīt stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tie skaita gadus. Un gadu desmitus.
Akmens sadrup lēnām. Tikai gadu desmitos rodas sprauga tā mūros. Gadu desmitos ķēdes sarūs…
Gadi un gadu desmiti arī aiziet. Bet tie ir jāpavada dienu pa dienai, stundu pa stundai. Sadrup ne tikai akmens, sarūs ne tikai ķēdes, sarūs arī tas, kas viņās iekalts.
Izsīkst gadu desmiti. Gadu desmitus skaitot minūti pa minūtei. Aiziet gadu desmiti. Tas no kā bēgu, neaiziet. Tas ir saaudzis ar mani. Visam kas man ir, tas ir klāt, bez tā man nekas nepaliek. Mans laiks ir sarūsējis tam līdz, kas mani tur mūros un ķēdēs. Laupījums un lamatas sadrup reizē.
Gulēt aizejot jūtu — labi ir gulēt! Labi ir apbirt ar zemēm. Kaut kur kāda sakne sūc spēku no manām atliekām. To gribēju pabarot un celties. Bet…
Labi ir gulēt.
Kāda doma tam pretī, kā kurmis kustina zemi — neaizmiedz, neaizmiedz pavisam…
Vai tas nav tāds miegs, kā kādreiz kad agri jāceļas, jāiet? Bet miegs ir tik smags, kā svins un nevar atmosties. Tad kāda daļa, kāda doma jau atbrīvojas, ģērbjas, pošas, steidzas tālu… Tad atjēdzas — tā ir tikai daļa, nevarīga, nespēcīga daļa — ķermenis guļ. Smagā miegā. Nevar pamosties. Viss darītais ir velti. Kamēr tas nekustas — viss ir velti.
Vai guļu tādā miegā un balss, kas kustina manu miegu, kā kurmja mugura zemi, ir tikai nevarīga daļa?…
